Es mirkli pastāvēju, gribēju saklausīt, par ko viņi runā. Dāma viņam kaut ko pārmeta, teica, ka viņš esot viņai apnicis, lūdza, lai viņš iet projām. «Svētā dievmāte,» es lūdzos, «lai viņš nāk pie mana galda!»
Nākamajā vakarā viņš, kā parasti, ieradās kopā ar saviem abiem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Man bija pieci galdiņi. Es negāju viņam tūlīt klāt, kā vienmēr mēdzu darīt, es pietvīku un izlikos, ka neesmu viņu pamanījusi. Tad viņš man pamāja. Es teicu:
— Vakar jūs te nebijāt.
— Cik šī meitene ir smuidra un daiļa, — viņš sacīja saviem draugiem.
— Vai alu? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja.
Es nevis gāju, bet lidoju ar trim alus kausiem.
II
Aizritēja divas dienas. Viņš iedeva man vizītkarti un teica:
— Aiznes to tai... Es nenoklausījos līdz galam, paņēmu vizītkarti un aiznesu dāmai dzeltenajā kleitā. Iedama es izlasīju viņa vārdu: Vladimirs T... Kad atnācu atpakaļ, viņš jautājoši manī pavērās.
— Es to nodevu viņai, — es sacīju.
— Vai atbildi nesaņēmi?
— Nē.
Tad viņš pasniedza man vienu marku, pasmaidīja un teica:
— Klusēšana jau arī ir atbilde.
Viņš nosēdēja visu vakaru, nenovērsdams skatienu no šās dāmas un viņas pavadoņiem. Vienpadsmitos viņš piecēlās un piegāja pie viņas galda. Dāma viņu saņēma salti. Abi viņas pavadoņi turpretī ar viņu runājās, uzdeva ņirdzīgus jautājumus un skaļi smējās. Viņš atgriezās drīz — pēc dažām minūtēm, un es viņam aizrādīju, ka viņa vasaras mētelim viena kabata slapja, laikam no alus. Viņš tūlīt novilka mēteli, spēji pagriezās un nikni paskatījās uz cirka dāmas galdu. Es kā varēdama savedu kārtībā mēteli, un viņš smaidīdams man teica:
— Pateicos, verdzene.
Es palīdzēju viņam uzvilkt mēteli un slepus noglāstīju viņa muguru.
Viņš sēdēja, iegrimis domās. Viens no viņa draugiem pasūtīja vēl alu, es paņēmu viņa kausu un to piepildīju. Es gribēju ņemt arī T... kausu.
— Nē, — viņš sacīja un uzlika roku uz manas rokas. No šā pieskāriena mana roka bezspēcīgi noslīga, viņš to laikam pamanīja un tūdaļ atvilka savu roku.
Vakarā, nometusies ceļos pie gultas, es par viņu aizlūdzu. Un aiz prieka noskūpstīju savu labo roku, kurai viņš bija pieskāries.
III
Reiz viņš man uzdāvināja puķes — veselu pušķi. Nākdams uz kafejnīcu, viņš tās bija nopircis no puķu sievas, kas stāvēja uz stūra. Ziedi bija svaigi un sārti — milzīgs pušķis, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pārdevējas grozu. Viņš noklāja ar tām galdiņu, pie kura sēdēja. Šoreiz viņš bija viens. Tiklīdz man pagadījās brīvs brītiņš, es aizstājos aiz kolonnas, skatījos uz viņu un domāju: «Viņu sauc — Vladimirs T...»
Tā pagāja krietns laiks. Viņš nemitīgi raudzījās pulkstenī.
Es jautāju:
— Vai jūs kādu gaidāt?
Viņš izklaidīgi pavērās manī un pēkšņi teica:
— Nē, es nevienu negaidu. Ko lai es gaidītu?
— Bet es domāju, ka varbūt jūs kādu gaidāt, — es atkārtoju.
— Panāciet šurp, — viņš aicināja. — Tās domātas jums. Un viņš man iedeva visu ziedu klēpi.
Es gribēju pateikties, bet balss man aiztrūka, es tikai nočukstēju «paldies».
Laimes pārņemta, es stāvēju pie bufetes un neatcerējos, kas man jāpasūta.
— Kas jums vajadzīgs? — jautāja bufetniece.
— Bet vai jūs nezināt? — es atjautāju.
— Kā lai es zinu? Vai jūs esat jukusi, vai?
— Jūs tiešām nezināt, no kā es dabūju šos ziedus? — es jautāju. Garām gāja vecākais viesmīlis.
— Jūs aizmirsāt aiznest alu kungam ar koka kāju, — es dzirdēju viņu sakām.
— Man tos uzdāvināja Vladimirs, — es sacīju un steidzos aiznest alu.
T... vēl nebija aizgājis. Kad viņš piecēlās, es atkal viņam pateicos. Viņš sadrūma un teica:
— Patiesībā es tās nepirku jums...
Nu jā, viņš droši vien tās bija pircis citai. Taču uzdāvinājis man. Ziedus dabūju es, nevis tā, kurai viņš tos pirka. Un viņš atļāva man par tiem pateikties. Ar labu nakti, Vladimir.
IV
Nākamajā rītā lija.
«Kādu kleitu lai šodien velku — melno vai zaļo?» domāju. «Vilkšu zaļo, tā ir jaunāka.» Es jutos tik laimīga.
Pie tramvaja pieturas lietū stāvēja kāda sieviete. Viņai nebija lietussarga. Es viņai piedāvāju savējo, bet viņa pateicās un atsacījās. Tad es nolaidu arī savu lietussargu.
«Lai viņa nesamirkst viena,» es nodomāju.
Vakarā kafejnīcā atnāca Vladimirs.
— Paldies par vakardienas ziediem, — es lepni sacīju.
— Par kādiem ziediem? — viņš vaicāja. — Neatgādiniet man šos ziedus.
— Es tikai gribēju jums pateikties. Viņš paraustīja plecus un atbildēja:
— Ne jau jūs es mīlu, verdzene.
Ne jau mani viņš mīl... Es to zināju un nejutos vīlusies. Taču es viņu redzēju ik vakaru, viņš allaž apsēdās pie mana galdiņa, nevis pie cita, un es viņam nesu alu.
Laipni lūdzu, Vladimir.
Nākamajā vakarā viņš atnāca vēlu. Viņš tūlīt jautāja:
— Vai jums ir nauda, verdzene?
— Nē, diemžēl ne, esmu nabaga meitene, — es atbildēju.
Tad viņš palūkojas uz mani un smaidīdams sacīja:
— Jūs mani laikam pārprotat. Man vajag nedaudz naudas līdz rītam.
— Man mājās ir simt trīsdesmit marku.
— Mājās? Bet te nav? Es atbildēju:
— Pagaidiet stundas ceturksni, līdz slēgs kafejnīcu, tad es jums tās atnesīšu.
Viņš nogaidīja stundas ceturksni, un mēs izgājām no kafejnīcas kopā.
— Dodiet man tikai simt markas, — viņš sacīja. Visu laiku viņš soļoja man blakām, nevis pa priekšu vai aiz muguras, kā to bieži mēdz darīt smalki kungi.
— Man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu, kad apstājāmies pie mājas, kurā es dzīvoju.
— Es neiešu jums līdzi. Pagaidīšu tepat, — viņš atbildēja.
Viņš palika gaidot.
Kad es atgriezos, viņš izskaitīja naudu un teica:
— Te ir vairāk nekā simt marku. Desmit es jums dodu par dzeramnaudu. Jā, jā, paklausieties, es gribu dot jums desmit marku dzeramnaudas.
Un viņš iedeva man naudu, pateica ar labu nakti un aizgāja. Es redzēju, ka uz ielas stūra viņš vecajai, klibajai ubadzei iedeva vienu marku.
V
Nākamajā vakarā viņš sacīja, ka diemžēl nevarot atdot parādu. Es viņam par to pateicos. Viņš vaļsirdīgi atzinās, ka naudu noplītējis.
— Ko lai dara, verdzene! Jūs jau zināt — dzeltenā dāma! — viņš smaidīdams teica.
— Kāpēc tu šo meiteni sauc par verdzeni? — viens no viņa draugiem ievaicājās.
— Tu jau pats esi lielāks vergs nekā viņa.
— Vai atnest alu? — es viņu pārtraucu.
Drīz ienāca dāma dzeltenajā kleitā. T... piecēlās un palocījās. Paklanījās tik zemu, ka mati viņam krita sejā. Viņa pagāja garām, apsēdās pie tukša galdiņa, taču atslēja pie tā ar mugurām divus krēslus, šādi parādīdama, ka viss galdiņš aizņemts. T... tūdaļ aizgāja pie viņas un apsēdās uz viena krēsla. Pēc dažām minūtēm viņš piecēlās un skaļi sacīja: