Augstā Galaktika! Kā cilvēks var zināt, ka viņš nav raustāma lelle? Kad cilvēks var zināt, ka viņš nav raustāma lelle?
Arkādija lidoja mājup, un viņš izmisīgi novērsa domas no tā, ar ko beigu beigās nāksies sastapties.
Viņa bija mājās nedēļu, tad divas, un Darells joprojām nespēja nokratīt saspringtās, mokošās domas. Kā gan lai viņš to varētu? Prombūtnes laikā meita grūti izprotamu pārvērtību ceļā bija pārtapusi no bērna par jaunu sievieti. Arkādija bija viņa saikne ar dzīvi, viņa saikne ar saldi sāpīgo laulību, kas bija ilgusi tikai nedaudz vairāk par medusmēnesi.
Un tad kādā vēlā vakarā viņš pavaicāja, cik nevērīgi vien spēdams: - Arkādij, kas lika tev domāt, ka uz Termina atrodas abi Fondi?
Viņi tikko bija atgriezušies no teātra un sēdējuši labākajās vietās, kur katra rīcībā bija savs trīsdimensiju tālskatis; par godu šim notikumam Arkādija bija tērpusies jaunā kleitā un jutās pacilāta.
Brīdi viņa ieplestām acīm raudzījās tēvā, tad bezrūpīgi atmeta: - Ā, es nezinu, tēt! Man vienkārši tas ienāca prātā.
Doktora Darella sirdi sažņaudza ledaina roka.
- Padomā! - viņš teica. - Tas ir ļoti svarīgi. Kas lika tev domāt, ka abi Fondi atrodas tieši uz Termina?
Arkādija viegli sarauca pieri. - Nu, es tikos ar Lēdiju Kalliju. Sapratu, ka viņa ir Otrā Fonda sieviete. Arī Antors teica to pašu.
- Bet Kallija dzīvoja uz Kalgana, - Darells neatlaidās. - Kā tu nonāci pie domas par Terminu?
Arkādija pirms atbildes vairākas minūtes domīgi klusēja. Kāpēc viņa bija tā nospriedusi? Kas viņai bija licis tā domāt? Viņu pārņēma biedējoša apjauta, it kā atbilde būtu tepat blakus, tomēr nedotos rokā.
- Viņa daudz ko zināja... - Arkādija teica. - Lēdija Kallija zināja... un zināšanas noteikti bija ieguvusi no Termina. Vai tas neizklausās ticami, tēt?
Bet tēvs tikai noraidoši papurināja galvu.
- Tēt! - Arkādija iesaucās. - Es vienkārši zinājul Jo vairāk par to domāju, jo pārliecība kļuva stiprāka. Tas vienkārši bija skaidrs.
Darella skatienā jautās drūma bezcerība. - Tas nav labi, Arkādij. Tas nav labi. Tur, kur ir saskare ar Otro Fondu, intuīcija kļūst aizdomīga. Tu taču to saproti, vai ne? Tā varēja būt intuīcija - bet tā varēja būt arī Kontrole!
- Kontrole? Tu gribi sacīt, ka viņi mani ir ietekmējuši? Ai, nē! Tas nevar būt! - Viņa lēni kāpās atpakaļ. - Bet vai tad Antors neteica, ka tā ir taisnība? Viņš to apstiprināja! Viņš apstiprināja visu! Un tu patiešām atklāji, ka viņi visi ir šeit, uz Termina. Vai tā nebija? Vai tā nebija? - Arkādijas elpa plūda strauji un saraustīti.
- Es zinu, bet... Arkādij, vai tu ļausi izdarīt sev encefalogrāfisko smadzeņu analīzi?
Viņa izmisusi papurināja galvu. - Nē, nē! Man bail!
- No manis, Arkādij? Tev ne no kā nav jābaidās. Bet mums ir jāzina. Tu taču saproti, vai ne?
Pēc tam Arkādija pārtrauca viņu tikai vienu reizi. Viņa krampjaini ieķērās tēvam rokā un turēja to, līdz bija pievienots pēdējais vads. - Bet ja nu es tiešām esmu mainījusies, tēt? Ko tad tev vajadzēs darīt?
- Man neko nevajadzēs darīt, Arkādij. Ja tu būsi mainījusies, mēs brauksim projām. Mēs atgriezīsimies uz Trantora, tu un es... un nebēdāsim vairs ne par kādām Galaktikas problēmām.
Nekad vēl Darells nebija pieredzējis, ka analīze noritētu tik lēni un prasītu no viņa tik daudz spēka. Kad tā bija galā, Arkādija palika sakņupuši sēžam un neuzdrīkstējās pacelt skatienu. Un tad viņa izdzirdēja tēva smieklus, kas izteica visu. Viņa pielēca kājās un metās tēta izplestajās rokās.
Viņi cieši turēja viens otru, un Darella vārdi bira neapvaldītā straumē: - Mūsu mājai ir uzstādīta maksimālā Psihes Aizsargekrāna aktivitāte, un tavi smadzeņu viļņi ir normāli! Mēs patiešām esam viņus pieveikuši, Arkādij, un tagad varam dzīvot tālāk!
- Tēt, - viņa ieelsojās, - vai tagad mēs varam ļaut, lai mums piešķir medaļas?
- Kā tu zināji, ka es esmu no tām atteicies? - Darells atkāpās soli atpakaļ un ieskatījās meitai acīs, tad atkal iesmējās. - Nav svarīgi, tagad tu zini visu! Labi, tu varēsi saņemt medaļas, stāvēt uz paaugstinājuma un klausīties runas.
- Un vēl, tēt?
-Jā?
- Vai tu varētu turpmāk saukt mani par Arkadī?
- Bet... Lai notiek, Arkadī!
Darellā pamazām ieplūda izcilās uzvaras apziņa un pārņēma viņu no galvas līdz kājām. Fonds - Pirmais Fonds - tagad vienīgais Fonds - bija pilnīgs Galaktikas valdnieks. Nekāda barjera vairs neslējās starp viņiem un Otro Impēriju - Seldona Plāna galīgo piepildījumu.
Vajadzēja tikai to sasniegt...
Pateicoties...
22. ATBILDE, KAS BIJA PATIESA
Neatklāta telpa neatklātā pasaulē!
Un cilvēks, kura plāns bija vainagojies ar panākumiem.
Pirmais Runātājs paskatījās uz Studentu. - Piecdesmit vīriešu un sieviešu, - viņš teica. - Piecdesmit mocekļu! Viņi zināja, ka tas nozīmē nāvi vai mūža ieslodzījumu, un viņus pat nebija iespējams noregulēt pret spēku zaudējumu, jo tādu noregulējumu varētu atklāt. Tomēr viņi nezaudēja spēkus. Viņi īstenoja mūsu plānu, jo mīlēja Lielo Plānu.
- Vai viņu skaits nevarēja būt mazāks? - Studenta balsī ieskanējās šaubas.
Pirmais Runātājs lēni papurināja galvu. - Tā bija pati zemākā robeža. Mazākam skaitam nebūtu izdevies uzturēt pārliecību. Patiesībā objektīvie apstākļi prasīja, lai viņu būtu septiņdesmit pieci un tādējādi paliktu rezerve kļūdai. Bet lai nu tas paliek! Vai jūs esat izpētījis rīcības kursu, kuru Runātāju Padome izstrādāja pirms piecpadsmit gadiem?
- Jā, Runātāj.
- Un salīdzinājis to ar faktiskajām norisēm?
- Jā, Runātāj. - Pēc īsas pauzes viņš piebilda: - Es biju ļoti pārsteigts, Runātāj.
- Es zinu. Pārsteigums ir neizbēgams. Ja jūs zinātu, cik daudzi pie tā strādāja un cik daudz mēnešu - pat gadu - vajadzēja, lai izkoptu to līdz pilnībai, jūs nejustos tik ļoti pārsteigts. Tagad izstāstiet man notikušo -bet ar vārdiem! Es gribu dzirdēt, kā jūs transformējat matemātikas formulas.
- Jā, Runātāj. - Jaunais vīrietis sakopoja domas. - Galvenā būtība bija šāda: mums vajadzēja, lai Pirmā Fonda cilvēki būtu pilnīgi pārliecināti, ka ir atraduši un iznicinājuši Otro Fondu. Tādējādi notiktu atgriešanās sākotnējā, iecerētajā stāvoklī. Termins atkal par mums neko nezinātu un neiekļautu mūs nekādos savos aprēķinos. Mēs atkal esam noslēpti un varam justies droši - un samaksājuši par to ar piecdesmit saviem cilvēkiem.
- Un kāds bija Kalgana kara mērķis?
- Parādīt Fondam, ka viņi spēj sakaut fizisku ienaidnieku un iznicināt kaitējumu, ko viņu pašcieņai un pašpārliecībai nodarīja Mūlis.
- Šajā aspektā jūsu analīze tomēr ir nepilnīga. Neaizmirstiet, ka Termina iedzīvotāji mūs uzlūkoja ar izteikti dalītām jūtām. Viņi ienīda un apskauda mūsu iedomāto pārākumu un tomēr pašsaprotami paļāvās uz mūsu aizsardzību. Ja mēs būtu “iznicināti” pirms kara ar Kalganu, visu Fondu būtu pārņēmusi panika. Viņiem vairs nebūtu pieticis drosmes stāties pretī Stetinam, ja uzbrukums būtu noticis pēc tam, bet uzbrukums neapšaubāmi būtu noticis. Vienīgi visaptverošā, pacilātā pārliecībā par uzvaru “iznicināšana” varēja noritēt ar vismazākajiem zaudējumiem. Pat gadu vēlāk cīņas degsme un pārliecība par uzvaru jau varētu būt bīstami noplakusi.
Students pamāja ar galvu. - Saprotu. Tātad vēstures gaita tagad bez atkāpēm turpināsies Plāna norādītajā virzienā.
- Ja ceļā nestāsies citi nejauši un individuāli apstākļi, - Pirmais Runātājs atgādināja.