Tā bija iztrūkstošā summa. Arkādija iemeta vēl divsimt kredītu zīmi. Pretī izslīdēja biļete. Kad viņa tai pieskārās, tā atdalījās, un tūlīt pēc tam izbira naudas atlikums.
Paķērusi to visu, Arkādija skriešus metās projām. Brīdi viņai piespiedās aizmugurē stāvošais vīrietis, kurš acīmredzot nepacietīgi gaidīja savu kārtu, bet meitene parāvās sānis un neatskatīdamās aizskrēja tālāk.
Bet kurp gan varēja aizbēgt? Visapkārt bija ienaidnieki.
Gluži neapzināti viņa vēroja milzīgos, mirdzošos uzrakstus, kuri zibēja gaisā: Stefani, Anakreons, Fermas... Parādījās arī Termina vārds, un Arkādija sajuta ilgas, tomēr neuzdrīkstējās...
Par nelielu summu viņa būtu varējusi noīrēt ziņojumu ierīci, kurā iespējams uzstādīt jebkādu vēlamo galamērķi un kurš, ielikts kabatā, piecpadsmit minūtes pirms kosmosa kuģa pacelšanās dotu signālu vienīgi viņai. Taču tādi aparāti der tikai cilvēkiem, kuri atrodas drošībā un vispār ir spējīgi par tiem iedomāties.
Un tad, pūlēdamās vienlaikus skatīties visos virzienos, Arkādija ieskrēja kādam taisni vēderā. Atskanēja izbiedēts sēciens, un viņas elkoni satvēra stingra plauksta. Arkādija izmisīgi pūlējās izrauties, bet elpas trūkums bija laupījis balsi, un baiļu kliedziena vietā viņa spēja izdvest tikai aizžņaugtu, nevarīgu smilkstu.
Svešinieks stingri turēja viņu un gaidīja. Arkādija lēnām atguva redzes spējas un sadūšojās viņu nopētīt. Vīrietis bija augumā neliels un diezgan korpulents. Viņam bija balti, kupli, atpakaļ atsukāti mati ar tādu kā pompadūra efektu, kas dīvaini kontrastēja ar zemnieciski apaļo, sārto seju.
- Kas noticis? - viņš beidzot jautāja, acīm zibot neslēptā ziņkārē. - Tu izskaties nobijusies.
- Piedodiet! - Arkādija drudžaini izgrūda. - Man jāiet. Lūdzu, laidiet!
Taču svešais tam nepievērsa nekādu uzmanību. - Uzmanīgāk, meitenīt! - viņš teica. - Tu nometīsi savu biļeti. - Viņš izņēma to no Arkādijas nevarīgajiem, bālajiem pirkstiem un nopētīja ar nepārprotami apmierinātu sejas izteiksmi.
- Tā jau es domāju, - viņš noteica un tad pēkšņi ieaurojās kā vērsis: - Mammūūū!
Nākamajā bridi viņam blakus stāvēja sieviete -drusku mazāka, drusku apaļāka un drusku sārtāka. Aptinusi ap pirkstu noklīdušu sirmu matu šķipsnu, viņa pabāza to zem visai vecmodīgas cepures.
- Papu! - viņa pārmetoši teica. - Kāpēc tu cilvēkos tā bļausties? Visi skatās uz tevi kā uz jukušu. Tu taču neesi savos laukos!
Viņa sirsnīgi uzsmaidīja sastingušajai Arkādijai un piebilda: - Viņam ir lāča manieres. - Tad balss atkal kļuva skarbāka: - Papu, laid taču meiteni vaļā! Ko tu dari?
Bet Papus tikai pavicināja viņai pretī Arkādijas biļeti. - Skaties! - viņš teica. - Meitene lido uz Tran-toru!
Mammas seja iemirdzējās piepešā priekā. - Tu esi no Trantora? Papu, laid vaļā viņas roku, es tev teicu! -Viņa apgāza uz sāniem savu pieblīvēto čemodānu un ar saudzīgu, bet apņēmīgu kustību piespieda Arkādiju apsēsties. - Sēdi un atpūtini savas mazās kājiņas! - viņa teica. - Kuģis aties tikai pēc stundas, un visus solus ir aizņēmuši guļoši klaidoņi. Tātad tu esi no Trantora?
Arkādija dziļi ievilka elpu un padevās. Viņa aizsmakušā balsi piebilda: - Es esmu tur dzimusi.
Mamma līksmi sasita plaukstas. - Mēs esam bijuši šeit jau mēnesi, bet neesam satikuši nevienu no mūsu puses! Cik patīkami! Tavi vecāki...? - Viņa aplaida apkārt meklējošu skatienu.
- Es neesmu kopā ar vecākiem, - Arkādija piesardzīgi paskaidroja.
- Tu ceļo viena? Tik jauniņa meitene? - Mammas balsī ieskanējās gan sašutums, gan līdzjūtība. - Kā tad tā?
- Mamma! - Papus paraustīja viņu aiz piedurknes. - Paklausies, ko es teikšu! Te kaut kas nav kārtībā. Man viņa izskatās ļoti pārbijusies. - Kaut gan viņš acīmredzot gribēja runāt čukstus, Arkādija skaidri dzirdēja katru vārdu. - Es redzēju, kā viņa skrien un nemaz neskatās uz ceļu! Nepaguvu parauties sānis, un viņa man uzskrēja tieši virsū. Zini ko? Man šķiet, ka viņai ir nepatikšanas.
- Apklusti, Papu! Tev jebkurš var uzskriet virsū. -Tomēr viņa apsēdās Arkādijai blakus uz čemodāna, kas nevarīgi iečīkstējās zem papildu svara, un aplika roku ap meitenes drebošajiem pleciem. - Vai tu no kāda bēdz, mīlulīt? Nebaidies, stāsti droši! Es tev palīdzēšu.
Arkādija ieskatījās sievietes laipnajās, pelēkajās acis un juta, ka viņai trīc lūpas. Kāda iekšēja balss viņai stāstīja, ka šie ir cilvēki no Trantora, ar kuriem viņa var lidot kopā, kuri viņai palīdzēs svešajā vietā, līdz viņa izdomās, ko darīt un kurp ceļot tālāk. Bet cita iekšēja balss, krietni skaļāka par pirmo, nesakarīgi un saraustīti stāstīja, ka viņa neatceras savu māti, ka viņa ir līdz nāvei pārgurusi, cīnoties ar Visumu, ka viņa grib tikai saritināties mazā kamoliņā un just ap sevi stipras, gādīgas rokas, ka viņas māte, ja būtu dzīva, tad varētu... tad varētu...
Un pirmo reizi šajā vakarā Arkādija ļāva vaļu raudām. Viņa raudāja kā mazs bērns un jutās atvieglota; viņa cieši iekrampējās vecmodīgajā kleitā un izmērcēja to slapju, bet maigās rokas spieda viņu sev klāt un glāstīja viņas matus.
Papus bezpalīdzīgi stāvēja, raudzīdamies abās sievietēs un neveikli taustīdamies pēc mutautiņa, un, kad tas atradās, Mamma izrāva to viņam no rokas un ar bargu skatienu pavēlēja viņam uzvesties klusu. Cilvēku pūļi slīdēja garām mazajam pulciņam ar atsvešināta pūļa dabisko vienaldzību. Būtībā viņi bija vieni.
Beidzot asaras mitējās, un Arkādija vārgi pasmaidīja, susinādama sarkanās acis ar Mammas iedoto mutautiņu. - Ak šausmas! - viņa čukstus izdvesa. - Es...
- Kuš! Kuš! Nevajag runāt! - Mamma viņu satraukti apklusināja. - Vienkārši pasēdi un atpūties! Atgūsti elpu. Pēc tam pastāstīsi, kas tev atgadījies, un mēs noteikti atradīsim izeju, un viss nokārtosies.
Arkādija ar pūlēm sakopoja domas. Nē, patiesību stāstīt viņa nedrīkst. Patiesību stāstīt nedrīkst nevienam... un tomēr viņa jutās pārlieku pagurusi, lai izdomātu ticamus melus.
- Man tagad ir labāk, - viņa nočukstēja.
- Tas ir labi, - sacīja Mamma. - Tagad pastāsti, kas tev par nepatikšanām! Vai tu neesi izdarījusi neko sliktu? Mēs tev, protams, palīdzēsim jebkurā gadījumā, bet izstāsti mums patiesību!
- Mēs vienmēr palīdzēsim draugam no Trantora, - Papus vēlīgi piebilda. - Vai ne, Mamma?
- Apklusti, Papu! - skanēja atbilde, bet tajā nebija piktuma.
Arkādija taustījās pa savu somiņu. Vismaz tā piederēja viņai par spīti steigšus samainītajam apģērbam no Lēdijas Kallijas skapjiem. Atradusi meklēto, viņa pasniedza to Mammai.
- Te ir mani dokumenti, - viņa bikli teica. Spīdīgo, sintētisko karti ierašanās dienā viņai bija izsniedzis Fonda vēstnieks un parakstījis attiecīgais Kalgana ierēdnis. Tā bija liela, grezna un iespaidīga. Mamma to bezpalīdzīgi aplūkoja un iedeva Papum, kurš izlasīja rakstīto, izteiksmīgi savilcis lūpas.
- Tātad tu esi no Fonda? - viņš jautāja.
- Jā. Bet es esmu dzimusi uz Trantora. Redziet, te ir rakstīts...
- Ā! Izskatās, ka viss ir kārtībā. Ak tad tevi sauc Arkādija, ko? Uz Trantora tas ir iecienīts vārds. Bet kur ir tavs tēvocis? Te rakstīts, ka tu ceļojot tēvoča Homira Munna pavadībā.
- Viņš ir arestēts, - Arkādija drūmi atbildēja.
- Arestēts! - abi iesaucās vienā balsī. - Par ko? -noprasīja Mamma. - Vai viņš kaut ko ir nogrēkojies?
Arkādija papurināja galvu. - Es nezinu. Mēs vienkārši aizlidojām ceļojumā. Tēvocim Homiram bija kaut kādas darīšanas ar Lordu Stetinu, bet... - Baiļu trīsas viņai nebija jātēlo. Tās padevās nepiespiesti.