- Ak tā gan! - Antors indīgi iestarpināja. - Un kāds tad ir šo draudu vērtējums no jūsu viedokļa?
- Apaļa nulle.
Sekoja īss klusuma bridis, ko pārtrauca Elveta Se-mika pārsteigtā, neticīgā balss: - Vai jūs gribat teikt, ka tādu draudu nemaz nav?
- Protams! Mīļie draugi, nekāda Otrā Fonda vispār nav!
Antora plakstiņi lēni nolaidās un seja kļuva bāla un neizteiksmīga.
Munns turpināja, ar patiku izjuzdams sev pievērsto uzmanību: - Vēl vairāk: tāda nekad nav bijis.
- Kāds ir tavs pamatojums tik pārsteidzošam secinājumam? - jautāja Darells.
- Atļauj iebilst: tas nebūt nav pārsteidzošs, - Munns atbildēja. - Jūs visi zināt stāstu par to, kā Mūlis meklēja Otro Fondu. Bet vai jūs zināt, cik intensīvi bija šie meklējumi, vai nojaušat, cik tie bija mērķtiecīgi? Mūļa rīcībā bija milzu resursi, un viņš tos noteikti netaupīja. Viņš bija ļoti mērķtiecīgs - un tomēr cieta neveiksmi. Otrais Fonds netika atrasts.
- Diez vai bija daudz cerību to atrast, - nervozi iestarpināja Terbors. - Otrais Fonds prata pasargāt sevi no ziņkāriem prātiem.
- Pat tad, ja ziņkārais prāts pieder Mūlim ar mutanta mentalitāti? Diezin vai! Bet neapspriedīsim detaļas, jo es nevaru piecās minūtēs izklāstīt jums piecdesmit sējumos ietvertu ziņojumu saturu. Saskaņā ar miera līguma nosacījumiem tie visi ar laiku būs pieejami Seldona Vēstures muzejā, un ikviens no jums varēs nodoties nesteidzīgai izpētei, tāpat kā to darīju es. Bet tur jūs atradīsiet tieši to pašu nepārprotamo atzinumu, ko tikko dzirdējāt no manis. Otrais Fonds neeksistē un nekad nav eksistējis!
- Bet kas tādā gadījumā apturēja Mūli? - iejaucās Semiks.
- Augstā Galaktika, un kā domājat jūs paši? Viņu apturēja nāve, tāpat kā tā apturēs mūs visus. Šī laikmeta lielākā māņticība ir tā, ka Mūļa visaptverošo iekarotāja karjeru neizprotamā kārtā apturējušas kādas mistiskas, par viņu varenākas būtnes. Tādus maldus ir izraisījis pilnīgi ačgārns skatījums.
Galaktikā taču ikvienam ir labi zināms, ka Mūlis bija unikāls īpatnis gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Viņš nomira drīz pēc trīsdesmit gadu vecuma, jo viņa kroplīgais ķermenis ilgāk vairs nespēja uzturēt savu dilstošo mehānismu. Vairākus gadus pirms nāves viņš bija invalids. Pat vislabākajā stāvoklī viņa veselība bija tāda kā ļoti vārgam ikdienišķam cilvēkam. Tiktāl viss būtu skaidrs. Tātad viņš iekaroja Galaktiku un pēc kāda laika, atbilstoši dabas likumiem, nomira. Jābrīnās, ka viņš nodzīvoja kaut vai tik ilgi. Draugi, tas viss ir skaidrs kā uz delnas! Jums vajadzīga tikai pacietība, lai to aptvertu. Jums jāmēģina paraudzīties uz faktiem no jauna skatpunkta!
- Nu labi, Munn, mēs pamēģināsim, - Darells domīgi sacīja. - Tas būs interesants process, un, ja cita labuma nebūs, tas vismaz trenēs mūsu domāšanu. Bet ko tu saki par psihiski ietekmētajiem cilvēkiem, kuru smadzeņu darbības diagrammas Antors mums atnesa apmēram pirms gada? Palīdzi mums atrast tajos jaunu skatpunktu!
- Tas ir pavisam vienkārši. Cik sen zinātne pazīst encefalogrāfisko analīzi? Vai, citiem vārdiem sakot, cik attīstīta ir neironu ceļu izpēte?
- Šajā ziņā mēs esam tikai sākumā. To es neapstrīdu, - Darells atbildēja.
- Pareizi! Cik droši mēs tādā gadījumā varam būt, ka tam, ko jūs ar Antoru nosaucāt par Apstrādāto Laukumu, ir nekļūdīgs izskaidrojums? Jums ir teorijas, bet cik tās ir pamatotas? Vai tās ir pietiekami pamatotas, lai pierādītu sveša, visvarena spēka eksistenci par spīti visām noliedzošajām liecībām? Nezināmo vienmēr ir vieglāk izskaidrot, balstoties uz pārcilvēcisku, no mums neatkarīgu gribu.
Tā ir labi pazīstama cilvēku īpašība. Galaktikas vēsture pazīst daudzus gadījumus, kad izolētas planētu sistēmas ir atgriezušās pirmatnējos mežoņu laikos, un ko mēs no tā varam mācīties? Visos šajos gadījumos mežoņi piedēvē sev neizprotamos dabas spēkus - vētras, epidēmijas, sausumu - justspējigām būtnēm, kas ir varenākas un neatkarīgākas par cilvēku.
Ja nemaldos, to sauc par antropomorfismu, un šajā ziņā mēs esam mežoņi, turklāt paši to veicinām. Mēs ļoti maz zinām par cilvēka psihi un par visu nesaprotamo vainojam pārcilvēkus - šajā gadījumā Otro Fondu, balstoties uz mājienu, ko mums pametis Sel-dons.
- Ā! - iesaucās Antors. - Tātad jūs tomēr atceraties Seldonu! Man radās iespaids, ka jūs viņu esat piemirsis. Seldons patiešām teica, ka pastāv Otrais Fonds. Pievienojiet to savam skatpunktam!
- Un jūs esat pārliecināts, ka zināt visus Seldona mērķus? Vai jūs zināt, kādi nepieciešamie lielumi bija iekļauti viņa aprēķinos? Otrais Fonds varbūt bija ļoti nepieciešams biedēklis ar gluži konkrētu mērķi. Kā mēs, piemēram, uzvarējām Kalganu? Ko jūs tur sacījāt savā pēdējā rakstu sērijā, Terbor?
Terbors sakustējās. - Jā, es saprotu, uz ko jūs tēmējat. Es biju uz Kalgana kara beigās, Darell, un skaidri varēja redzēt, ka kalganiešu cīņas gars ir noslīdējis neticami zemu. Es lasīju viņu ziņas, un... patiesībā viņi jau bija noskaņojušies uz sakāvi. Viņu sparu bija pilnīgi atslābinājusi doma, ka beigu beigās Otrais Fonds tik un tā uzvarēs - protams, vienotā frontē ar Pirmo.
- Pilnīgi pareizi, - Munns apstiprināja. - Es tur pavadīju visu kara laiku. Teicu Stetinam, ka Otrā Fonda nav, un viņš man ticēja. Viņš jutās drošs. Taču nekādi nebija iespējams piepeši mainīt visu iedzīvotāju pārliecību un piespiest tos neticēt tam, kam tie visu mūžu ticējuši, tāpēc beigu beigās šis mīts Seldona kosmosa šaha spēlē izrādījās pat ļoti noderīgs.
Bet Antors piepeši iepleta acis un ar dzēlīgu skatienu ieurbās Munna sejā. - Un es saku, ka jūs melojat.
Homirs nobālēja. - Es uzskatu, ka man nav jāuzklausa tāds apvainojums un nepavisam nav uz to jāatbild.
- Es to teicu bez jebkāda nodoma aizskart jūs personīgi. Jūs vienkārši nespējat nemelot un pats to neapzināties. Un tomēr jūs melojat.
Semiks uzlika grumbaino plaukstu uz jaunā cilvēka piedurknes. - Ievelciet elpu, jaunekli!
Antors to nokratīja, nepūlēdamies būt saudzīgs.
- Jūs visi man esat līdz kaklam! - viņš izmeta. - Es šo cilvēku savā mūžā esmu redzējis labi ja reizes sešas, bet viņa pārmaiņa man lektin lec acīs! Jūs, pārējie, esat pazinuši viņu gadiem ilgi, tomēr neko neredzat. Tas var pilnīgi padarīt traku! Vai šo vīru, kurā jūs klausījāties, sauc Homirs Munns? Viņš nav tas Homirs Munns, kuru es pazinu agrāk!
Satriekto izsaucienu jūklim pāri pacēlās Munna balss: - Vai jūs gribat teikt, ka es esmu viltvārdis?
- Parastajā nozīmē varbūt ne! - Antors atsaucās, pārkliegdams troksni. - Bet viltvārdis tik un tā! Apklustiet, jūs visi! Es pieprasu, lai man ļauj runāt!
Zvērojošais skatiens piespieda pārējos paklausīt.
- Vai kāds no jums atceras Homiru Munnu tādu, kādu viņu atceros es? Noslēgto bibliotekāru, kuram katrs vārds padevās ar grūtībām, cilvēku, kurš runāja nervozi un saspringti un pastāvīgi mulsa un stostījās? Vai šis cilvēks ir viņam līdzīgs? Viņš runā tekoši, viņš ir
pašpārliecināts, viņam ir drošas teorijas, un, pie Kosmosa, viņš nestostās! Vai šis ir tas pats cilvēks?
Pat Munns izskatījās samulsis, un Pelleass Antors turpināja: - Tad varbūt mēs varētu viņu pārbaudīt?