- Kurš deva pavēli?
- Pavēli devu es, ģenerāli. - Šī bija pirmā reize, kad Čanniss uzrunā lietoja viņa titulu. - Viss notika mūsu sarunas laikā, jūs droši vien nejutāt paātrinājumu, jo tas sākās tad, kad es palielināju Lēcas attēlu, un jūs, protams, noturējāt to par šķietamas zvaigžņu kustības ilūziju.
- Kāpēc? Ko tas viss nozīmē? Kāds tad īsti bija mērķis jūsu muļķīgajiem stāstiem par Tazendu?
- Tie nebija muļķīgi stāsti. Es runāju pilnīgi nopietni. Mēs lidojam turp. Mēs devāmies ceļā šodien, kaut arī paredzēts bija to darīt pēc trijām dienām. Ģenerāli, jūs neticat, ka Otrais Fonds eksistē, bet es ticu. Jūs vienkārši izpildāt Mūļa pavēles bez pārliecības, bet es redzu nopietnus draudus. Līdz šim brīdim Otrais Fonds ir ieguvis piecus sagatavošanās gadus. Es nezinu, kāda bijusi šī sagatavošanās, bet pilnīgi iespējams, ka viņiem uz Kalgana ir savi aģenti. Ja es glabāju sevī zināšanas par Otrā Fonda atrašanās vietu, viņi to var atklāt. Tad mana dzīve vairs nebūtu droša, bet es to mīlu un augstu vērtēju. Pat tādā gadījumā, ja risks ir diezgan niecīgs un apšaubāms, es labprātāk cenšos no tā izvairīties. Tāpēc par Tazendu nezina neviens cits kā vien jūs, un jūs par to uzzinājāt tikai tad, kad mēs jau bijām kosmosā. Un pat šajā situācijā ir jārēķinās arī ar kuģa apkalpi. - Čanniss atkal ironiski smaidīja un acīmredzami jutās pilnīgs situācijas noteicējs.
Pričera roka noslīdēja no blastera laides, un brīdi viņš juta ieurbjamies sevī neskaidras neapmierinātības adatiņu. Kas attur viņu no aktīvas darbības? Kas viņu ir sastindzinājis? Kādreiz taču viņš bija dumpīgs un priekšniecības neatbalstīts kapteinis Pirmā Fonda komerciālajā impērijā, un tolaik tieši viņš, nevis Čanniss drīzāk būtu izšķiries par tūlītēju un pārgalvīgu rīcību! Vai taisnība ir Mūlim? Vai viņa kontrolētais prāts ir tik ļoti nodevies pakļāvībai, ka zaudējis iniciatīvu? Pričers juta sevī briestam grūtsirdību, kas izraisīja dīvainu gurdumu.
- Labi pastrādāts! - viņš teica. - Tomēr esiet tik laipns un turpmāk pirms līdzīgu lēmumu pieņemšanas apspriedieties ar mani!
Viņa uzmanību piesaistīja zibošā signāluguns.
- Tā ir no mašintelpas, - Čanniss nevērīgi sacīja. - Viņiem bija jāsagatavojas lidojumam piecās minūtēs, un es pieteicu, lai dara man zināmu, ja rodas problēmas. Vai paliksiet tikmēr pie pults?
Pričers mēmi pamāja ar galvu un, palicis viens, ļāvās domām par nelaimēm, kādas sagaida, tuvojoties piecdesmit gadu slieksnim. Zvaigznes viziplatē bija izretinātas. Vienu attēla malu aizmigloja Galaktikas galvenā daļa. Kā būtu, ja viņš atsvabinātos no Mūļa ietekmes...
Bet tāda doma lika viņam šausmās sarauties.
Galvenais inženieris Hakslani skarbi paskatījās uz jauno vīrieti, kurš nenēsāja formas tērpu, bet izturējās ar flotes virsnieka un autoritatīvas personas pašpārliecību. Hakslani bija darbojies flotes dienestā kopš agras jaunības, un autoritatīvas personas viņa apziņā vienmēr saistījās ar konkrētām zīmotnēm.
Tomēr šo cilvēku dienestā bija pieņēmis Mūlis, un Mūlim, protams, piederēja pēdējais vārds. Pareizāk sakot, vienīgais vārds. To Hakslani nemēģināja apšaubīt pat zemapziņā. Emocionālā iedarbība bija laidusi dziļas saknes.
Viņš bez vārdiem pasniedza Čannisam mazo, ovālo priekšmetu.
Čanniss pasvārstīja to rokās un draudzīgi pasmaidīja.
- Jūs esat Fonda cilvēks, inženieri, vai ne?
- Jā, ser. Es dienēju Fonda flotē astoņpadsmit gadus, pirms varu pārņēma Pirmais Pilsonis.
- Tātad jums ir Fonda izglītība un pieredze?
- Esmu kvalificēts pirmās pakāpes tehniķis, beidzis Anakreona Centrālo skolu.
- Izklausās labi. Un šo priekšmetu jūs atradāt sakaru ķēdē, kur es liku jums ieskatīties?
- Jā, ser.
- Vai tas tajā iederas?
- Nē, ser.
- Kas tad tas ir?
- Hiperviļņu komunikators, ser.
- Ar to man nepietiek. Es neesmu Fonda cilvēks. Kas tas ir?
- Tā ir ierīce, kas ļauj izsekot kuģi cauri hipertelpai.
- Citiem vārdiem sakot, mums var sadzīt pēdas jebkurā vietā.
- Jā, ser.
- Labi. Šis ir nesen uzlabots variants, vai ne? To acīmredzot ir radījis kāds no Pētniecības institūtiem, ko nodibināja Pirmais Pilsonis?
- Domāju, ka jā, ser.
- Un tā darbība ir valsts noslēpums. Vai tiesa?
- Domāju, ka jā, ser.
- Un tomēr tas ir šeit. Interesanti!
īsu brīdi Čanniss ritmiski mētāja hiperviļņu komu-nikatoru no vienas plaukstas otrā. Tad viņš apņēmīgi pastiepa to uz priekšu. - Nu tad ņemiet to un ielieciet atpakaļ tieši tur, kur atradāt, un tieši tādā stāvoklī, kā atradāt. Vai skaidrs? Un pēc tam par to aizmirstiet! Pilnīgi un pavisam!
Galvenais inženieris apspieda gandrīz automātisko vēlmi salutēt un, spēji pagriezies, izgāja ārā.
Kuģis traucās cauri Galaktikai, ievilkdams starp zvaigznēm platu, punktētu līniju. Punkti apzīmēja aptuvenus laikposmus robežās no desmit līdz sešdesmit gaismas sekundēm, kas pavadītas parastā kosmosa telpā, un mijās ar daudzu parseku starpjoslām, kas atainoja Lēcienus cauri hipertelpai.
Beils Čanniss sēdēja pie Lēcas kontrolpults un, vērodams to, atkal neviļus izjuta gluži vai dievinošas apbrīnas uzplūdu. Viņš nebija Fonda cilvēks, un daudzveidīgo spēku iedarbināšana ar pagrieztas sviras vai nospiesta slēdža palīdzību viņam nebija ierasta un dabiska parādība.
Patiesībā Lēca nebija gluži ikdienišķs izgudrojums pat dzimušam Fonda cilvēkam. Tās neticami kompaktais korpuss ietvēra daudzas elektroniskas ķēdes, kas spēja precīzi sasaistīt simt miljonus atsevišķu zvaigžņu precīzās savstarpējās telpiskās attiecībās. Un, it kā ar to nebūtu diezgan, tā spēja pārvietot jebkuru Galaktikas Lauka fragmentu uz jebkuru no trim telpiskajām asīm vai rotēt jebkuru Lauka fragmentu apkārt centram. Tieši šī iemesla dēļ Lēca bija izraisījusi gandrīz vai apvērsumu starpzvaigžņu ceļojumos.
Šo ceļojumu agrīnajā posmā aprēķināt katru Lēcienu cauri hipertelpai nozīmēja veltīt tam darbu dienas vai pat nedēļas garumā, un lielāko daļu šī darba prasīja vairāk vai mazāk precīza "kuģa pozīcijas” aprēķināšana Galaktikas atskaites sistēmā. Būtībā tas nozīmēja, ka rūpīgi jānovēro vismaz trīs attāli izvietotas zvaigznes, kuru stāvoklis attiecībā pret brīvi izvēlēto Galaktikas koordināšu sistēmu ir zināms.
“Zināms” - tieši tur slēpās galvenā problēma. Ikvienam, kurš labi pārzina zvaigžņu lauku no viena noteikta atskaites punkta, zvaigznes ir tikpat individuālas kā cilvēki. Tomēr pietiek ar desmit parseku lēcienu, lai nepazītu vairs pat savu sauli. Tā var būt pat neredzama.
Atbilde, protams, bija spektroskopiskā analīze. Gadsimtiem ilgi galvenais starpzvaigžņu inženierijas objekts bija “gaismas signatūras” analīze, arvien sīkāk un pamatīgāk izpētot arvien lielāku zvaigžņu skaitu. Ar tās palīdzību, kā arī pašam Lēcienam kļūstot arvien precīzākam, veidojās standarta maršruti cauri Galaktikai, un starpzvaigžņu ceļojumi pakāpeniski kļuva par zinātnes, nevis radošas iedvesmas daļu.
Un tomēr pat Fonda apstākļos, ar uzlabotiem datoriem un jaunām metodēm mehāniskai zvaigžņu lauka skenēšanai, meklējot pazīstamu “gaismas signatūru” reizēm vajadzēja vairākas dienas, lai noteiktu triju zvaigžņu novietojumu un pēc tam izskaitļotu pozīciju pilotam iepriekš neiepazītos reģionos.
To visu mainīja Lēca. Pirmkārt, tai vajadzēja tikai vienu pazīstamu zvaigzni. Otrkārt, to spēja darbināt pat tāds kosmosa apguves iesācējs kā Čanniss.