Vistuvākā vērā ņemamu izmēru zvaigzne atbilstoši Lēciena aprēķiniem šobrīd bija Vinčetori, un viziplates centrā mirdzēja spoža zvaigzne. Čanniss cerēja, ka tā ir Vinčetori.
Lēcas lauka ekrāns atradās tieši blakus viziplates ekrānam, un Čanniss ar pirkstiem uzmanīgi uzspieda Vinčetori koordinātas. Ari šī ekrāna centrā mirdzēja spoža zvaigzne, taču citas saistības, šķiet, nebija. Viņš pieregulēja Lēcu gar Z-asi un palielināja Lēcas lauku tiktāl, lai fotometrs abas centrētās zvaigznes rādītu vienādā spožumā.
Čanniss meklēja viziplatē citu samērā lielu zvaigzni un lauka ekrānā atrada atbilstošu objektu. Lēni rotējot attēlu, viņš panāca līdzīgu leņķa novirzi. Tad viņš saviebās, neapmierināti savilka lūpas un atmeta rezultātu. Turpinot rotāciju, viņš ieregulēja šādā stāvokli nākamo spožo zvaigzni, tad vēl vienu. Un tad Čanniss pasmaidīja. Tas bija izdevies. Varbūt speciālistam ar saistību uztveres pieredzi būtu pieticis ar pirmo mēģinājumu, bet viņš izvēlējās trīs.
Regulēšana turpinājās. Pēdējā posmā abi lauki pārklājās un saplūda neprecīzā kopumā. Vairākums zvaigžņu bija tuvi dubultnieki. Bet smalkākais pieregulējums negāja ilgi. Dubultās zvaigznes saplūda kopā, palika viens lauks, un “Kuģa Pozīciju” tagad varēja nolasīt tieši no ierīču skalām. Visa norise bija prasījusi mazāk nekā pusstundu laika.
Čanniss atrada Hanu Pričeru viņa privātajā kajītē. Ģenerālis acīmredzami grasījās doties pie miera. Viņš paskatījās uz ienācēju.
- Vai ir kādi jaunumi?
- Nekā īpaša. Vēl viens lēciens, un mēs būsim uz Tazendas.
- Es zinu.
- Negribēju jūs traucēt, ja ejat gulēt, bet vai jūs izskatījāt filmu, kuru mēs paņēmām Kilā?
Hans Pričers uzmeta nevērīgu skatienu minētajam priekšmetam, kas melnā ietvarā gulēja uz viņa zemā grāmatplaukta. - Jā.
- Un ko jūs par to domājat?
- Es domāju tā: ja vēsture jebkad ir balstījusies uz zinātni, tad šajā Galaktikas reģionā tas noteikti nav noticis.
Čanniss plati pasmīnēja. - Es saprotu jūsu domu. Bezcerīgi, vai ne?
- Ja ir interese par valdnieku personīgajām hronikām, tad materiāla pietiek. Bet uz tām, visticamāk, nevar paļauties. Personību apraksti vēsturē tiek pasniegti vai nu melni, vai spodri balti - atkarībā no autora interesēm. Manuprāt, nekas no tā nav izmantojams.
- Bet tur ir stāstīts par Tazendu. Tieši uz to es gribēju norādīt, kad iedevu jums filmu. Neesmu atradis nevienu citu avotu, kurā tā būtu kaut vai pieminēta.
- Nu labi, labi. Viņiem ir bijuši labi valdnieki un slikti valdnieki. Viņi ir iekarojuši dažas planētas, uzvarējuši dažās kaujās, cietuši dažas sakāves. Tur nav nekā atšķirīga vai ievērības cienīga. Es lāgā neticu jūsu teorijai, Čannis.
- Bet jūs esat palaidis garām vairākus apstākļus. Vai nepamanījāt, ka viņi nekad nav veidojuši koalīcijas? Šis zvaigžņu kopas nostūris vienmēr ir turējies ārpus politikas. Kā jau teicāt, viņi ir iekarojuši dažas planētas. Bet pēc tam apstājušies, turklāt bez jebkāda nopietna zaudējuma. Iespaids ir tāds, ka viņi ir paplašinājušies tieši tik daudz, lai varētu aizsargāties, bet nepietiekami daudz, lai saistītu uzmanību.
- Nu labi! - Pričers vienaldzīgi atmeta. - Es neiebilstu pret nolaišanos uz Tazendas. Sliktākajā gadījumā tas būs tikai neliels laika zaudējums.
- Nu nē! Sliktākajā gadījumā tā būs pilnīga sakāve. Ja šis patiešām ir Otrais Fonds. Atcerieties: tā var būt pasaule, kurā mājo nezināms daudzums Mūļu.
- Ko jūs esat iecerējis darīt?
- Nolaisties uz kādas mazākas viņiem pakļautās planētas. Vispirms uzzināt par Tazendu visu iespējamo un pēc tam rīkoties atkarībā no apstākļiem.
- Labi. Man nav iebildumu! Bet tagad, ja atļausiet, es gribētu izslēgt gaismu.
Pamājis ar roku, Čanniss izgāja no kajītes.
Bet mazās istabiņas tumsā, vientulīgā lidojoša metāla salā, kas brāzās cauri Visuma bezgalībai, ģenerālis Hans Pričers gulēja nomodā, ļaudamies domām, kas veda viņu tālos iztēles līkloču ceļos.
Ja viss, ko viņš ar lielām pūlēm bija izpētījis un secinājis, atbilda patiesībai - un visi fakti, šķiet, sāka uz to norādīt -, tad Tazenda patiešām ir Otrais Fonds. To bija grūti apstrīdēt. Bet kā tas iespējams? Kā tas iespējams?
Vai tiešām Tazenda? Ikdienišķa pasaule? Necila, nenozīmīga pasaule? Impērijas drupās patvēries grausts? Šķemba starp daudzām šķembām? Viņš kā no tālienes atcerējās Mūļa sadrūmušo seju un saspringto balsi, kad tas runāja par vecā Fonda psihologu Eblingu Misu, par cilvēku, kurš - varbūt - bija atklājis Otrā Fonda noslēpumu.
Pričers atcerējās spriedzi Mūļa balsī, kad Pirmais Pilsonis teica: “Izskatījās, ka Miss ir gluži satriekts no pārsteiguma. Šķiet, kāds atklājums par Otro Fondu bija pilnīgi mainījis viņa iepriekšējos priekšstatus, aizvedis viņu pavisam citā virzienā, nekā viņš bija gaidījis. Ja vien es būtu spējis lasīt viņa domas, nevis emocijas! Bet emocijas bija nepārprotamas, un vairāk par visu tajās dominēja šis neaptveramais pārsteigums.”
Visa pamatā bija pārsteigums. Kaut kas pilnīgi negaidīts! Un tagad šis puika, šis smīnošais jauneklis, apmierināti čalo par Tazendu un tās ikdienišķo atpalicību! Un izskatās, ka viņam ir taisnība. Tā tam jābūt\ Citādi viss zaudē jēgu.
Pričera pēdējā apzinātā doma pirms iemigšanas uzvēdīja drūmu noskaņojumu. Atrastais hiperviļņu ko-munikators ētera sakaru kapsulā joprojām atradās turpat. Pričers pirms stundas bija to pārbaudījis, iepriekš pārliecinādamies, ka Čannisa nav tuvumā.
OTRĀ INTERLŪDIJA
īsu brīdi pirms Padomes Palātā sākās ikdienas darbs, Palātas priekštelpā notika neformāla tikšanās un izteikumi ātri mijās cits ar citu.
- Tātad Mūlis ir ceļā.
- Arī es esmu to dzirdējis. Risks! Milzīgs risks!
- Nebūs tik ļauni, ja viss risināsies atbilstoši izvēlētajām funkcijām.
- Mūlis nav parasts cilvēks, un ar viņa izredzētajiem nav viegli manipulēt tā, lai viņš to nepamanītu. Kontrolētos prātus ir grūti ietekmēt. Runā, ka dažus gadījumus viņš esot jau atklājis.
- Jā, bet to laikam nav iespējams novērst.
- Ar nekontrolētiem prātiem ir vieglāk. Bet tādu starp viņa padotajiem ar vērā ņemamu stāvokli ir loti maz...
Viņi iegāja Palātas zālē. Pārējie Otrā Fonda pārstāvji viņiem sekoja.
3 DIVI VĪRI UN ZEMNIEKS
Rosema bija viena no tām pierobežas pasaulēm, kuras Galaktikas vēsturē parasti paliek bez ievērības un reti mēdz demonstrēt sevi cilvēkiem, kuri dzimuši uz neskaitāmām laimīgākām planētām.
Galaktikas Impērijas pēdējā laikposmā tās tuksnesīgajos klajumos bija mitinājušies daži politieslodzītie, savukārt observatorija un neliels flotes garnizons gādāja par to, lai šī vieta nenonāktu pilnīgā pamestībā. Vēlāk, grūtajās trūkuma dienās un pat pirms Hari Sel-dona laika, vājākie cilvēki pagura no nedrošības un bailēm par nākotni, no domām par izlaupītām planētām un rēgainām īslaicīgu valdnieku virknēm, kuri alka baudīt varu dažus neauglīgus posta gadus, un bēga no apdzīvotajiem centriem, meklējot patvērumu Galaktikas tālākajos nostūros.
Rosemas saltajos klajumos izauga ciemati. Rosemas saule bija maza, sarkanīga skopule, kas siltumu centās paturēt pie sevis, un deviņus mēnešus gadā planētu klāja plāna sniega kārta. Vietējos apstākļos norūdītie labības graudi šajos sniegotajos mēnešos gulēja zemē, sastinguši ziemas miegā, un, līdzko negribīgie saules stari sasildīja gaisu līdz nepilniem piecdesmit grādiem, steidzās augt un briest gluži vai paniskā ātrumā.