Beidzot Antors paraustīja plecus un iemeta kon-trolpulti Darellam klēpi. - Nu labi, es ceru, ka varam paļauties uz jūsu vārdiem! Bet, kad es pagriezu slēdzi, diezgan grūti bija noticēt, ka kaut kas vispār notiek.
- Kā gan citādi, Pelleas Antor! - Darells ar saspringtu smaidu atbildēja. - Tas priekšmets, ko es jums iedevu, bija neīsts. Redziet, te man ir otrs! - Pasitis vaļā žaketi, viņš parādīja siksnai piestiprinātu kontrolpulti, ļoti līdzīgu tai, kuru nupat bija pētījis Antors.
- Skatieties! - Darells teica un ar zibenīgu kustību pagrieza intensitātes slēdzi līdz maksimālajai robežai.
Ar nedabisku, spalgu kliedzienu Pelleass Antors saļima uz grīdas. Raustīdamies gluži kā agonijā, viņš ar nobālušiem pirkstiem drudžaini plēsa matus.
Munns parāva augšup kājas, lai izvairītos no saskaršanās ar drebošo ķermeni, un viņa acīs atspoguļojās neslēptas šausmas. Semiks un Terbors sēdēja kā pārakmeņojušies, sastingušiem vaibstiem un nobālušām sejām.
Darells drūmi pagrieza slēdzi atpakaļ. Antors vēlreiz nevarīgi noraustījās un palika nekustigi guļam. Viņš bija dzīvs, un viņa elpa plūda asiem grūdieniem.
- Noguldīsim viņu uz dīvāna! - Darells teica un satvēra jaunā vīrieša galvu. - Palīdziet man viņu pacelt!
Terbors saņēma Antoru aiz kājām. Šķita, ka viņi ceļ ļenganu miltu maisu. Pēc krietna brīža Antora elpa kļuva rāmāka, acu plakstiņi nodrebēja un atvērās. Viņa seja bija spokaini dzeltena, mati un āda slapji no sviedriem un balss izklausījās ieplaisājusi un nepazīstama.
- Nevajag! - viņš izgrūda. - Nevajag! Nedariet to vēlreiz! Jūs nezināt... Jūs nezināt... Āāā! - Tas bija ilgs, drebošs vaids.
- Nedarīsim, - sacīja Darells, - ja pastāstīsiet mums patiesību. Jūs esat Otrā Fonda cilvēks, vai ne?
- Dodiet ūdeni! - Antors lūdza.
- Atnesiet ūdeni, Terbor! - Darells teica. - Un paķeriet arī viskija pudeli!
Ielējis Antoram mutē mazu glāzīti viskija un divas lielas glāzes ūdens, viņš atkārtoja jautājumu. Jaunais vīrietis šķita atbrīvojamies no sasprindzinājuma.
- Jā, - viņš gurdi atbildēja. - Es esmu Otrā Fonda cilvēks.
- Un Otrais Fonds atrodas šeit, uz Termina?
- Jā, jā! Viss, ko jūs teicāt, ir taisnība, doktor Darell.
- Labi! Tagad izstāstiet mums, kas notika pēdējā pusgada laikā. Runājiet!
- Es gribu gulēt, - Antors vārgi nočukstēja.
- Pēc tam! Tagad stāstiet!
Atskanēja dreboša nopūta. Tad Antors klusi un steidzīgi sāka runāt. Pārējie pieliecās tuvāk, lai saklausītu viņa vārdus. - Stāvoklis kļuva bīstams. Mēs zinājām, ka Termins un fizikas zinātnieki arvien vairāk interesējas par smadzeņu viļņu shēmām un tuvojas laiks, kad tie radīs kaut ko līdzīgu Psihes Aizsargekrānam. Un pastiprinājās naidīgas jūtas pret Otro Fondu. Mums bija tas jāaptur, neiznīcinot Seldona Plānu.
Mēs... mēs centāmies kontrolēt šo kustību. Mēģinājām tajā iesaistīties. Tas gaisinātu aizdomas pret mums un pavērstu pūliņus citā virzienā. Lai vēl vairāk novērstu uzmanību, mēs provocējām Kalganu uzsākt karu. Tāpēc es aizsūtīju Munnu uz Kalganu. Stetina šķietamā mīļākā bija mūsu cilvēks. Viņa parūpējās, lai Munns rīkotos pēc mūsu ieceres...
- Kallija ir...! - iekliedzās Munns, bet Darells ar rokas mājienu lika viņam apklust.
Antors turpināja, nepievērsdams starpsaucienam uzmanību: - Arkādija devās viņam līdzi. To mēs nebijām ieplānojuši... visu nevar paredzēt... tāpēc Kallija aizsūtīja viņu uz Trantoru, lai nebūtu turpmākas iejaukšanās. Tas ir viss...Var tikai piebilst, ka mēs zaudējām.
- jūs centāties aizdabūt mani uz Trantoru, vai ne? -Darells jautāja.
Antors pamāja ar galvu. - Man vajadzēja dabūt jūs projām no ceļa. Pārāk skaidri bija redzams, ka jūsu prāts sāk triumfēt. Jūs veiksmīgi risinājāt psihes aizsardzības problēmas.
- Kāpēc jūs nepakļāvāt mani savai kontrolei?
- Nedrīkstēju... es to nedrīkstēju. Man bija jāievēro norādījumi. Mēs strādājām saskaņā ar Plānu. Rīkojoties uz savu roku, es būtu visu sabojājis. Plāns var paredzēt tikai iespējamības... jūs to zināt... tāpat kā Seldona Plāns. - Viņa vārdi lauzās pār lūpām izmisīgiem grūdieniem un reizēm izklausījās gluži nesakarīgi. Viņš drudžaini mētāja galvu no vienas puses uz otru. - Mēs strādājām ar indivīdiem... nevis ar grupām... iespējamības bija niecīgas... nezināmas. Turklāt... ja pakļautu jūs kontrolei... ierīci izgudrotu kāds cits... nebija nozīmes... kontrolēt vajadzēja laiku... tas ir sarežģītāk... Pirmajam Runātājam ir pašam savs plāns... visas detaļas nezinu... tikai... neizdevās... āāā... - Viņš apklusa.
Darells viņu sparīgi sapurināja. - Vēl jūs nedrīkstat aizmigt! Cik jūsējo ir pavisam?
- Ko? Kā jūs teicāt... āāā... diezgan maz... jūs brīnīsieties... piecdesmit... vairāk nevajag.
- Vai visi ir šeit uz Termina?
- Pieci... seši ārpusē... tā kā Kallija... gulēt!
Viņš spēji sakustējās, it kā sakopodams visus spēkus, un runa kļuva skaidrāka. Tas bija pēdējais mēģinājums attaisnot sevi un mazināt sakāvi.
- Beigās es gandrīz jūs uzveicu! Būtu izslēdzis aizsardzību un ticis jums klāt. Tad jūs redzētu, kurš ir noteicējs! Bet jūs iedevāt neīstu pulti... visu laiku turējāt mani aizdomās...
Un tad viņš iegrima miegā.
- Cik sen jūs turējāt viņu aizdomās, Darell? - Ter-bors jautāja ar bijību balsi.
- Kopš brīža, kad viņš ieradās šajā namā, - Darells klusi atbildēja. - Viņš teica, ka nākot no Kleises. Bet es pazinu Kleisi un zināju, ar kādām izjūtām mēs šķīrāmies. Viņš bija fanātiķis attiecībā uz Otro Fondu, un es viņu pametu. Man bija saprātīgāki mērķi, un es uzskatīju, ka labāk un drošāk ir pašam veikt neatkarīgus pētījumus. Bet Kleisem es to nedrīkstēju sacīt, un viņš tikpat nebūtu klausījies. Viņa acīs es biju gļēvulis un nodevējs, varbūt pat Otrā Fonda aģents. Viņš bija cilvēks, kurš nepiedod, un kopš tās dienas gandrīz līdz viņa nāvei mums nebija nekādu sakaru. Un tad pēkšņi, pašās dzīves beigās, viņš man atraksta vēstuli - kā vecam draugam -, lai es uzņemot darba grupā viņa labāko un daudzsološāko audzēkni un atsākot agrākos pētījumus!
Tur kaut kas nebija kārtībā. Kā gan Kleise būtu varējis darīt kaut ko tādu, ja nebūtu ietekmes no ārpuses?
Un es sev jautāju, vai ši pasākuma vienīgais mērķis nav padarīt Otrā Fonda aģentu par manu uzticības personu. Izrādījās, ka tā ir...
Viņš nopūtās un uz mirkli aizvēra acis.
- Ko mēs ar viņiem visiem darīsim? - Semiks stomīgi pajautāja. - Ar tiem... Otrā Fonda cilvēkiem?
- Es nezinu, - Darells skumīgi atbildēja. - Varbūt mēs varētu viņus izraidīt. Piemēram, uz Zoranelu. Viņus varētu nometināt tur un ap planētu ierīkot Psihes Aizsargekrānu. Varētu nošķirt vīriešus no sievietēm vai, vēl labāk, visus sterilizēt... un pēc piecdesmit gadiem Otrais Fonds kļūtu par pagātni. Bet varbūt humānāk būtu viņus visus aizsūtīt vieglā nāvē.
- Kā jūs domājat, - jautāja Terbors, - vai mēs varētu apgūt viņu īpašās spējas? Vai tomēr tās viņiem ir iedzimtas tāpat kā Mūlim?
- Es nezinu. Domāju, ka tās ir izkoptas ilgstošu treniņu gaitā, jo encefalogrāfija liecina, ka cilvēka smadzenes glabā tādas slēptas potences. Bet kāpēc jūs to gribētu? Viņiem tas nepalīdzēja.
Darells sarauca pieri.
Vairāk neko viņš neteica, taču domas viņā nedzirdami kliedza.
Viss bija noticis pārāk viegli - pārāk viegli. Šie neuzvaramie pretinieki bija satriekti, krituši kā nelietīgi grāmatu varoņi, un viņam tas nepatika.