Stetins atgriezās savās privātajās istabās, un viņa sejā joprojām kavējās sastindzis smaids. Reizēm viņš bija neizpratnē par šo Homiru Munnu. Savāds bezgribas radījums, kas nepavisam neattaisnoja sākotnējās cerības. Un tomēr viņš glabāja sevī milzumu interesantas informācijas, kura izklausījās pārliecinoša - it sevišķi Kallijas klātbūtnē.
Viņa smaids kļuva platāks. No tās resnās muļķes tomēr bija savs labums! Vismaz no Munna viņa ar savu Iišķību izdabūja vairāk nekā viņš ar saviem paņēmieniem,
turklāt tas prasīja mazāk pūļu. Varbūt varētu atdot viņu Munnam? Stetins sarauca pieri. Ek, Kallija! Kallija ar savu muļķīgo greizsirdību! Ja būtu izdevies paturēt pie sevis Darellu meiteni... Kāpēc viņš nebija apgriezis Kal-lijai sprandu par toreizējām izdarībām?
Uz to viņam nebija skaidras atbildes.
Varbūt tāpēc, ka viņa labi sapratās ar Munnu. Un Munns viņam bija vajadzīgs. Turklāt tieši Munns bija apliecinājis, ka vismaz pēc Mūļa pārliecības Otrais Fonds vispār neeksistē. Kalgana admirāļiem bija vajadzīga šī pārliecība.
Viņš labprāt būtu vēlējies pavēstīt šos pierādījumus plašākai publikai, taču pagaidām gudrāk šķita ļaut Fondam saglabāt ticību neesošai palīdzībai. Vai tikai to neteica tieši Kallija? Jā gan, tā bija viņa! Kallija teica...
Ek, blēņas! Viņa neko prātīgu nevarēja pateikt.
Un tomēr...
Stetins papurināja galvu, cenzdamies nokratīt neskaidrību, un pārgāja pie citām domām.
18. RĒGU PASAULE
Trantors bija pasaule, kurā krāsmatas jaucās ar atdzimšanu. Kā apdzisis dārgakmens Galaktikas centrā starp mulsinoši daudzām saulēm - starp zvaigžņu kopām un puduriem, kas ar bezmērķīgu dāsnumu pulcējās cits pie cita, - tas pārmaiņus sapņoja par pagātni un par nākotni.
Reiz bija laiks, kad no Trantora metāla pārsega līdz zvaigžņu valstības tālākajām malām stiepās neredzami kontroles pavedieni. Tā bija viena milzīga pilsēta, kurā mājoja četrsimt miljardi administratoru. Tā bija varenākā galvaspilsēta, kādu vēsture jebkad pazinusi.
Bet pienāca diena, kad arī to sasniedza Impērijas noriets, un Lielajā Sirojumā pirms simt gadiem Trantora irstošais spēks sabruka pavisam un izgaisa bez pēdām. Metāla kupols, kas ieskāva planētu, saņēma nāvējošu triecienu, sačokurojās un sabruka, atstājot tikai izkaisītas, izsmejošas atlūzas no agrākās diženī-bas.
Dzīvi palikušie sadalīja metāla plātnes gabalos un pārdeva citām planētām apmaiņā pret sēklām un lopiem. No jauna skatienam atklājās dzīvinošā zeme, un planēta atgriezās savā pirmatnējā stāvokli. Arvien
plašākās teritorijās attīstījās primitīva lauksaimniecība, un Trantors pamazām aizmirsa savu daudzveidīgo un diženo pagātni.
Pareizāk sakot, varētu aizmirst, ja pret debesīm mēmā, majestātiskā klusumā joprojām neslietos drūmas, iespaidīgas šķembu kaudzes.
* * *
Arkādija ar saviļņojumu sirdī vēroja metāla valni, kas stiepās gar apvārsni. Ciemats, kurā dzīvoja Palveri, viņas acīs bija tikai mazu, primitīvu māju puduris. No visām pusēm to ieskāva plaši, zeltaindzelteni kviešu lauki.
Bet tur, tālu pamalē, dzīvoja pagātnes atmiņas, kas joprojām mirdzēja un pretojās rūsai, un spoži iekvēlojās ikreiz, kad tās skāra Trantora saules stari. Reiz viņa bija aizgājusi turp - tikai vienu reizi dažu mēnešu laikā kopš ierašanās uz Trantora. Viņa bija uzkāpusi uz gludās vienlaidu virsmas un aizturētu elpu iegājusi klusajos, putekļu klātajos graustos, kur caur pussagruvušu mūru un starpsienu plaisām atturīgi spraucās āra gaisma.
Tās bija sastingušas sirdssāpes. Tie bija zaimi.
Viņa bija metusies projām, soļiem metāliski šķindot, un nemitējusies skriet līdz brīdim, kad kājas atkal klusi atsitās pret mīkstu zemi.
Un pēc tam viņa bija tikai ar ilgām lūkojusies uz apvārsni. Viņa vairs nebija uzdrošinājusies traucēt sērojošo varenību.
Arkādija zināja, ka viņa šajā pasaulē ir dzimusi -kaut kur netālu no vecās Impērijas Bibliotēkas, kas bija īstenā Trantora sirds. Tā bija pati izcilākā vieta, visu svētumu svētums! Vienīgā celtne, kas izturējusi Lielo Sirojumu un gadsimta garumā saglabājusies vesela un neskarta, mezdama izaicinājumu pārējam Visumam.
Tur Hari Seldons ar līdzbiedru grupu bija audis savu neaptveramo tīklu. Tur Eblings Miss bija izdarījis satriecošu atklājumu un pārsteigumā sēdējis kā sastindzis, līdz tika nogalināts, lai neizpaustu noslēpumu tālāk.
Tur, Impērijas Bibliotēkā, desmit gadus bija dzīvojuši viņas vecvecāki, līdz nomira Mūlis un viņi varēja atgriezties uz atdzimušā Fonda.
Tur, Impērijas Bibliotēkā, bija atgriezies viņas tēvs kopā ar savu jauno sievu, lai atkal meklētu Otro Fondu, taču tas nebija izdevies. Tur bija dzimusi viņa pati, un tur bija mirusi viņas māte.
Arkādija būtu gribējusi vēlreiz aizbraukt uz Bibliotēku, bet Prīms Palvers bija tikai noraidoši purinājis apaļo galvu. “Līdz turienei ir tūkstošiem jūdžu, Arkadī, un šeit visu laiku ir daudz darba. Turklāt nav labi traucēt tās vietas mieru. Tu jau zini, ka tā ir svētnīca...”
Bet Arkādija zināja, ka viņš vienkārši negrib tuvoties Bibliotēkai, ka viņam ir tādas pašas izjūtas, kādas vērpās ap Mūļa veco pili. Tagadnes pigmeju māņticīgās bailes no pagātnes milžu atstātām relikvijām.
Tomēr nebūtu jauki tāpēc turēt greizu prātu uz šo jocīgo vīreli. Arkādija uz Trantora bija pavadījusi jau vairāk nekā trīs mēnešus, un visu šo laiku viņi abi -Papus un Mamma - bija izturējušies pret viņu ar lielu sirsnību...
Un ko viņa varēja dot pretī? Tikai iesaistīt šos lādzīgos cilvēkus paredzamajā, lielajā iznīcībā! Vai viņa bija brīdinājusi Palverus, ka viņai varbūt draud bojāeja? Nē!
Viņa ļāva tiem uzņemties bīstamo sargu un aizstāvju lomu.
Arkādiju durstīja mokoši sirdsapziņas pārmetumi. Bet kāda viņai ir izvēle?
Viņa negribīgi devās lejā pa kāpnēm brokastīs. Jau no attāluma viņa dzirdēja balsis.
Prīms Palvers, grozīdams tuklo kaklu, aizspraudīja salveti aiz krekla apkakles un ar neslēptu labpatiku pasniedzās pēc savas olu porcijas.
- Es vakar biju pilsētā, Mamm, - viņš teica, darbodamies ar dakšiņu un ar pamatīgu kumosu gandrīz noslāpēdams vārdus.
- Un kas tad jauns notiek pilsētā, Papu? - Mamma vienaldzīgi pavaicāja, apsēzdamās pie galda, un, pārlaidusi tam ašu skatienu, atkal piecēlās, lai paņemtu sāli.
- Ek, nekā laba jau nav! Nolaidās kuģis no Kalgana puses un atveda turienes avīzes. Tur iet vaļā karš.
- Karš? Ak šitā gan! Nu tad lai viņi lauž kaklus, ja pašiem nav ne kripatas prāta! Vai tu beidzot saņēmi savu algas čeku? Papu, man tev jāatgādina vēlreiz: pabrīdini veco Koskeru, ka viņa kooperatīvs nav vienīgais pasaulē! Pietiek, ka viņi tev maksā tādus grašus, ko man kauns pieminēt savām draudzenēm, bet lai vismaz dara to tad, kad nākas!
- Nākas, nākas, atkal jau sākas! - Papus aizkaitināts atmeta. - Paklau, nebāzies virsū ar šīm blēņām taisni brokastlaikā, citādi man kumoss sprūst kaklā. - Tiesādams grauzdiņu ar sviestu, viņš izteiksmīgi norīstījās, bet pēc tam turpināja pielaidīgākā tonī: - Karš notiek starp Kalganu un Fondu, un viņi ālējas jau divus mēnešus.
г
Viņš iesita ar vienu plaukstu pa otru, izsmejoši atdarinādams kosmosa kauju.
- Hmm... Un kā veicas?
- Fondam iet slikti. Tu jau redzēji, kas notiek uz Kalgana: karavīri uz katra soļa. Viņi bija gatavi. Toties Fonds nebija gatavs un, re, kā dabūja pa mizu!
Mamma pēkšņi nometa dakšiņu un iešņācās: - Muļķis!