Pēc dažām nedēļām šis melnīgsnējais cilvēks aizsūta uz izstādi savu gleznu. Un kopš šās dienas visi viņu pazīst.
VIESIZRĀDE
Man Drammenā vajadzēja nolasīt lekciju par mūsdienu literatūru. Šādā veidā biju nolēmis bez īpašām pūlēm nopelnīt naudu, kas man bija ļoti nepieciešama. Kādā jaukā atvasaras dienā es sēdos vilcienā, kas gāja uz šo jauko pilsētu. Tas bija tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā.
Drammenā es nepazinu itin nevienu cilvēku, neviens nepazina arī mani. Arī avīzēs es par savu priekšlasījumu nebiju ielicis sludinājumu, taču vasaras sākumā, kad man vēl turējās nauda, es biju pasūtījis piecsimt vizītkaršu, tās es tagad gribēju izsūtīt uz viesnīcām, restorāniem, lielākiem veikaliem, lai šim notikumam pievērstu vispārēju uzmanību. Patiesību sakot, vizītkartes nebija visai izdevušās, mans vārds bija iespiests kļūdaini, bet ar labu gribu varēja uzminēt, ka runa ir par mani. Turklāt mans vārds te bija pilnīgi nepazīstams, tāpēc kļūdai nebija nekādas nozīmes.
Sēdēdams vilcienā, es aprēķināju savu budžetu. Iznākums mani ne mazākā mērā nenomāca. Biju radis iztikt ar nelieliem līdzekļiem vai pavisam bez tiem. Protams, arī šoreiz man trūka vajadzīgo līdzekļu, lai varētu uzstāties Drammenas iedzīvotāju priekšā tādā oreolā, kāds atbilst manai estētiskajai misijai, taču ar zināmu taupību es cerēju tikt galā ar savu uzdevumu. Tikai nekādu izšķērdību! Ēst es varēju krodziņos, ielavīties tur vakarā, kad satumsis, bet naktsmītnei esmu nodomājis izmantot «Istabas iebraucējiem». Kādi citādi izdevumi man vēl atliek?
Sēdēdams vilcienā, es pārdomāju savu lekciju. Biju nolēmis to veltīt Aleksandram Kjelānam, šim ievērojamam norvēģu rakstniekam.
Mani kupejas biedri, daži jautri zemnieki, kas laikam bijuši Kristiānijā, laida apkārt pudeli un arī man piedāvāja iedzert, bet es ar pateicību atsacījos. Arī vēlāk viņi, kā parasti mēdz darīt ieskurbuši un labsirdīgi cilvēki, mēģināja mani iesaistīt sarunā, bet es izvairījos. Beidzot mana uzvedība un it īpaši koncentrētība, ar kādu izdarīju piezīmes savos papīros, viņus pārliecināja, ka esmu mācīts vīrs, kam galva pilna dažādu domu, un viņi lika mani mierā.
Iebraucis Drammenā, es izkāpu no vilciena, aizgāju līdz tuvākajam solam un uzliku uz tā savu ceļasomu. Gribēju vēl šo to pārdomāt, iekāms devos uz pilsētu.
Ceļasoma, starp citu, man nemaz nebija vajadzīga, biju to paņēmis tikai tāpēc, ka dzirdēju — daudz vieglāk esot atrast istabu un iekārtoties, ja līdzi ir bagāža. Šī ceļasoma bija nožēlojama, darināta no grīdsegas un tik nonēsāta, ka nemaz nepiederējās ceļojošam lektoram, toties mans apģērbs — tumšzils uzvalks ar vesti izskatījās daudz pieklājīgāks.
Pie manis pienāca kāds viesnīcas kalpotājs ar spožiem burtiem uz cepures un dzīrās paņemt manu ceļasomu.
Es viņu noraidīju. Paskaidroju, ka vēl neesmu izvēlējies viesnīcu, man vēl jāsatiek daži šejienes redaktori, jo man šai pilsētā jānolasa lekcija par literatūru.
Nu jā, bet viesnīca man tomēr nepieciešama, kaut kur taču būs jādzīvo. Viņa viesnīca, bez šaubām, esot pati labākā. Elektriskie zvani, vannas istaba, lasāmzāle.
Viesnīca atrodoties tepat tuvumā — augšup pa šo ielu un tad pa kreisi.
Viņš atkal sniedzās pēc manas ceļasomas. Es viņu atturēju.
— Vai tad jūs pats gribat nest savu bagāžu uz viesnīcu?
— Protams. Mums ir viens ceļš, bagāžu es uzkarināšu uz mazā pirkstiņa, un tā man sekos.
Tad puisis mani aplūkoja vērīgāk un tūlīt saprata, ka neesmu nekāds smalkais kungs. Viņš atgriezās pie vilciena, lai izraudzītos citus pasažierus, bet, nevienu neatradis, atkal atnāca pie manis un sāka mani pierunāt. Beidzot viņš pat paziņoja, ka tieši manis dēļ esot ieradies stacijā.
Tā jau pavisam cita lieta! Puisi varbūt atsūtījusi kāda komiteja, kas dzirdējusi par manu atbraukšanu, varbūt Strādnieku arodbiedrība. Garīgā dzīve Drammenā, bez šaubām, sit augstu vilni, cilvēki ilgojas pēc interesantām lekcijām, visa pilsēta gaidīt gaida manu uzstāšanos. Ko var zināt, varbūt Drammena šajā ziņā pat pārspēj Kristiāniju.
— Nu tad jūs, protams, ņemiet manu ceļasomu, — es teicu puisim. — Jā, man ienāca prātā — viesnīcā taču var dabūt vīnu? Es gribēju teikt — pie pusdienām.
— Vīnu? Jā, vislabākās šķirnes.
— Labi, varat iet. Es atnākšu vēlāk. Man vispirms jāapmeklē avīžu redakcijas.
Man šis puisis šķita diezgan prātīgs, un es lūdzu viņam padomu.
— Pie kāda no redaktoriem jūs man ieteiktu griezties? Visus jau nepagūšu apmeklēt.
— Arentsens ir visievērojamākais, visturīgākais cilvēks. Visi griežas pie viņa.
Pats par sevi saprotams, ka redakcijā Arentsens nebija sastopams, bet es viņu uzmeklēju dzīvoklī. Izklāstīju viņam savu nodomu — runa taču bija par literatūru.
— Pie mums gan par to maz interesējas. Pērnvasar te ieradās kāds zviedru students, viņš nolasīja lekciju par mūžīgo mieru, bet pašam vēl vajadzēja piemaksāt.
— Es gribu pastāstīt par jaunāko literatūru, — es sacīju.
— Nu jā, es jūs saprotu, — redaktors atbildēja, — bet brīdinu, ka arī jums būs jāpiemaksā.
Jāpiemaksā! Šis Arentsena kungs nudien bija jocīgs! Varbūt viņš domā, ka esmu atbraucis kādas firmas uzdevumā? Tad es jautāju bez aplinkiem:
— Vai Strādnieku arodbiedrības lielā zāle ir brīva?
— Nē, Strādnieku arodbiedrības zāle rītvakar jau ir izpārdota. Tur rādīs antispiritiskus priekšnesumus. Starp citu, piedalīsies arī pērtiķis un plēsīgi zvēri. No pārējām telpām varu ieteikt tikai Parka paviljonu.
— Jūs man to iesakāt?
— Tās ir lielas un patīkamas telpas. Cik maksā — to gan es nezinu, bet jūs droši vien dabūsiet lētāk. Runājiet ar valdi.
Es nolēmu palikt pie Parka paviljona. Telpas likās piemērotas. Strādnieku arodbiedrības zāles bieži mēdz būt šauras un neērtas.
— Bet kas ir valdes locekļi?
— Advokāts Karlsens, kāds kažokādu izstrādātājs un vēl kāds grāmattirgotājs.
Es devos pie advokāta Karlsena. Viņš dzīvoja ārpilsētā, es gāju un gāju, līdz beidzot nonācu galā. Es izklāstīju savu nodomu un pieprasīju Parka paviljonu. Teicu, ka tas droši vien būs piemērots tādam retam pasākumam kā lekcijai par literatūru.
Advokāts iegrima domās, pēc tam pakratīja galvu.
— Nē? Vai zāle pārāk liela? Bet cik bēdīgi būtu, ja apmeklētājiem vietu trūkuma dēļ vajadzētu iet uz māju!
Advokāts atklāja savas domas. Viņš man tikai varot ieteikt atsacīties no šā nodoma. Šeit par šādiem jautājumiem maz interesējoties, kāds zviedru students te jau gribējis nolasīt lekciju...
— Jā, bet viņš runāja par mūžīgo mieru, — es iebildu, — es turpretī runāšu par literatūru, par daiļliteratūru...
— Turklāt jūs esat atbraucis neizdevīgā laikā, — advokāts neatlaidās. — Tikko izsludināts antispiritisks priekšnesums Strādnieku arodbiedrības telpās, tur rādīšot gan pērtiķi, gan plēsīgus zvērus...
Es smaidot lūkojos uz sarunas biedru. Viņš, liekas, tiešām tā domāja, kā runāja, te bija velti tērēt vārdus.
— Cik jūs prasāt par Parka paviljonu? — es strupi vaicāju.
— Astoņas kronas, — viņš atbildēja. — Starp citu, par paviljona izīrēšanu lemj valde. Galīgo atbildi jūs saņemsiet pēc pāris dienām, bet man šķiet, ka jau tagad varu šīs telpas jums apsolīt.