- K-ko jūs g-gribat? - Munns piespiesti izdvesa.
- Es gribu, lai jūs paliekat šeit. Negribu, lai Plānu sabojātu pārmērīga pašpārliecība. Jūs no šim lietām saprotat vairāk nekā es; jūs varat pamanīt sīkas novirzes, ko es palaistu garām. Neuztraucieties, beigās jūs saņemsiet savu atlīdzību, jūs dabūsiet taisnīgu daļu no ieguvuma! Ko jūs varat gaidīt no Fonda? Lai tas novērš neizbēgamu sakāvi? Lai paildzina karu? Vai varbūt jūsos deg patriotiska vēlme mirt par savu tēvzemi?
- Es... es... - Munns bezcerīgi izgrūda un apklusa. Viņš vairs nespēja neko pateikt.
- Jūs paliksiet šeit! - Kalgana Lords pašapzinīgi pavēstīja. - Jums nav izvēles. Pagaidiet! - viņš piebilda, kā tikko iedomājies vēl kaut ko. - Man ir ziņas, ka jūsu līdzbraucēja esot Beitas Darellas pēctece.
Homirs pārbijies izgrūda: - Jā! - Pašreizējā stāvokli viņš spēja runāt vairs tikai kailu patiesību.
- Vai tiesa, ka Darellus uz Fonda uzskata par ievērojamu dzimtu?
Homirs pamāja ar galvu. - V-viņi nepieļautu, ka t-tai nodara ļaunumu.
- Ļaunumu! Neesiet taču tāds nejēga, cilvēk, man ir pavisam citādi nodomi. Cik viņai gadu?
- Četrpadsmit.
- Skat, kā! Pilnīgi skaidrs, ka ne Otrais Fonds, ne pats Hari Seldons nespēj apturēt laika gaitu vai liegt meitenēm tapt par sievietēm.
To teicis, viņš apgriezās uz papēža apkārt un aizso-ļoja līdz durvīm, ko slēpa biezs aizkars, un ar negantu sparu atgrūda tās vaļā.
- Pie augstā Visuma, kas tev lika vilkties uz šejieni? -viņš nodārdināja pērkondimdošā balsi.
Lēdija Kallija izbijusies samirkšķināja acis un tikko dzirdami atbildēja: - Es nezināju, ka tev ir apmeklētāji.
- Jā, ir gan! Par to mēs parunāsim vēlāk, bet tagad pazūdi, un pēc iespējas ātrāk!
Lēdijas Kallijas biklie, ašie soļi aizskanēja projām pa gaiteni.
Stetins atgriezās agrākajā vietā. - Viņa ir aizkavējusies palieka no epizodes, kura ievilkusies pārāk ilgi. Bet drīz tas beigsies. Četrpadsmit gadu, jūs teicāt?
Homirs raudzījās Kalgana Lordā ar jaunām, vēl lielākām šausmām.
Arkādija satrūkās, dzirdēdama klusi atveramies durvis un vienlaikus ar acs kaktiņu pamanīdama tajās ašu, nervozu kustību. Saliektais pirksts, kas drudžaini aicināja viņu pie sevis, krietnu brīdi palika bez ievērības, bet tad baltais, drebošais stāvs saasināja meitenes modrību, un, sekodama piesardzības balsij, viņa uz pirkstgaliem aizsteidzās nācējai pretī.
Abu klusie soļi aizšalca pa gaiteni kā iebiedēts čuksts. Lēdija Kallija bija sažņaugusi viņas roku sāpīgā tvērienā, un neizprotama iemesla dēļ Arkādija necentās atbrīvoties. Vismaz no Lēdijas Kallijas viņa nejuta bailes.
Bet ko tas viss nozīmēja?
Viņas iegāja buduārā, viscaur rožsārti pūkainā telpā, kas atgādināja cukurvati. Lēdija Kallija apstājās ar muguru pret durvīm.
- Šis ir mans privātais ceļš... no manas istabas uz viņa kabinetu, - Lēdija Kallija teica. - Uz viņa kabinetu! - Viņa pastiepa īkšķi, un trīcošā kustība lika domāt, ka pati doma par viņu vieš dvēselē nāves bailes. - Cik labi, ka man tā laimējās... ļoti laimējās... - Zilās acis bija plati ieplestas un kļuvušas gluži melnas.
- Vai jūs varētu paskaidrot... - Arkādija bikli iesāka.
Kallija drudžaini rosījās. - Nē, bērns, nē! Mums
nav laika. Velc nost savas drēbes! Lūdzu! Lūdzu! Es tev dabūšu citas, un viņi tevi nepazīs.
Ieskrējusi ģērbistabā, viņa sāka sviest apģērbus bezveidīgās kaudzēs uz grīdas, izmisīgi meklēdama kaut
г
ко piemērotu meitenei, lai tās izskats nevedinātu uz lētu iepazīšanos.
- Ņem, šīs derēs! Ar tām jāiztiek. Vai tev ir nauda? Te būs, ņem visu... un šos arī! - Lēdija Kallija steigšus ņēma nost savus auskarus un gredzenus. - Brauc mājās, brauc mājās uz savu Fondu!
- Bet Homirs... mans tēvocis? - Arkādija nevarīgi protestēja, taču viņas balsi apslāpēja salkani smaržīgās, krāšņās drānas ar iestrādātām metāla joslām, ko Kallija stūma viņai pār galvu.
- Viņš nebrauks. Mincītis paturēs viņu šeit uz visiem laikiem, bet tu nedrīksti palikt! Ai, mīļā, vai tad tu nesaproti?
- Nē. - Arkādija uz brīdi piespieda viņu apstāties. - Es nesaprotu!
Lēdija Kallija cieši saspieda viņas plaukstas. - Tev jālido atpakaļ un jābrīdina savējie, ka gaidāms karš! Vai tas nav skaidrs? - Šķita, ka dīvainā kārtā šausmu vilnis pavisam neraksturīgi apskaidrojis viņas domas un vārdus. - Nāc ātrāk!
Ātrāk projām pa citām durvīm! Garām ierēdņiem, kas pavadīja viņas ar pārsteigtiem skatieniem, tomēr neredzēja iemeslu aizturēt sievieti, kurai pavēlēt drīkstēja vienīgi Kalgana Lords. Kad abas izsteidzās pa ārdurvīm, sargi sasita papēžus un pacēla ieročus goda sveicienā.
Pie ārējiem vārtiem, aiz kuriem dunēja trokšņi, zibēja cilvēki un traucās automobiļi, Arkādija beidzot ievilka elpu, un viņai šķita, ka no brīža, kad baltais, saliektais pirksts aicināja viņu pie sevis, ir aizritējusi vesela mūžība, kaut gan patiesībā bija pagājušas tikai divdesmit piecas minūtes.
Viņa paskatījās atpakaļ, baiļu un žēluma pārņemta.
- Es... es nezinu, kāpēc jūs to darāt, godātā kundze, bet paldies... Kas notiks ar tēvoci Homiru?
- Es nezinu! - Kallija izmisusi atsaucās. - Ej drīzāk projām! Skrien uz kosmosostu! Nekavējies! Varbūt viņš pašlaik tevi jau meklē!
Tomēr Arkādija vilcinājās. Pamest tēvoci Homiru? Turklāt tagad, kad apkārt beidzot vēdija svaigs gaiss, viņai radās aizdomas. - Bet kāpēc jums par to jāuztraucas?
Lēdija Kallija iekoda apakšlūpā un nomurmināja:
- Es nevaru tev paskaidrot, tu esi pārāk jauna! Tas būtu nepiedienīgi. Bet tu drīz būsi pieaugusi, un es... es satiku Mincīti, kad man bija sešpadsmit gadu. Saproti, es nevaru pieļaut, lai tu paliec tuvumā! - Viņas skatiens bija reizē nokaunējies un naidīgs.
Aptvērusi mājienu, Arkādija sastinga. - Bet kas notiks ar jums, kad viņš to atklās? - viņa čukstus izdvesa.
- Es nezinu! - Lēdija Kallija iešņukstējās un pus-skriešus metās atpakaļ pa plato ceļu, kas veda uz Kal-gana Lorda savrupnamu.
Tomēr Arkādija vēl sekundi palika stāvam uz vietas, jo pēdējā brīdī bija ieraudzījusi kaut ko negaidītu un neparastu. Pirms Lēdija Kallija aizsteidzās, viņas izbiedētajās, drudžainajās acīs bija uzzibsnījis salts uzjautrinājums.
Dziļš, necilvēcīgs uzjautrinājums.
Tas bija tikai zibenīgs mirklis, tomēr Arkādija nešaubījās, ka ir to redzējusi.
Un tad viņa metās skriet, neprātīgi skriet, ar acīm meklējot neaizņemtu kabīni, kurā varētu nospiest pogu un izsaukt publiskā transporta līdzekli.
Viņa bēga nevis no Lorda Stetina, nevis no viņa vai vajātājiem, ko viņš varētu raidīt pa pēdām, nevis no visām viņa divdesmit septiņām pasaulēm, kuras varbūt šobrīd, sakļāvušās vienā milzu kopumā, dzenas pakaļ viņas ēnai.
Viņa bēga no trauslas sievietes, kura bija palīdzējusi viņai tikt projām. No sievietes, kura bija apveltījusi viņu ar naudu un rotaslietām un riskējusi ar dzīvību, lai viņu pasargātu. No būtnes, kura - to Arkādija tagad zināja pavisam skaidri - bija Otrā Fonda sieviete.
Gaisa taksometrs ar klusu troksni nolaidās pieturvietā. Vēja vilnis noglauda Arkādijas seju un sapurināja matus zem mīkstās kažokādas kapuces, ko viņai bija iedevusi Lēdija Kallija.
- Kurp brauksim, jaunkundz?
Arkādija visiem spēkiem pūlējās runāt dobjāk, lai balss neizklausītos bērnišķīga. - Cik kosmosostu ir šajā pilsētā?
- Divas. Kuru jūs vēlaties?
- Kura ir tuvāk?
Šoferis izbrīnījies paskatījās uz viņu. - Kalgana Centrālā, jaunkundz.