Admirālis saprata.
Palicis ar Palveru divatā, Terbors pagriezās pret viņu un teica: - Aši sakiet, kā sauc meiteni, kuru jūs aizvedāt līdzi!
Bet Palvers tikai lūkojās viņā apaļām, apstulbušām acīm un papurināja galvu.
- Neniekojieties! - Terbors teica. - Ja neatbildēsiet, jūs uzskatīs par spiegu, un kara laikā spiegus nogalina bez tiesas.
- Arkādija Darella! - Palvers izdvesa.
- Skaidrs! Ļoti labi. Vai viņa ir drošībā?
Palvers pamāja ar galvu.
- Par to jābūt pilnīgai skaidrībai, citādi jūs gaida nepatikšanas.
- Viņa ir sveika un vesela un atrodas drošībā, -Palvers nobālis atbildēja.
Kajītē atgriezās ģenerālis. - Nu?
- Šis cilvēks nav spiegs, ser. Varat ticēt tam, ko viņš stāsta. Es galvoju par viņu.
- Nopietni? - Admirālis izbrīnījies savilka uzacis. - Tātad viņš tiešām pārstāv Trantora lauksaimniecības kooperatīvu, kurš grib slēgt līgumu ar Terminu par graudu un kartupeļu piegādi? Nu labi, bet atlaist viņu mēs pašlaik nevaram.
- Kāpēc ne? - Palvers aši pavaicāja.
- Tāpēc, ka šobrīd notiek kauja. Kad tā būs galā - ja būsim palikuši dzīvi mēs jūs nogādāsim uz Terminu.
Kalgana flote, kas traucās cauri kosmosam, atklāja Fonda kuģus no neticama attāluma un pati tika pamanīta. Zibēdami kā jāņtārpiņi abu Lielajos Detektoros, pretinieki cauri izplatījumam tuvojās viens otram.
Fonda admirālis sarauca pieri un teica: - Šis noteikti ir viņu galvenais trieciens. Skatieties, kāds milzīgs skaits! - Pēc brīža viņš piebilda: - Bet ar mums viņi galā netiks, kamēr vien varam paļauties uz Cenna eskadronu.
Komandieris Cenns bija devies ceļā pirms vairākām stundām, līdzko tika pamanīta ienaidnieka tuvošanās. Tagad vairs nebija nekādas iespējas mainīt plānu. Vai nu tas izdosies, vai neizdosies - taču admirālis jutās pilnīgi mierīgs. Tāpat kā virsnieki. Tāpat kā kareivji.
Viņi atkal vēroja jāņtārpiņus.
Tie dzirkstoši zibēja kā nāves dejā, veidodami precīzus zīmējumus.
Fonda flote lēni slīdēja atpakaļ. Pagāja vairākas stundas, un tā mainīja virzienu, aizvilinot ienaidnieku sānis - vispirms mazliet, pēc tam arvien vairāk.
Kaujas plāna vadoņi domās redzēja noteikta plašuma telpu, kura jāaizpilda kalganiešu kuģiem. Fonda kuģi izslīdēja no šīs telpas; kalganieši ielidoja tajā. Tie, kuri atgriezās ārpusē, tika intensīvi un nesaudzīgi apšaudīti. Tie, kuri palika iekšienē, netika aizskarti.
Visu izšķīra Lorda Stetina karotāju nevēlēšanās uzņemties iniciatīvu - no viņu vēlmes palikt tur, kur tiem neuzbruka.
Kapteinis Diksils stīvi paskatījās rokas pulksteni. Tas rādīja 13.10.
- Mums palikušas divdesmit minūtes, - viņš teica.
Blakus stāvošais leitnants saspringti pamāja ar
galvu. - Pagaidām viss izskatās labi, kaptein. Mēs esam aplenkuši vairāk nekā deviņdesmit procentus no viņu kuģiem. Ja izdosies tos tā noturēt...
- Jā! Ja izdosies...
Fonda kuģi atkal ļoti lēni virzījās uz priekšu. Pietiekami lēni, lai nemudinātu kalganiešus atkāpties, bet pietiekami ātri, lai atturētu tos no uzbrukuma. Pretinieks izvēlējās nogaidīt.
Minūtes ritēja.
Pulksten 13.25 septiņdesmit piecos Fonda kuģos atskanēja admirāļa signāls, un tie ar maksimālo ātrumu brāzās pretī Kalgana flotes priekšējām līnijām, trīssimt kuģu pārspēkam. Iekvēlojās kalganiešu aizsargvairogi, raidot intensīvus enerģijas starus. Visi trīssimt kuģi koncentrēja spēkus vienā virzienā - pret neprātīgajiem uzbrucējiem, kas nāca virsū nesaudzīgi un bezkaislīgi, un...
Pulksten 13.30 no nekurienes iznira piecdesmit kuģi komandiera Cenna vadībā un vienotā lēcienā šķērsoja hipertelpu, traucoties uz iepriekš aprēķinātu vietu iepriekš aprēķinātā laikā. Ar negantu sparu tie ieņēma nesagatavoto kalganiešu aizmuguri.
Lamatas nostrādāja nevainojami.
Skaitliskais pārsvars joprojām bija Kalgana pusē, taču viņi to vairs neapzinājās. Vispirms pretinieka kuģi mēģināja izlauzties no aplenkuma, bet, kad ķēde tika pārrauta, tie kļuva vēl vieglāk ievainojami, jo bēgdami triecās cits citam virsū.
Pēc neilga laika kauja līdzinājās drīzāk žurku medībām.
No trīssimt Lorda Stetina kuģiem, no kalganiešu flotes kodola un lepnuma, uz Kalgana atgriezās labi ja sešdesmit, un daudzi no tiem bija bezcerīgā stāvoklī. Fonds no simt divdesmit pieciem kuģiem bija zaudējis astoņus. Bija aizvadīta jaunā, 377. gada trešā diena.
Prīms Palvers nolaidās uz Termina pašā svinību karstumā. Svētku gaviles viņam traucēja koncentrēties, tomēr līdz aizceļošanai viņš bija izpildījis divus uzdevumus un uzklausījis vienu lūgumu.
Divi izpildītie uzdevumi bija tādi: 1) viņš bija noslēdzis līgumu, saskaņā ar kuru Palvera kooperatīvs apņēmās nākamajā gadā katru mēnesi nosūtīt divdesmit kuģu kravas ar dažādām pārtikas precēm par karalaika cenu, turklāt, pateicoties nesenajai kaujai, bez karalaikam atbilstošā riska, un 2) viņš bija nodevis doktoram Darellam Arkādijas ziņu no trim īsiem vārdiem.
Kādu brīdi doktors Darells bija pārsteigts raudzījies viņā ieplestām acīm un pēc tam izteicis savu lūgumu. Proti, aizvest Arkādijai atbildi. Palveram tā patika: tā bija vienkārša atbilde ar saprotamu jēgu un skanēja tā: “Tagad atgriezies mājās. Briesmas vairs nedraud.”
Lords Stetins vārījās bezcerīgās dusmās. Noskatīties, kā viņa rokās salūst visi ieroči, redzēt, kā viņa militārās varenības stingrais audums izirst kā satrunējusi skranda, - tas jebkuru flegmatisma iemiesojumu pārvērstu liesmojošā vulkānā! Taču izejas nebija, un viņš to zināja.
Viņš jau vairākas nedēļas nebija labi gulējis. Viņš trīs dienas nebija skuvies. Viņš bija atcēlis visas pieņemšanas. Viņa admirāļi bija pamesti savā ziņā, un Lords Kalgans skaidrāk par skaidru apzinājās, ka itin drīz un bez jebkādām turpmākām sakāvēm sāksies dumpji viņa paša valstības iekšienē.
Premjerministrs Levs Meiruss nebija nekāds atbalsts. Viņš stāvēja pretī mierīgs un nepiedienīgi vecs, ar kalsno, nervozo pirkstu, kā allaž, braucīdams rievu no deguna līdz zodam.
- Dari taču kaut ko! - Stetins viņam uzkliedza. - Mēs esam sakauti, vai tu to saproti? Sakauti! Un kāpēc? Es nezinu, kāpēc! Skaidri un gaiši: es nezinu, kāpēc! Vai tu to zini?
- Laikam zinu, - Meiruss rāmi atbildēja.
- Nodevība! - Šis vārds izskanēja klusi, un tikpat klusi tam sekoja nākamie vārdi: - Tu zināji par nodevību, bet neko nesacīji! Tu kalpoji tam stulbenim, kuram es atņēmu Pirmo Pilsonību, un esi gatavs kalpot jebkuram stulbenim, kurš nāks manā vietā. Ja tā, tad es tev izraušu zarnas un sadedzināšu tās tavā acu priekšā!
Meiruss saglabāja nesatricināmu mieru. - Es centos darīt jums zināmas savas šaubas, turklāt nevis vienreiz, bet daudzkārt. Es pastāvīgi jūs brīdināju, bet jums labāk patika uzklausīt citu padomus, jo tie baroja jūsu patmīlību. Viss ir noticis nevis tā, kā es baidījos, bet vēl ļaunāk. Ja arī tagad jūs nevēlaties klausīties, ser, tad tā arī pasakiet, un es došos projām. Un, kad pienāks laiks, vienošos ar jūsu pēcteci, kura pirmais solis neapšaubāmi būs miera līguma noslēgšana.
Stetins sarkanām acīm blenza uz viņu, lēni sažņaugdams un atlaizdams masīvās dūres. - Runā, glumais tārps! Runā!
- Es jums nereti esmu teicis, ser, ka jūs neesat Mūlis. Jūs varat valdīt pār kuģiem un šaujamieročiem, bet jūs nevarat valdīt pār savu padoto prātiem. Vai jūs aptverat, ser, pret ko jūs cīnāties? Jūs cīnāties pret Fondu, ko neviens nav sakāvis, pret Fondu, ko sargā Seldona Plāns, pret Fondu, kam lemts veidot jaunu Impēriju!