Sieviete — ko gan visi gudrie zina par sievieti?
Es atceros kādu gudro, viņš rakstīja par sievieti. Viņš sarakstīja veselus trīsdesmit sējumus vienveidīgu lugu par sievieti. Es šos sējumus reiz saskaitīju lielajā skapī.
Pašās beigās viņš rakstīja par sievieti, kas pametusi savus bērnus — lai ietu meklēt brīnumu! Bet kas tad ir bērni? Tas ir tik smieklīgi, un ceļinieks smejas par visu, kas ir smieklīgs.
Šis gudrais — ko viņš zina par sievieti?
Pirmkārt, viņš nevarēja kļūt gudrs, iekāms nebija kļuvis vecs, viņš pazīst sievieti vienīgi pēc atmiņām. Otrkārt, viņam nav nekādu atmiņu, jo viņš nekad nav sievieti pazinis. Cilvēks, kam ir nosliece uz gudrību, visu mūžu veltī tikai šai nosliecei, viņš to lolo un auklē, dzīvo tikai šās noslieces labad. Neviens neiet pie sievietes, lai iegūtu gudrību. Četri pasaules gudrie, kas atstājuši mums savas pārdomas par sievieti, ir sēdējuši un tās izdomājuši. Viņi bija veci, kaut arī bija jaunekļi vai sirmgalvji, viņi varēja jāt tikai ar izrāmītiem ērzeļiem. Viņi nepazina sievieti nedz tās svētumā, nedz krāšņumā, nezināja, ka bez sievietes nevar dzīvot, bet viņi rakstīja par sievieti, rakstīja un rakstīja. Iedomājieties, rakstīja, bet nekā nezināja par sievieti!
Dievs lai mani pasargā no gudrības! Līdz savai pēdējai stundai es atkārtošu: dievs lai mani pasarga no gudrības!
Šodien ir vēss, īsti piemērota diena, lai dotos pastaigā, kā biju nodomājis.
Sniegotie kalni piesarkuši saules staros, un mana vara panna pareģo jauku laiku.
Pulkstenis ir astoņi no rīta.
Man somā ir daudz pārtikas, kabatā aukla, gadījumā ja kaut kas saplīstu. Uz galda atstāju zīmīti cilvēkam, kas manā prombūtnē varbūt atnesīs pārtiku.
Esmu rūpīgi sagatavojies tālam ceļam, apzinos, ka tas prasīs izturību un atjautību.
Jā, tā vajadzētu rīkoties tam, kas dodas tālā ceļā, bet ne jau man. Man nav nekāda mērķa, nekādu pienākumu, nekur nav jāsteidzas, esmu tikai ceļinieks, kas pamet savu būdu, lai drīz tajā atkal atgrieztos. Man taču ir vienalga, kur atrodos.
Mežs ir kluss un tukšs, visu klāj sniegs, mani ieraugot visi aiztur elpu.
Pēcpusdienā es no kādas augstienes tālu lejā redzu Truvatnu, baltu un līdzenu, it kā ar krītu nokaisītu sniega tuksnesi. Ieturējis maltīti, eju atkal tālāk, kāpju augstāk un augstāk kalnos, taču gausi un domīgi, sabāzis rokas kabatās. Es nesteidzos, man tikai jāatrod vieta, kur pavadīt nakti. Pievakarē es atkal apsēžos un iekožu, itin kā es būtu izsalcis un godīgi nopelnījis maizes kumosu. Taču es ēdu tikai tādēļ, lai būtu kaut kas, ko darīt, rokas man ir bezdarbīgas, galva domu pārpilna. Tumsa iestājas agri; cik labi, ka esmu atradis aizu, kur patverties! Te zaru ugunskuram mētājas atliku likām.
Lūk, par ko es stāstu tagad, kad koklēju zem surdīnes.
Nākamajā rītā es devos tālāk, tiklīdz atausa gaismiņa. Sāka snigt mīkstām, siltām pārslām, gaisā bija dzirdama šalkoņa. «Būs putenis,» es nodomāju, it kā varētu to paredzēt. Nedz man, nedz manam barometram pirms diennakts par to nebija ne miņas. Es atstāju savu patvērumu un klīdu tālāk pāri purvam un līdzenumam; atkal pienāca pēcpusdiena, joprojām sniga. Mana naktsmītne, kā izrādījās, nebija visai patīkama; tur gan bija daudz zaru guļvietai un man nesala, bet dūmus no ugunskura pūta uz manu pusi, un tagad man kaklā kasīja.
Tagad es atradu labāku vietu — lielu un ērtu alu ar sienām un griestiem. Te pietiks vietas gan man, gan ugunskuram, un dūmi plūdīs ārā. Es piekrizdams pamāju ar galvu un apmetos alā, lai gan vēl bija gaišs. Es skaidri redzēju kalnus un ielejas, kāda kaila klints slējās tieši man pretī, tikai kādas stundas gājiena attālumā. Taču es pamāju ar galvu, it kā būtu sasniedzis ceļa mērķi, sāku nest alā zarus un iekārtoties nakšņošanai.
Te es jutos kā mājās. Ne jau par velti es pamāju ar galvu un noņēmu no muguras maisu. «Vai uz šejieni tu nāci?» es it kā jokodamies pats sev jautāju. «Jā, uz šejieni,» es atbildēju.
Šalkoņa pastiprinājās, sniegs vairs nesniga, bet lija lietus. Savādi, lielas lietus lāses krita uz manu pajumti, uz kokiem, kaut gan bija decembris, aukstais Kristus dzimšanas mēnesis. Droši vien siltuma vilnis iedomājies apciemot tieši mūs.
Visu nakti lija vienā līšanā, mežs šalca. Viss atgādināja pavasari, es gulēju tik dziļā un saldā miegā, ka nogulēju līdz lielai dienai.
Pulkstenis ir desmit.
Lietus rimis, bet joprojām ir silts. Es sēžu un raugos ārā no alas, klausos, kā koki lokās un šalc. Tieši man pretī no klints atdalās akmens, tas uzkrīt uz izciļņa un atšķeļ arī to, dzirdami tāli, dobji grandi. Tad sākas dārdoņa. Es skatos, acis nenovērsis, dārdoņa atbalsojas arī manā dvēselē, pirmais atlūznis aizrauj līdzi citus, nu jau gāžas lejā vesela lavīna — akmeņi, sniegs, zeme, un pār visu šo milzīgo blāķi mutuļiem paceļas putekļi. Pelēko akmeņu plūsma liekas tāda kā pinkuļaina, tā pati dzen sevi uz priekšu un visu aizrauj sev līdzi, tā dārdēdama plūst un plūst, sagāžas aizā un apstājas. Gausi nokrīt pēdējie akmeņi, lavīna jau izsīkusi, tālumā apklust dārdi, tikai manā dvēselē vēl trīs un lēnām aprimst basa stīga.
Es atkal sēžu un klausos meža šalkās. Kas tur šalc — varbūt Egejas jūra? Varbūt Glimma straume? Tā sēžot un klausoties, mani pārņem gurdums. Manī mostas atmiņas — tūkstošiem prieku, mūzika, acis un ziedi. Pasaulē nav nekā skaistāka par meža šalkoņu, tā iešūpo, tā ir kā neprāts — Uganda, Tananarivo, Honolulu, Atakama, Venecuela...
Droši vien gadu nasta dara mani gudru, droši vien nervi saspīlēti un skan līdzi šalkoņai. Es pieceļos un pieeju pie ugunskura. Lai pārvarētu gurdumu, es varētu parunāties ar uguni, noturēt veselu runu, kamēr tas vēl nav nodzisis. Mans patvērums ir ugunsdrošs, tajā ir lieliska akustika. Hm, hm...
Pēkšņi alā satumst, atkal pienācis aļņu mednieks ar savu suni...
Kad es dodos atpakaļ uz baļķu būdu, sāk piesalt, sals drīz sastindzina visu purvu un līdzenumu, iešana kļūst viegla. Es soļoju lēnām un vienaldzīgi, sabāzis rokas kabatās. Man nekur nav jāsteidzas, man vienalga, kur esmu.
STĀSTI
MĪLESTĪBAS VERGI
I
To es uzrakstīju pati. Uzrakstīju šodien, lai atvieglotu sirdi. Esmu zaudējusi darbu kafejnīcā, zaudējusi dzīvē prieku. Esmu zaudējusi visu. Bet es strādāju kafejnīcā «Maksimilian».
Kāds jauns kungs pelēkā uzvalkā ieradās šajā kafejnīcā katru vakaru kopā ar diviem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Kafejnīcā nāca daudz apmeklētāju, ikvienam bija kāds laipns vārds, ko man pateikt, tikai šim kungam ne.
Viņš bija slaids un kalsnējs, melniem, mīkstiem matiem un zilām acīm, kuras reižu reizēm pievērsās man. Viņa virslūpu klāja tikko manāmas pūciņas.
Laikam jau no paša sākuma viņam kaut kas manī nepatika.
Viņš veselu nedēju nāca katru vakaru. Biju pie viņa pieradusi, un, ja viņš neatnāca, man kaut kā it kā pietrūka. Un, lūk, kādu vakaru viņš neatnāca. Es nevarēju rimties, apstaigāju visu kafejnīcu un pēkšņi viņu ieraudzīju pie galdiņa — aiz vienas no lielajām kolonnām pie otras ieejas. Viņš sēdēja kopā ar kādu cirka aktrisi. Viņa bija ģērbusies dzeltenā kleitā, rokās viņai bija gari cimdi pāri elkoņiem. Viņa izskatījās ļoti jauna, acis viņai bija skaistas un brūnas, turpretī man acis bija zilas.