— Labi, es iešu projām. Un nekad vairs neatgriezīšos.
— Pateicos, — viņa atbildēja.
Aiz prieka es tikko jutu grīdu zem kājām, pieskrēju pie bufetes un sāku kaut ko stāstīt. Droši vien to, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies pie viņas. Garām gāja vecākais viesmīlis un teica man skarbu piezīmi, bet es tam nepievērsu ne mazāko uzmanību.
Kad divpadsmitos kafejnīcu slēdza, T... mani pavadīja uz māju.
— Dodiet man piecas markas no tām desmit, kuras es jums vakar iedevu, — viņš teica.
Es iedevu viņam visas desmit, viņš tās arī paņēma, bet piecas atdeva atpakaļ par dzeramnaudu. Un negribēja dzirdēt nekādus iebildumus.
— Šovakar es esmu tik laimīga! Ja nu es uzdrīkstētos lūgt, lai jūs uznākat pie manis? Bet man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu.
— Es neiešu jums līdzi. Ar labu nakti, — viņš sacīja. Viņš aizgāja. Pagāja garām vecajai ubadzei, bet aizmirsa iedot viņai žēlastības dāvanu, lai gan viņa dziļi palocījās. Es pieskrēju pie ubadzes, iedevu viņai dažus šiliņus un teicu:
— Tos jums sūta kungs pelēkā uzvalkā, viņš nupat pagāja jums garām.
— Kungs pelēkā uzvalkā? — ubadze atvaicāja.
— Jā, melnmatainais kungs. Vladimirs.
— Vai jūs esat viņa sieva? Es atbildēju:
— Nē, es esmu viņa verdzene.
VI
Vairākus vakarus no vietas viņš sacīja, ka diemžēl nevar atdot manu naudu. Es lūdzu, lai viņš mani nesāpina. Viņš runāja to skaļi, apkārtējie dzirdēja un smējās par viņu.
— Esmu nelietis un blēdis, — viņš sacīja. — Aizņēmos no jums naudu, bet nevaru atdot. Par piecdesmit markām es būtu ar mieru nocirst savu labo roku.
Šie vārdi mani satrieca, un es gudroju, kur lai sadabūju viņam naudu, taču man nebija kur to ņemt. Mazliet vēlāk viņš sacīja:
— Ja jūs man jautātu, kas noticis, tad dzirdiet: dzeltenā dāma ar savu cirku aizbraukusi. Un es viņu esmu aizmirsis. Pat vairs neatceros.
— Tomēr tu šodien viņai atkal aizrakstīji, — viens no viņa draugiem ierunājās.
— Pēdējo reizi, — Vladimirs atbildēja.
No puķu sievas es nopirku vienu rozi un gribēju iespraust to viņa svārku pogcaurumā. Taču es jutu viņa elpu uz savas rokas un ilgi nevarēju atrast pogcaurumu.
— Paldies, — viņš sacīja.
Es palūdzu kasē tās dažas markas, kas man vēl pienācās, un atdevu viņam. Tas bija tik maz.
— Paldies, — viņš atkal sacīja.
Es jutos laimīga visu vakaru, līdz Vladimirs ierunājās:
— Par šīm markām es aizbraukšu uz vienu nedēļu. Kad atgriezīšos, jūs dabūsiet savu naudu.
Redzēdams, ka es sakustos, viņš piebilda:
— Es taču jūs mīlu. — Un satvēra manu roku.
Es galīgi apjuku, — viņš aizbrauc un pat nesaka, uz kurieni, kaut gan es to vaicāju. Kafejnīca, lustras un daudzie viesi sagriezās man acu priekšā virpulī. Es neizturēju un satvēru abas viņa rokas.
— Es atgriezīšos pie jums pēc nedēļas, — viņš sacīja un spēji piecēlās.
Es dzirdēju, ka vecākais viesmīlis man saka:
— Jūs esat atlaista.
«Vienalga,» es nodomāju. «Kāda tam nozīme? Pēc nedēļas pie manis atgriezīsies Vladimirs!» Es gribēju viņam par to pateikties, pagriezos, bet viņš jau bija aizgājis.
VII
Pēc nedēļas, vakarā pārnākot mājās, es saņēmu no viņa vēstuli. Viņš bija izmisumā, rakstīja, ka sekojis dzeltenajai dāmai, ka nekad nevarēs atdot man naudu, ka esot galīgā trūkumā. Tad viņš atkal sevi sauca par nekrietnu cilvēku un apakšā bija pierakstījis: «Esmu dzeltenās dāmas vergs.»
Es raudāju dienu un nakti, vairāk nekā nespēju darīt. Pēc nedēļas mani atlaida, es sāku meklēt jaunu darbu. Es apstaigāju citas kafejnīcas un viesnīcas, zvanīju pie dzīvokļu durvīm, piedāvādama savus pakalpojumus. Taču veltīgi. Vēlu vakarā es par puscenu nopirku avīzes un, mājās pārnākusi, uzmanīgi izlasīju visus sludinājumus. Es domāju: «Varbūt atradīšu kaut ko un izglābšu mūs abus — gan Vladimiru, gan mani...»
Vakar vakarā es avīzē nejauši uzdūros uz viņa vārda un izlasīju to, kas bija par viņu rakstīts. Es tūdaļ izgāju ārā no mājas, klaiņāju pa ielām un atgriezos tikai no rīta.
Var jau būt, ka es kaut kur gulēju, varbūt sēdēju uz kāpnēm, nespēdama paiet tālāk.
Es vairs neatceros.
Šodien es to atkal pārlasīju. Bet vispirms to izlasīju vakar vakarā, pārnākusi mājās. Es sāku lauzīt rokas atslīgu krēslā. Pēc tam nez kāpēc apsēdos uz grīdas atslējos pret krēslu, situ ar plaukstām pret grīdu un domāju. Bet varbūt es nemaz nedomāju. Galva man bija pilnīgi tukša, es neko neatceros. Pēc tam es droši vien piecēlos un izgāju ārā. Uz ielas stūra — to es skaidri atceros — es iedevu vecajai ubadzei vienu monētu un teicu:
— To jums sūta kungs pelēkajā uzvalkā, jūs viņu pazīstat.
— Jūs laikam esat viņa līgava? — sieva jautāja. Es atbildēju:
— Nē, esmu viņa atraitne... Līdz rītam es klaiņāju pa ielām. Un tagad es to atkal pārlasīju. Viņu sauca — Vladimirs T...
SAULES DĒLS
Naktī bija uzsnidzis sniegs. Zemi sedza biezs, balts paklājs.
Viņš bija pamodies ar līksmu domu, ka vakar saņēmis vēstuli — negaidītu, labu ziņu; viņš jutās jauns un laimīgs un aiz laimes sāka klusi dziedāt. Tad viņš piegāja pie loga, atvilka aizkaru un ieraudzīja sniegu. Dziesmiņa uzreiz aprāvās, bezcerība pārņēma dvēseli, un viņa šaurie, slīpie pleci notrīcēja.
Līdz ar ziemu viņam allaž sākās nejauks laiks, vislielākās mokas, kuras neviens nesaprata. Tikai uzskatot sniegu, jau uzmācās domas par nāvi un iznīcību. Iestājās garie, tumšie vakari ar savu notrulinošo, bezjēdzīgo klusumu; viņš nespēja strādāt savā darbnīcā, viņa sastingusī dvēsele bija mēma. Reiz vasarā viņš bija dzīvojis mazā pilsētiņā, lielā, gaišā istabā, kuras logu apakšējās rūtis bija nokrāsotas baltas. Baltais stikls atgādināja ledu un, skatoties uz to, viņš juta neizsakāmas mokas. Viņš gribēja sevi pārvarēt, nodzīvoja šajā istabā vairākus mēnēšus un diendienā sev apgalvoja, ka arī ledum daudzu cilvēku acīs ir savs skaistums, ka ziema un vasara ir tikai vienas un tās pašas dieva mūžīgās idejas īstenojums un viņa radītas, — taču nekas nelīdzēja.
Viņš nespēja pieskarties savam darbam, un nemitīgās pašmocības viņu galīgi sabeidza.
Vēlāk viņš dzīvoja Parīzē. Kad pilsētā svinēja līksmus svētkus, viņš labprāt pastaigājās pa bulvāriem un vēroja visu, kas notiek apkārt. Visbiežāk tas bija gaišajos, siltajos vasaras vakaros, kad pilsētā no lielajiem parkiem dvesmoja lapu un ziedu smaržas. Ielas mirdzēja elektriskajā gaismā, līksmi cilvēki smaidīdami staigāja šurpu turpu, sasaucās, dziedāja, bārstīja konfeti, visur prieks un gaviles. Cik reižu viņš bija izgājis uz ielas, gribēdams iejukt pūlī un priecāties līdzi citiem, — taču pēc pusstundas jau bija paņēmis fiakru un atgriezies mājās. Kādēļ? Viņam bija uzvilnījušas atmiņas: elektriskajā gaismā viņa acu priekšā konfeti virpuļoja un nosēdās gluži kā sniegpārslas.
No gada gadā atkārtojās viens un tas pats.
Kur gan dzīvoja viņa dvēsele? Varbūt saules zemē, palmu zemē. Varbūt Gangas krastos, kur nekad nenovīst lotoss.. .