Iestājās klusums, un leitnants pacietīgi gaidīja.
Tad Papus piesmakušā balsī teica: - Dod man savus dokumentus, Arkādij!
Arkādija izmisusi papurināja galvu, bet Papus iedrošinādams atkārtoja: - Nebaidies! Dod tos šurp!
Arkādija bezpalīdzīgi ielika dokumentus Papum plaukstā. Papus tos atšķīra un uzmanīgi pārskatīja, tad atdeva gaidītājam. Leitnants rūpīgi pārskatīja tos vēlreiz. Pacēlis skatienu, viņš labu brīdi lūkojās uz Arkādiju un tad ar ašu kustību aizsita vāciņus.
- Viss kārtībā! - viņš teica. - Ejam, vīri!
Policisti devās projām, un pēc nepilnām divām minūtēm režģis bija pazudis. Balss virs galvas paziņoja, ka atjaunojies iepriekšējais stāvoklis. Atsvabinātais pūlis trokšņaini sakustējās.
- Bet kā... kā...? - Arkādija čukstus jautāja.
- Cst! - Papus viņu apsauca. - Nesaki neko! Iesim uz kuģi! Tam drīz jānolaižas pieturvietā.
Un tad visi trīs sēdēja kuģī. Viņu rīcībā bija privāta kajīte un atsevišķs galdiņš ēdamistabā. No Kalgana viņus šķīra jau divi gaismas gadi, un Arkādija beidzot uzdrošinājās vēlreiz uzdot savu jautājumu.
- Bet viņi taču meklēja mani, mister Palver, un viņiem noteikti bija iedots sīks apraksts! Kāpēc viņi ļāva man iet?
Papus, tiesādams rostbifu, plati pasmaidīja. - Tas bija pavisam vienkārši, bērns. Ja gadiem ilgi jāsadarbojas ar aģentiem, pircējiem un konkurentu kooperatīviem, cilvēks iemācās dažus svarīgus trikus. Es esmu tos mācījies jau vairāk nekā divdesmit gadu. Redzi, bērns, kad leitnants atvēra tavus dokumentus, viņš tajos ieraudzīja sīki salocītu piecsimt kredītu banknoti. Pavisam vienkārši, vai ne?
- Es jums to atdošu... Goda vārds, man ir daudz naudas!
- Labi, labi! - Papus platajā sejā parādījās samulsis smaids, un viņš atmeta ar roku. - Meitenei no mūsu planētas...
Arkādija vilcinājās. - Bet ja nu viņš būtu paņēmis naudu un tomēr mani aizturējis? Un varbūt vēl apsūdzētu jūs kukuļdošanā?
- Un atteiktos no piecsimt kredītiem? Es šos cilvēkus pazīstu labāk nekā tu, meitenīt!
Tomēr Arkādija zināja, ka cilvēkus viņš nepazīst labāk. Šos cilvēkus ne! Naktī, gulēdama savā guļvietā, viņa vēlreiz visu rūpīgi pārdomāja un skaidri zināja, ka neviens kukulis nebūtu policijas leitnantu kavējis viņu aizturēt, ja šī rīcība nebūtu izplānota jau iepriekš. Šie cilvēki negribēja viņu notvert, kaut gan ārēji it kā darīja visu, lai tas izdotos.
Kāpēc? Tādēļ, lai viņa tiktu projām? Turklāt uz Trantoru? Vai labsirdīgais, neaptēstais pārītis, ar ko viņa tagad ceļoja kopā, ir tikai ierocis Otrā Fonda rokās, tikpat bezpalīdzīgs kā viņa pati?
Tā noteikti ir!
Bet ja nu nav?
Pilnīga bezcerība... Kā iespējams cīnīties pret šo spēku? Jebkas, ko viņa darītu, būtu tieši tas, ko šie visvarenie briesmoņi ir vēlējušies!
Un tomēr man viņi jāpārspēj, Arkādija sev teica.
Jāpārspēj. Jāpārspēj! Jāpārspēj!!
16. KARA SĀKUMS
Laikmetā, par kuru šobrīd ir runa, Galaktikas iedzīvotājiem zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ Starpga-laktikas Standarta Laiks par savu pamatvienību, proti, sekundi, uzskata laiku, kurā gaisma noceļo 299 776 kilometrus. 86 400 sekundes ir patvaļīgi pielīdzinātas vienai Starpgalaktikas Standarta Dienai, savukārt 365 dienas - vienam Starpgalaktikas Standarta Gadam.
Kāpēc tieši 299 776? Un kāpēc 86 400? Un kāpēc 365?
Tradīcija, saka vēsturnieki, ja viņiem uzdod šo jautājumu. Dažādu svarīgu un noslēpumainu skaitlisko sakarību dēļ, saka mistiķi, kultu piekritēji, numerologi, metafiziķi. Tāpēc, ka cilvēces sākotnējai, dzimtajai planētai bija savi dabiskie rotācijas un apgriezienu periodi, no kuriem šīs sakarības tika atvasinātas, saka pavisam nedaudzi aptaujātie.
Skaidri to nezināja neviens.
Tomēr datums, kurā Fonda karakuģis “Hobers Mal-lovs” sastapās ar “Bezbailīgā” vadīto Kalgana eskadronu un pēc atteikšanās ielaist savā kuģī izlūku patruļu tika satriekts druskās, bija 185. 11 692. G. Ē. Proti, tā bija Galaktikas ēras 11 692. gada 185. diena, kopš tronī
sēdās tradicionālās Kamblu dinastijas pirmais Imperators. Šis datums bija ari 185. 455. S. Ē. - skaitot no Seldona dzimšanas vai arī 185. 376. F. Ē. - skaitot no Fonda dibināšanas. Uz Kalgana to apzīmēja kā 185. 76. P. Ē. - skaitot no Pirmā Pilsoņa titula ieviešanas, kam pamatu lika Mūlis. Protams, ikvienā gadījumā gads ērtības labad bija iegrozīts tā, lai dienas skaitlis paliktu nemainīgs neatkarīgi no konkrētās ēras faktiskās sākuma dienas.
Un piedevām visam pārējam neskaitāmie Galaktikas pasauļu miljoni lietoja neskaitāmus miljonus vietējā laika apzīmējumu, kuri balstījās uz viņu konkrēto debess kaimiņu apgriezieniem.
Bet, lai kuru apzīmējumu jūs izvēlētos - 185, 11692-455-376-76 vai jebko citu -, tā bija diena, kuru vēlāk minēja vēsturnieki, stāstīdami par Stetina kara sākumu.
Tomēr doktors Darells par visiem šiem apzīmējumiem nejuta ne mazāko interesi. Viņam tā vienkārši un absolūti precīzi bija trīsdesmit otrā diena, kopš Arkādija aizlidojusi no Termina.
Tikai retais spēja iedomāties, kāds gribasspēks Da-rellam bijis vajadzīgs, lai visu šo laiku saglabātu ārēju mieru un nosvērtību.
Tomēr Elvets Semiks bija pārliecināts, ka spēj to iztēloties. Viņš bija vecs vīrs un labprāt mēdza sacīt, ka viņa neironiskie apvalki esot tiktāl pārkaļķojušies, ka domāšanas procesi kļuvuši stīvi un nepadevīgi. Viņš vedināja tam ticēt un labprāt pat veicināja vispārējo, noniecinošo atziņu par savu gara spēju atmiršanu, pats par to aktīvi zobodamies. Taču viņa šķietami aizmiglotās acis joprojām bija asas un redzīgas, un viņa prāts joprojām glabāja pieredzi un dzlvesgudrlbu, kaut ari nespēja tik ātri darboties.
Viņš tikai savilka čokurā vecīgās lūpas un noprasīja: - Kāpēc tu nemēģini kaut ko darīt?
Darellam tas bija kā fizisks dūriens, un viņš sāpīgi sarāvās. - Pie kā mēs palikām? - viņš ērcīgi noprasīja.
Semiks pievērsa viņam nopietnu skatienu. - Tev vajadzētu kaut ko darīt meitenes labā. - Starp puspa-vērtajām lūpām spīdēja reti, dzeltenīgi zobi.
Bet Darells vēsi atbildēja: - Jautājums ir šāds: vai tu vari dabūt Saimsa Molfa rezonatoru ar vajadzīgo diapazonu?
- Es jau teicu, ka varu, bet tu neklausījies.
- Piedod, Elvet. Tā nu tas ir. Tas, ko mēs apspriežam pašlaik, ikvienam Galaktikas cilvēkam var būt daudz svarīgāks nekā jautājums par Arkādijas drošību. Vai vismaz ikvienam, izņemot Arkādiju un mani, un es gribu pievienoties vairākumam. Cik liels būs tas re-zonators?
Semiks nejutās pārliecināts. - Es nezinu. Tu vari pameklēt katalogos.
- Nu, bet aptuvenais svars? Tonna? Mārciņa? Kāds garums?
- Ā, es domāju, ka tu gribi precīzus skaitļus. Diezgan sīks krāms. - Viņš norādīja uz īkšķa augšējo locītavu. - Apmēram tāds.
- Labi, vai tu vari izgatavot kaut ko tamlīdzīgu? -Viņš ātri uzšvikāja kaut ko klēpi uz bloknota lapas un iedeva to vecajam fiziķim, kas to nopētīja ar šaubpilnu sejas izteiksmi un pēc tam iesmējās.
- Vai zini, manos gados smadzenes mēdz pārkaļ-ķoties. Ko tu centies panākt?
Darells vilcinājās. Tajā bridi viņš izmisīgi ilgojās pēc fizikas zināšanām sarunu biedra smadzenēs, lai nevajadzētu formulēt savas domas vārdos. Taču ilgošanās nepalīdzēja, un viņš paskaidroja.
Semiks kratīja galvu. - Tev būs vajadzīgi hiperviļņu komunikatori. Tie ir vienīgie, kas strādā pietiekami ātri. Un tos vajadzēs milzum daudz.