- Ko?
- Stulbenis! Nekad nevari pievaldīt savu garo mēli! Viņa pastiepa pirkstu, un Papus, paskatījies pār
plecu atpakaļ, ieraudzīja Arkādiju, kas sastingusi stāvēja durvīs.
- Vai Fonds karo? - viņa jautāja.
Papus bezpalīdzīgi paskatījās uz Mammu un pamāja ar galvu.
- Un viņi zaudē?
Papus vēlreiz pamāja ar galvu.
Juzdama kaklā mokošu kamolu, Arkādija lēni tuvojās galdam. - Vai viss jau ir beidzies? - viņa čukstus izdvesa.
- Beidzies? - Papus ar mākslotu izbrīnu atkārtoja.
- Kurš teica, ka beidzies? Karā vienmēr viss var mainīties. Un... Un...
- Apsēdies, mīlulīt! - Mamma saudzīgi mudināja.
- Pirms brokastīm nevajag sarunāties! Ar tukšu vēderu cilvēks nav vesels.
Bet Arkādija nepievērsa viņai uzmanību. - Vai kal-ganieši ir uz Termina?
- Nē, - Papus nopietni atbildēja. - Šīs ir pēdējās nedēļas ziņas, un Termins joprojām pretojas. Pavisam godīgi. Es runāju patiesību. Un Fonds joprojām ir stiprs. Vai gribi, lai iedodu tev avīzes?
-Jā!
Arkādija lasīja, pa vidu mēģinādama kaut ko ieēst, un acis viņai pieplūda asarām. Santanni un Korella padevušās... bez cīņas. Fonda flotes eskadrons ielenkts Ifni reto sauļu sektorā un iznīcināts gandrīz līdz pēdējam kuģim...
Un Fondam tagad palicis tikai agrākais kodols četru karalistu sastāvā - sākotnējā valsts, kura izveidota pirmā mēra Salvora Hardina vadībā! Tomēr Fonds vēl karo... vēl viss nav zaudēts... bet, lai kas notiktu, jāpadod ziņa tēvam! Kaut kā jāatrod iespēja sazināties. Jāatrod!
Bet kā? Kā lai to izdara, ja viņus šķir karš?
Pēc brokastīm Arkādija jautāja Papum: - Vai jūs drīz atkal dosieties komandējumā, mister Palver?
Papus zvilnēja lielā atpūtas krēslā mājas priekšā, baudīdams sauli. Starp viņa tuklajiem pirkstiem kūpēja resns cigārs, un viņš atgādināja svētlaimīgu mopsi.
- Komandējumā? - viņš laiski atkārtoja. - Kas to lai zina? Ir tak jaukas brīvdienas, un mans atvaļinājums vēl nav beidzies. Kāpēc mums jārunā par komandējumiem? Vai tevi kaut kas nomāc, Arkādi?
- Mani? Nē, man šeit patīk. Jūs abi ar misis Palveri esat ļoti labi pret mani.
Papus atmeta ar roku, nevērīgi atvairīdams komplimentu.
- Es domāju par karu, - Arkādija teica.
- Bet nevajag par to domāt! Ko tu vari tur līdzēt? Ja neko nav iespējams mainīt, tad nevajag mocīt sevi ar domāšanu.
- Bet man jādomā par to, ka Fonds ir zaudējis lielāko daļu no savām lauksaimniecības pasaulēm. Viņiem tur droši vien ir samazinātas ēdiena devas.
Papus neomulīgi sagrozījās. - Neraizējies! Viss nokārtosies.
Bet Arkādija neklausījās. - Es prātoju, kā varētu nogādāt viņiem pārtiku. Ziniet, pēc Mūļa nāves, kad Fonds sacēlās, Termins kādu laiku bija tikpat kā izolēts, un ģenerālis Hans Pričers, kas neilgi ieņēma Mūļa vietu, izveidoja aplenkumu. Ēdiens strauji izsika, un mans tēvs stāstīja, ka viņa tēvs stāstījis, ka palikuši tikai aminoskābju koncentrāti, kam bijusi atbaidoša garša. Iedomājieties, viena ola esot maksājusi divsimt kredītu! Un tad viņi vienā bridi pārrāva aplenkumu, un pārtikas kuģi no Santanni izlauzās cauri. Tas noteikti bija briesmīgs laiks. Un tagad droši vien atkal notiek tas pats.
Bridi valdīja klusums, un tad Arkādija turpināja: - Ziniet, es esmu gatava derēt, ka Fonds šobrīd par pārtiku būtu gatavs maksāt kontrabandas cenu. Divreiz, trīsreiz vairāk! Padomājiet, ja kāds no Trantora kooperatīviem būtu gatavs uzņemties tādu darbu, varbūt tas zaudētu dažus kuģus, bet visādā ziņā kļūtu par miljonāriem jau pirms kara beigām! Senajos laikos Fonda Tirgotāji ar to nodarbojās visu laiku. Ja kaut kur izcēlās karš, viņi riskēja un devās pārdot, kas kuram vajadzīgs. Neticami, bet reizēm viņi vienā ceļojumā nopelnīja pat divus miljonus kredītu! Tāda peļņa! Un tikai par to, ko spēja sakraut vienā kuģi.
Papus sakustējās. Viņa cigārs bija nodzisis, bet viņš to nepamanīja. - Darījums ar pārtiku, ko? Hm-m-m... Bet Fonds atrodas ļoti tālu.
- Jā, es zinu. No šejienes laikam tas nebūtu iespējams. Ar parasto kuģi jūs droši vien varētu aizlidot tikai līdz Masenai vai Smušikam, un pēc tam vajadzētu nolīgt mazu izlūkkuģi vai kaut ko tamlīdzīgu, lai izslīdētu cauri frontes līnijai.
Papus domīgi rēķināja, laizdams plaukstu caur matiem.
Pēc divām nedēļām sagatavošanās darbi bija paveikti. Mamma nemitīgi vaimanāja - vispirms par nepārvaramo stūrgalvību, ar kādu Paps devās pretī pašnāvībai. Pēc tam par neticamo stūrgalvību, ar kādu viņš atteicās ņemt Mammu līdzi bīstamajā ceļojumā.
- Mamma, beidz gražoties kā veca mamzele! - Papus teica. - Es nevaru ņemt tevi līdzi. Tas ir vīrieša darbs. Vai nezini, kas ir karš? Izklaide? Bērnu spēlīte?
- Tad kāpēc jālido tev? Vai tu esi vīrietis, vecais nejēga, kas ar vienu kāju jau kapā? Lai brauc kāds no jaunajiem, nevis tāds resns plikpauris kā tu!
- Es neesmu plikpauris! - Papus cienīgi atbildēja. - Matu man pietiek. Un kāpēc lai es nevarētu saņemt komisijas maksu? Kāpēc lai tā tiktu kādam jaunam zaļknābim? Saproti taču, tie var būt miljoni!
To Mamma saprata un padevās.
Arkādija tikās ar Papu īsi pirms lidojuma.
- Vai jūs lidosiet uz Terminu? - viņa jautāja.
- Kāpēc ne? Tu pati teici, ka viņiem tur vajadzīga maize, rīsi un kartupeļi. Es vienošos ar viņiem, un viņi tos dabūs.
- Tad es... gribētu lūgt vēl kaut ko. Ja lidosiet uz Terminu, vai jūs varētu... tikties ar manu tēvu?
Papus seja savilkās krunciņās, un tajā iemirdzējās patiesa sirsnība. - Ak, un man tik ilgi vajadzēja gaidīt, līdz tu to pateiksi! Protams, es tikšos ar viņu! Pateikšu viņam, ka tu esi drošībā un viss ir labi, un, kad karš beigsies, aizvedīšu tevi atpakaļ.
- Paldies! Es jums izstāstīšu, kā viņu atrast. Viņu sauc doktors Torans Darells, un viņš dzīvo Stanmarkā. Tas ir pavisam netālu no Termina Pilsētas, un turp var aizlidot ar nelielu maršruta lidmašīnu. Adrese ir Kanāla iela 55.
- Pagaidi, es pierakstīšu.
- Nē, nē! - Arkādija strauji izstiepa roku. - Jūs neko nedrīkstat rakstīt! Jums viss jāpatur galvā un jāatrod viņš bez citu palīdzības!
Papus izskatījās samulsis. Tad viņš paraustīja plecus. - Nu labi, lai tā būtu! Tātad Kanāla iela 55, Stan-marka, netālu no Termina Pilsētas, un tur var nokļūt ar lidmašinu. Vai pareizi?
- Jā, bet ir vēl kaut kas.
- Un kas tas būtu?
- Vai jūs nodosiet viņam kādu ziņu no manis?
- Protams.
- Es jums to iečukstēšu ausī.
Papus pielieca tuklo vaigu Arkādijai tuvāk, un viņa ausi sasniedza kluss čuksts. Viņš plati iepleta apaļās acis.
- Vai to tu gribi viņam paziņot? Bet tur taču nav nekādas jēgas!
- Tēvs sapratis, ko tas nozīmē. Pasakiet tikai, ka tas nāk no manis un es teicu, ka viņš sapratīs. Bet atkārtojiet tieši tā, kā es sacīju! Neko nepārgroziet! Vai atcerēsieties?
- Kā to var aizmirst? Trīs īsi vārdi. Klausies...
- Nē, nē! - Arkādija satraukumā palēcās. - Neatkārtojiet! Nekad neatkārtojiet to nevienam citam! Tikai un vienīgi manam tēvam. Apsoliet!
Papus vēlreiz paraustīja plecus. - Lai notiek! Es apsolu!
- Labi, - Arkādija sērīgi noteica, lūkodamās, kā Papus aiziet projām pa ceļu pretī gaisa taksometram, kam jāaizved viņš uz kosmosostu, un domās jautāja sev, vai ir parakstījusi viņa nāves spriedumu. Vai kādreiz vēl izdosies viņu redzēt?
Viņa tikko spēja saņemties, lai ieietu atpakaļ mājā, kur rosījās laipnā, labsirdīgā Mamma. Varbūt tad, kad viss būs galā, viņai pienāktos pašai sevi nonāvēt par to, ko viņa nodarījusi šiem krietnajiem cilvēkiem.