Un, pat ja viņa augšāmceltos, ko tas līdzētu? No sava likteņa viņa tik un tā neizbēgtu. Abi laulātie godīgi mēģināja salīmēt ieplaisājumu, bet cieta neveiksmi. Es atceros, kāda bija kundze pirms gadiem sešiem septiņiem. Viņa mazliet garlaikojās un reizēm vienā otrā īslaicīgi iemīlējās, tomēr palika maiga un uzticīga. Taču laiks aizritēja. Viņai nebija nekāda darba, toties bija trīs kalpones. Bērnu viņai nebija, toties bija flīģelis. Bet bērnu nebija.
Dzīve var atļauties sev šādu izšķērdību.
Māte un bērns kopā aizgāja bojā.
IZSKAŅA
Ceļinieks klusina savas kokles skaņas, kad jau nodzīvojis pussimt gadu. Tad viņš spēlē zem surdīnes.
Es to varētu izteikt arī tā.
Ja viņš vēlā rudenī iet uz mežu ogot, tad viņš tur nonāk par vēlu. Un, ja viņš kādā jaukā dienā jūt, ka vairs nespēj gaviļaini priecāties par dzīvi, tad droši vien ir vainīgs vecums, un nenosodīsim viņu pārāk bargi. Turklāt pastāvīga apmierinātība ar sevi un citiem liecina par zināmu prāta aprobežotību. Taču skaisti brīži gadās ikvienam.
Notiesātais sēž ratos, kas ved viņu uz ešafotu, naglas traucē viņam sēdēt, viņš pavirzās sāņus un jūt atvieglojumu.
No kapteiņa puses nebija labi lūgt, lai dievs viņam piedod, tāpat kā viņš piedevis dievam. Tā ir tikai liekulība. Ceļinieks, kam bieži nav ko ēst un dzert, nav nedz drēbju, nedz apavu, nedz pavarda, nedz pajumtes, jūt tikai vieglu nožēlu, ka visi šie labumi viņam nav lemti. Ja neveicas vienā ziņā, veiksies citā. Un, ja arī neveiksies, viņš nepārmetīs dievam, bet vainos pats sevi. Vajag atbalstīt likteni ar plecu, pareizāk sakot, pielikt muguru. No tā smeldz muskuļi un kauli, priekšlaicīgi nosirmo mati, taču ceļinieks pateicas dievam par dāvāto dzīvi, dzīvot bija skaisti.
Arī tā es varētu sacīt.
Kāpēc jāuzstāda dzīvei lielas prasības? Ko tu iemantosi? Konfekšu kārbas, pēc kurām kāro gardēdis? Labi! Vai tu nevari katru dienu vērot pasauli, klausīties meža šalkās? Bet pasaulē nav nekā jaukāka par meža šalkām.
Ceriņu saaudzē smaržo jasmīni, un es pazīstu kādu cilvēku, kas priekā notrīsēja ne vien no jasmīnu smaržas, bet no visa — no gaismas logā, no atmiņām, no pašas dzīves. Un, ja viņu pēc tam izdzen no šās paradīzes, vai viņš jau priekšlaikus nav saņēmis atmaksu par savu zaudējumu?
Un vēl tā: tiesības dzīvot ir tik liela, tik nepelnīta dāvana, ka ar uzviju izpērk visas dzīves likstas.
Nevajag domāt, ka tev pienākas vairāk prieka, nekā tu esi izbaudījis. Ceļinieks noraida šādus aizspriedumus. Kas tad pieder dzīvei? Itin viss. Bet kas pieder tev? Vai slava? Tad paskaidro, kāpēc. Nevajag turēties tikai pie «sava», tas ir smieklīgi, un ceļinieks smejas par to, jo viņš smejas par visu, kas ir smieklīgs. Es atceros cilvēku, kas negribēja atkāpties no «sava»; kādu pēcpusdienu viņš iekūra ugunskuru, bet tas iedegās tikai vakarā. Šis cilvēks baidījās pamest siltumu un likties gulēt, viņš nosēdēja visu nakti, bet citi piecēlās no rīta un sildījās pie šā ugunskura. Es runāju par kādu norvēģu dramaturgu.
Es savā mūžā esmu daudz klaiņājis apkārt, bet tagad kļuvis dumjāks un sakrities.
Lai nu kā, bet man joprojām nav vecu cilvēku pārliecības, ka tagad esmu gudrāks, nekā biju. Es ceru, ka gudrība nekad nenāks pār mani. Gudrība ir nespēka pazīme. Es pateicos dievam par dzīvi nevis tāpēc, ka līdz ar vecumu esmu vairāk nobriedis, bet gan tāpēc, ka mīlu dzīvi. Vecums nedāvā briedumu, vecums nedāvā neko citu kā tikai vecumu.
Šogad es pārāk vēlu devos mežā ogot, bet tik un tā drīz būšu ceļa galā. Es atļaujos sev šo nelielo prieku par vasaras grūto darbu. Divpadsmitajā decembrī es sasniedzu mērķi.
Protams, es varēju palikt arī ielejā pie cilvēkiem, gan jau arī es, tāpat kā visi citi, atrastu sev pajumti. Turklāt Larss Falkenbergs, mans biedrs, taču ieteica paņemt līdumu un sievu, un divas govis, un sivēnu. Tas bija draudzīgs padoms. Tā bija tautas balss. Vienas govs vietā es varētu arī turēt braucamu vērsi, un man vecuma dienās būtu pašam savs transporta līdzeklis. Bet no tā nekas neiznāca, itin nekas! Mani gudrība nepārņēma līdz ar vecumu, es eju uz Truvatnu, uz mežiem un dzīvošu tur baļķu būdā.
Kāds tur prieks, jūs vaicāsiet. Ak, Lars Falkenberg un jūs visi citi, neuztraucieties, esmu sarunājis kādu cilvēku, kas katru nedēļu nesīs man pārtiku.
Un es klīstu viens pats apkārt un priecājos par savu vientulību. Tikai man vairs nav bīskapa Pāvela zīmoga. Šo zīmogu man uzdāvināja kāds viņa pēctecis, vasarā es nēsāju to vestes kabatā. Bet tagad es aptaustu kabatu un jūtu, ka zīmoga vairs nav. Es esmu to pazaudējis. Taču arī par šo zaudējumu jau priekšlaikus esmu saņēmis atlīdzību, jo reiz man piederēja šis zīmogs.
Grāmatu trūkums mani neapbēdina.
Es labi atceros divpadsmito decembri un visus citus datumus, taču viegli aizmirstu daudz svarīgākas lietas. Iedomājoties grāmatas, es atceros tikai to, ka kapteinim Falkenbergam un viņa kundzei mājās bija daudz grāmatu — romāni un lugas, pilns skapis. Es tās redzēju, kad Evrebē krāsoju logus un durvis. Viņiem bija kopotie raksti, no katra rakstnieka pilns komplekts, trīsdesmit sējumu. Kāpēc viņiem vajadzēja šos rakstus? Nezinu. Grāmatas, grāmatas, viena, divas, trīs, desmit, trīsdesmit. Katrus ziemsvētkus pienāca jaunas grāmatas, romāni — trīsdesmit sējumi, ik gadu viens un tas pats. Kapteinis un kundze tos droši vien lasīja, viņi zināja, ko meklēt šajos tēvzemes autoros, kuru darbos tik daudzi spriedelēja par to, kā iegūt laimi. Jā, varbūt tāpēc viņi tos lasīja, ko es zinu. Ak tu mūžs, cik daudz tur bija grāmatu, mēs pa trim tikko varējām pabīdīt skapi. Viens no šiem trim bija Grīnhusens, viņš no tēvzemes literatūras smaguma pietvīka sarkans un teica:
— Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vajag tik daudz grāmatu?
It kā Grīnhusens no tā kaut ko saprastu! Kapteinis un viņa kundze droši vien pirka šīs grāmatas, lai būtu pilni komplekti un neviena sējuma netrūktu. Tiklīdz vienu grāmatu izņemtu, tūdaļ rastos robs. Visas grāmatas bija vienādas, vienmuļa dzeja, vienmuļi romāni.
Manā būdā apmetās aļņu mednieks. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai viņa suns bija pagalam nikns. Es nopriecājos, kad mednieks aizgāja. Viņš noņēma no sienas manu pannu, kaut ko uz tās cepa un to nokvēpināja.
Patiesību sakot, panna nebija mana. To būdā bija kāds pametis. Es to noberzu ar pelniem un pakāru pie sienas par barometru. Tagad es atkal to tīru, tā ir ļoti noderīga, jo pirms lietus vienmēr kļūst nespodra.
«Bijusi te Ragnhilda, viņa katrā ziņā to izņemtu man no rokām un pati notīrītu,» es nodomāju. Taču vēlāk nolemju, ka labāk es pats nospodrināšu, Ragnhilda varētu darīt ko citu. Un, ja šī vieta mežā kļūtu par mūsu līdumu, tad Ragnhildai būtu bērni, govis un sivēns. Bet savas vara pannas es spodrināšu pats, Ragnhild!
Es atceros kādu citu sievieti — viņai nebija nekādu rūpju, un viņa aizgāja postā.
Bet pirms gadiem sešiem septiņiem man viņa likās maigākā un daiļākā sieviete pasaulē. Es vedu viņu viesos, un viņa sarka un izturējās tik bikli, kaut gan es biju viņas kalps. Dodama kādu rīkojumu, viņa tikai uzmeta acis un atklāja man jaunu skaistuma un bagātību avotu, — to visu es līdz šim vēl atceros. Jā, es te sēžu un to visu atceros, šūpoju galvu un pats sev saku: «Tas bija tik dīvaini!» Viņa nomira. Un kas tālāk? Nekas. Bet es vēl dzīvoju. Taču viņas nāve nedrīkstētu mani apbēdināt, par to es jau priekšlaikus esmu saņēmis atlīdzību, kad viņa skatījās uz mani ar savām skaistajām acīm. Tā tas ir!