Naktī bija uzsnidzis sniegs. Viņš domāja, cik putniem mežā auksti un kādas nāves mokas jācieš vijolīšu saknēm, iekāms tās sasalušajā zemē nomirst. Un no kā lai tagad pārtiek zaķis?
Viņš vairs nespēja iziet ārā no mājas. Vairākus mēnešus viņš gandrīz nemaz neatstāja savu istabu — gan staigāja šurpu turpu, gan sēdēja krēslā un domāja.
Neviens nesaprata, cik ļoti viņš cieš šajā ieslodzījumā. Viņš vēl bija jauns un varētu ar visu krūti mesties dzīvē, arī spēka netrūka. Taču, tiklīdz iestājās sals, viņš bija nosodīts sēdēt istabā un vientulībā gremdēties pārdomās. Tādās dienās viņa sieva mēdza ieslēgt skapī augļus, kurus bija pirkusi bērniem, citādi vīrs tos izņēma, nolika šos pāris ābolus vai nožēlojamo vīnogu ķekaru sev priekšā uz galda un ilgi tīksminājās ap tiem, jo tie bija vasaras un dienvidu augļi, un galu galā tos apēda.
Pārmaiņa notika apbrīnojami strauji. Parasti viņam nepatika atbildēt uz vēstulēm, turpretī tagad viņš metās pie galda un uzrakstīja veselu kaudzi vēstuļu — pat gluži svešiem cilvēkiem, jautādams tiem kaut ko vai paziņodams gluži nesvarīgus notikumus. Viņam bija neskaidra nojauta, ka jau tuvojas pēdējā stundiņa, un tikai ar šīm vēstulēm, kuras izsūtīja uz visām debesu pusēm, viņš vēl cerēja kaut neilgi uzturēt sakarus ar dzīvi.
Ar viņu notika arī citas pārmaiņas: viņš bija pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru.
Palicis viens, viņš bieži skaļā balsī raudāja, bet naktīs gulēja puspievērtām acīm un mocījās smagos murgos.
Tomēr šis vārgulīgais, nelīdzsvarotais cilvēks vasarā vienmēr bija mundrs un sprigans. Turpretī tumšajos ziemas mēnešos viņu māca briesmīgs sabrukums. Viņa jūtu uzplūdi bija spēji un brāzmaini kā pērkona negaiss no skaidrām debesīm, viņš bieži nometās uz ceļiem sava jaunākā dēla priekšā un, karstas asaras liedams, lūdza par puisēnu dievu. Viņš kaisli vēlējās, lai zēns pretēji viņam pašam nekad nekļūtu plaši pazīstams. Visiem slaveniem cilvēkiem dvēseles dzīles ir saduļķotas, viņus samaitājusi uzmanība, slava, kas viņus izceļ citu vidū, pūļa ziņkāre. Šī «dzīve uz skatuves» pārvērš viņu skatienus, viņu gaitu, stāju, uzvedību. Bet viņa dēls lai ir zemesrūķis, lai sēj un ievāc ražu. Neviens nav pārāks par to, kas sēj un ievāc sava darba augļus. Un viņš vēlējās vēl kaut ko: lai dievs pasargā viņa dēlu no dzīves svešatnē. Cik daudz jāpārdzīvo cilvēkam, kas spiests meklēt patvērumu svešā zemē!
Turklāt viņš nesaprot nedz svešo valodu, nedz svešos skatienus, nedz smaidus.
Svešumā debess ir citāda un citādi zvaigznāji. Arī puķēm ir citāda krāsa, un arī putni svešumā dzied pavisam citādi. Un karogkārtī plīvo citāds karogs.
Nojauta viņam sacīja, ka liktenis viņu nežēlīgi izrāvis no viņa īstās vides. Varbūt viņš kādreiz, pirms daudziem gadiem, dzīvojis citā zemē, tālā un siltā.
-32° pēc Celzija
Ar šausmām viņš vēro, ka aukstums pieņemas un visa dzīvā radība ārā nosalst.
Viņa istabas logs iziet uz mežu un lielceļu, pa kuru cilvēki brauc uz pilsētu un atgriežas mājup. Neviena lapiņa tagad nekustas, eglājs sabozis adatas, visi koki apsarmojuši. Vispiemērotākais laiks ziemas sportam. Nabaga zīlīte tikko pakustina spārniņus, aiz viņas gaisā stiepjas tieva garaiņu stīdziņa. Daba ir pamirusi, visur sals un klusums, pat ne vēsmiņa nesaviļņo gaisu. Visapkārt, šķiet, ir tikai balti, sasaluši tauki.
Lejā uz ceļa šķind zvaniņi, garām pabrauc kamanas, tajās sēž vīrietis un sieviete.
Zirgu un braucējus visu laiku ietver viegls, balts mākonis. Šis vīrietis un šī sieviete droši vien nekad nav redzējuši, kā aug vīnogas, varbūt viņi ne reizi mūžā nav tās pat nogaršojuši. Pēc viņu sejas nav manāms, ka viņi ir neapmierināti ar auksto laiku, viņi mierīgi brauc uz pilsētu nokārtot savus sīkos darījumus, tikai lāgiem paskubina zirgu, ja, viņuprāt, tas pārāk gausi spraucas cauri šiem briesmīgajiem taukiem. Saules zemes cilvēks par šo skatu aiz smiekliem varētu vai nobeigties. Turpretī vīrietis un sieviete pavisam mierīgi, bez jebkāda izbrīna aplūko briesmīgo, noslēpumaino sala valstību, kas viņus apņem no visām pusēm, un nemaz nelauza galvu par šo noslēpumu, jo arī paši ir sala bērni un uzauguši sniegājos. Viņi sēž kamanās kā divi valzirgi.
Vīrietim pie bārdas karājas lāstekas...
Nelaimīgais, sala izmocītais mākslinieks pa logu redz, ka pagalmā rotaļājas viņa meitiņa. Viņa no galvas līdz kājām ievīstīta biezās vilnas drēbēs; tikai biezajām kazas vilnas zeķēm piešūtas ādas pēdiņas. Meitenīte velk kamaniņas, viņas soļu čirkstoņa griežas tēvam ausīs. Viņa pleci sāk raustīties, viņš it kā galīgā bezspēkā aizver acis, no šīm dīvainajām ciešanām viņa piere noraso sviedriem. Meitenīte viņu sauc, pievērsusi logam savu piesarkušo sejiņu, un žēlojas, ka pārtrūkusi kamaniņu virve.
Viņš steigšus iziet pagalmā un sasien virvi, viņam nav nedz cepures, nedz siltu drēbju. «Vai tev nesalst?» meitenīte jautā. Nē, viņam nesalst, viņa rokas ir siltas, tikai ledainais gaiss dursta kaklu. Taču viņam nekad nesalst.
Viņš ievēro, ka vecais, lielais bērzs pie ieejas durvīm ir tāds kā sagumis, tā stumbrs ir ieplīsis. «Tur vainīgs aukstums!» gleznotājs nodomā un nodrebinās...
Naktī laiks pēkšņi pārmainījās. Piecēlies gultā sēdus, viņš gaidīja siltumu, lai gan zināja, ka ziema vēl atgriezīsies un tik ātri neatkāpsies. Un tomēr viņa sirdī iedzirkstījās cerība.
Aukstums jo dienas jo mazinājās, beidzot no jumtiem pilēja palāses un debesīs it kā šalca milzu viļņi.
Cerība viņa sirdī iedegās arvien vairāk un šalkoņa, kas jautās gaisā, satrauca viņu gluži ka mūzika, — varbūt tiešām pavasaris jau rībina savas zelta bungas!
Pēkšņi kādu nakti sāka sīki grabināt pret rūtīm. Viņš piecēlās un ieklausījās.
Lietus! Viņu pārņēma brīnumains prieks, viņš ātri apģērbās, ieskrēja savā darbnīcā un aizdedzināja visas spuldzes. Viņa ilgas pēc vasaras piepeši pārvērtās spožā iedvesmā, visi spēki, kas viņā snauda, spēji atraisījās, un to pašu nakti viņš sāka aizrautīgi strādāt. Pār viņu brāzās siltzemju vīzijas un skaņas, acu priekšā neparastā, apbrīnojamā skaidrībā iznira ainava — pasakaina ieleja un tās centrā — cilvēks, jauns, skaists dievs, kas tikko parādījies pasaulē un pirmo reizi apskata savu valstību.
Dievs, pasaules valdnieks, tīksminās par dzīves rītausmu. Visapkārt krāšņa daba, palmas un tropu ziedi, liānas lielām, biezām lapām, kas atgādina asiņainus gaļas gabalus un šķiet it kā elpojam, indigo augi, rudzi, kukurūza un vīnogulāji. Ielejā staigā zvēri, cilvēks jūt to klātbūtni un dzird, kā tie ēd. Augšā uz klints apmeties bars milzīgu putnu, to spalvas ir cietas kā zobeni, bet acis spīd kā zaļas ugunis. Un tālāk — pēdējā palmu birzs pazūd aiz apvāršņa...
Pāri šai ainavai spīd pirmie rīta saules stari un apmirdz cilvēku no galvas līdz kājām.
Viņš strādā līdz rītausmai. Tad kādu stundu nosnaužas un strādā atkal. Nekas viņu nespēj atturēt, viņu sagrābis neparasts spēks un rauj sev līdzi. Lietus lija piecas dienas, un šais piecās dienās viņš pabeidza skici gleznai «Saules dēls».
Mazs melnīgsnējs cilvēks bez bārdas un kailu, augstu pieri. Viņš klusi sēž krēslā un klausās, ko runā citi. Reizēm viņš iekāsējas un samulsis aizliek roku priekšā mutei. Ja viņu uzrunā, viņš nervozi satrūkstas un brīdi stingi skatās sarunu biedrā.
Apsēdies kādā kaktā, viņš tur nosēž visu vakaru, viņa izturēšanās ir neveikla, un viņš pats tik nenozīmīgs, ka neviens nepievērš viņam uzmanību. Šķiet, ka viņš iekļuvis šai smalkajā sabiedrībā aiz pārpratuma.