- Lūdzu, uz otru! Man ir nauda. - Viņai rokā bija divdesmit kalganīdu banknote. Arkādijai tas neko neizteica, bet taksometra šoferis apmierināti pasmaidīja.
- Kā vēlaties, jaunkundz! Gaisa taksometri var aizvest uz jebkuru vietu.
Arkādija piespieda vaigu pie atvēsinošā sēdekļa pārvalka, no kura vēdīja tikko jaušama pelējuma smaka. Lejā lēni slīdēja garām pilsētas ugunis.
Ko lai dara? Ko lai dara?
Tajā brīdī Arkādija saprata, ka ir maza, dumja meitene, kas nošķirta no tēva un jūtas nelaimīga un izbiedēta. Acīs kāpa asaras, un dziļi kaklā brieda nevarīgs, nedzirdams kliedziens, kas sagādāja fiziskas sāpes.
Viņa nebaidījās no tā, ka Lords Stetins varētu viņu panākt. Lēdija Kallija gādās, lai tas nenotiktu. Lēdija Kallija! Veca, resna, dumja sieviete, kas tomēr kaut kā prata noturēt savu pavēlnieku. Ai, tagad taču skaidrs! Tagad Wss bija skaidrs.
Ak, mazā, gudrā Arkādija! Cik gudra viņa bija jutusies, dzerdama tēju kopā ar Kalliju! Dusmās uz sevi Arkādijai aizžņaudzās kakls. Tējas dzeršana bija sarīkota ar gudru nodomu, un pēc tam tikpat gudri panākts, lai Stetins tomēr atļautu Homiram iekļūt Vecajā Pilī. Tā pati dumjā Kallija bija to gribējusi un parūpējusies, lai mazā, gudrā Arkādija sagādātu pārliecinošu ieganstu, kas neizraisītu pretiniekos aizdomas un tomēr ļautu pašai pēc iespējas stāvēt malā!
Bet kāpēc tad viņa ir brīvībā? Homirs taču ir paturēts gūstā...
Un ja nu...
Un ja nu iemesls ir panākt, lai viņa atgrieztos uz Fonda kā ēsma, kam jāievilina citi... viņu rokās?
Tātad uz Fonda atgriezties nedrīkst!
- Kosmososta, jaunkundzi - Gaisa taksometrs bija apstājies. Cik savādi! Viņa pat nebija pamanījusi nolaišanos.
Kāda nereāla sapņu pasaule!
- Paldies! - Arkādija iespieda viņam rokā naudaszīmi, neredzošu skatienu iztrausās pa durvīm un skriešus metās projām pa atsperīgo ietvi.
Gaismas. Bezrūpīgi vīrieši un sievietes. Lieli, mirdzoši ziņojumu paneļi ar kustīgām šautrām, kas norādīja uz katru atlidojušo un aizlidojošo kosmosa kuģi.
Kurp lai dodas? Vienalga kurp! Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņa nelidos uz Fondu. Jebkur citur, tikai ne atpakaļ.
Ai, paldies Seldonam par īso izklaidības mirkli, par pēdējo sekundes daļiņu, kad Kallija bija pagurusi spēlēt savu lomu, jo darīšana taču bija tikai ar bērnu, un ļāvusi izlauzties uzjautrinājuma staram!
Un tajā brīdī Arkādija aptvēra vēl kaut ko. Kaut ko tādu, kas bija kņudinājis un urdījis prāta dzīles jau kopš lidojuma sākuma. Kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem pārvilka svītru viņas četrpadsmit gadiem.
Un viņa saprata, ka jāpazūd.
Šobrīd nav nekā svarīgāka! Kaut arī viņi atklātu ikvienu sazvērnieku uz Fonda, kaut arī viņi apcietinātu tēvu, nedrīkst, neparko nedrīkst riskēt un brīdināt citus! Nedrīkst riskēt ar savu dzīvību, nedrīkst uzņemties pat niecīgāko risku, lai glābtu visu Termina valstību. Viņa ir pati svarīgākā būtne Galaktikā. Viņa ir vienīgā svarīgā būtne Galaktikā.
Stāvēdama pie biļešu automāta un prātodama, kurp doties, Arkādija to apzinājās pilnīgi skaidri.
Jo visā Galaktikā viņa bija vienīgā būtne - ja neņem vērā viņus pašus kas zināja Otrā Fonda atrašanās vietu.
Trantors. Līdz Lielā Starpposma vidum Trantors bija kļuvis par ēnu. Bezgalīgo gruvešu vidū dzīvoja neliela zemnieku kopiena...
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
15. ZEM REŽĢA
Nekas nespēj līdzināties rosīgai kosmosostai blīvi apdzīvotas planētas galvaspilsētas nomalē. Majestātiskas milzu mašīnas atpūšas savās ligzdās. Ja izvēlēsieties piemērotu laiku, varēsiet vērot iespaidīgo skatu, kā milzu kuģis nolaižas lejup, vai aizturētu elpu nolūkoties vēl aizraujošākā ainā, kad gaisā kā zibens uzšaujas tērauda bumba. Visas šis norises paiet gandrīz bez trokšņa. Dzinējspēks ir kluss nukleonu vilnis, kas pārgrupējas blīvākos veidojumos...
Nule pieminētais aptver deviņdesmit piecus procentus no kosmosostas platības. Visas šis daudzās kvadrātjūdzes ir atvēlētas lidaparātiem, cilvēkiem, kuri tos apkalpo, un skaitļotājiem, kuri apkalpo gan vienus, gan otrus.
Tikai pieci procenti no kosmosostas platības ir atvēlēti neskaitāmajiem cilvēkiem, kuriem šī vieta kalpo par izejas vārtiem uz visām Galaktikas zvaigznēm. Protams, tikai nedaudzi no anonīmā, daudzgalvainā pūļa jebkad kavējas domās par tehnoloģisko struktūru, kura veido kosmosa kuģu ceļus. Varbūt dažs palaikam bažīgi noskurinās, iedomādamies par neskaitāmajām lidojošā tērauda tonnām, kas tuvojas ostai un no
attāluma izskatās pēc niecīga punktiņa. Ja nu kāds no šiem masīvajiem cilindriem novirzītos no vadošā stara un triektos lejā pusjūdzi tālāk no paredzētās nolaišanās vietas - varbūt pat cauri plašās uzgaidāmās telpas stiklveida jumtam no cilvēku tūkstošiem paliktu pāri tikai organisku tvaiku strūkliņa un plāna fosfātu kārta...
Bet nekas tamlīdzīgs taču nevar notikt, jo darbojas plaša drošības sistēma un tikai nožēlojami neirotiķi spēj veltīt kaut mirkli laika tik aplamām iedomām!
Tomēr interesanti, par ko šie cilvēki domā? Jo tas nav tikai bezmērķīgs pūlis. Tas ir pūlis ar konkrētu mērķi. Šis mērķis strāvo gaisā virs lidlauka un piesātina atmosfēru. Cilvēki stājas rindās, vecāki uzmana bērnus, bagāža virzās uz novietnēm precīzi noteiktās devās - cilvēki kaut kur dodas.
Tad nu iedomājieties, kādā psiholoģiskā izolācijā no šī satriecoši mērķtiecīgā pūļa atrodas viena atsevišķa būtne, kura nezina, uz kurieni doties, tomēr skaudrāk par jebkuru citu ceļotāju apzinās nepieciešamību doties projām un aizceļot jebkur, vienalga kur! Vai gandrīz jebkur!
Neziņas pārņemtam cilvēkam nav vajadzīga ne telepātija, ne jebkādas vienkāršākas prātu saskares metodes, lai justu saspringto gaisotni, kas iedveš izmisumu.
Iedveš? Lej aumaļām, izmērcē un draud noslīcināt.
Arkādija Darella, ģērbusies svešās drēbēs, stāvēja uz svešas planētas svešā situācijā, kas šķita patapināta no svešas dzīves, un bezgala vēlējās paslēpties mātes klēpja drošībā. Viņa pat īsti nezināja, ko vēlas. Viņa zināja tikai to, ka visa šī atklātā pasaule nozīmē lielas briesmas. Viņa vēlējās nokļūt kādā tālā, nepieejamā
vietā, kādā neizpētītā Visuma nostūrī, kur neviens neiedomātos viņu meklēt.
Tā nu viņa tur stāvēja - četrpadsmitgadīga meitene ar astoņdesmitgadnieces gurdumu un piecgadnieces bailēm.
Kurš svešinieks starp šiem simtiem, kas spraucās viņai garām - gluži fiziski spraucās, jo viņa juta to pieskārienus, - ir Otrā Fonda cilvēks? Kurš svešinieks būtu gatavs viņu uz vietas iznīcināt tikai tāpēc, ka viņa vienīgā zina bīstamo, neizpaužamo noslēpumu - Otrā Fonda atrašanās vietu?
Balss, kura ielauzās viņas domās, izklausījās kā pērkona dārds un sastindzināja kaklā iestrēgušo kliedzienu.
- Paklau, jaunkundz, - tā ērcīgi uzsauca, - vai jūs pirksiet biļeti vai tāpat vien stāvēsiet?
Arkādija attapās, ka ir apstājusies pretī biļešu automātam. Tajā vajadzēja ielikt atbilstošas vērtības naudaszīmi, kas pazuda aparātā. Pēc tam bija jānospiež poga zem galamērķa apzīmējuma, un pēc brīža automāts izmeta biļeti kopā ar precīzu atlikumu - to aprēķināja elektroniskā skenēšanas ierīce, kas nekad nekļūdījās. Norise bija pavisam vienkārša, un nebija nekāda iemesla piecas minūtes stāvēt aparāta priekšā.
Arkādija iemeta spraugā divsimt kredītu naudaszīmi un pēkšņi pamanīja pogu ar apzīmējumu “Tran-tors”. Trantors, mirušās Impērijas mirusī galvaspilsēta, planēta uz kuras viņa dzimusi! Kā sapnī Arkādija nospieda pogu. Nekas nenotika, tikai acu priekšā zibēja sarkani cipari: 172.18 - 172.18 -172.18 -