Es izdarīju zibenīgu aplēsi: pa šīm divām dienām man izies trīs kronas, paviljona īre — astoņas kronas, tātad vienpadsmit kronas. Iznāk, ka divdesmit četri klausītāji, kuri maksās par biļeti puskronu, jau segtu izdevumus, tātad pārējie simt vai divsimt apmeklētāji dotu man skaidru peļņu.
Es situ advokātam saujā. Paviljons bija noīrēts.
Es sameklēju viesnīcu un iegāju iekšā. Istabene vaicāja:
— Vai jūs vēlaties numuru pirmajā vai otrajā stāvā? Es atbildēju mierīgi, bez augstprātības:
— Es vēlos lētu numuru, vislētāko.
Kalpone mani nopētīja. Jokupēteris, vai, kas uzjautrinās, pieprasīdams lētu numuru? Vai tad es neapjautājos izsūtāmajam par vīnu pie pusdienām? Varbūt es izturējos tik pieticīgi, negribēdams apgrūtināt viesnīcas īpašnieku? Istabene attaisīja kādas durvis. Es atsprāgu atpakaļ.
— Šis numurs ir brīvs. Tas domāts jums. Jūsu mantas jau tur noliktas. Laipni lūdzu!
Izejas nebija, es iegāju. Tas bija viesnīcas greznākais salons.
— Kur ir gulta?
— Tur, guļamdīvāns. Gulta te neiederas. Bet dīvānu pa nakti var izvilkt.
Istabene atstāja mani vienu.
Es sapīku. Tur nu stāvēja mana nožēlojamā ceļasoma! Manas kurpes pēc tālā gājiena pa lielceļu bija noputējušas, īsi sakot, es izlamājos.
Tai pašā brīdī istabene pabāza galvu pa durvīm un jautāja:
— Vai jūs ko vēlaties?
Ak tu mūžs, cilvēks te nedrīkst pat atvieglot sirdi ar sulīgu lāstu, tūlīt klāt vesela varza kalpotāju!
— Nē, — es pikti atcirtu. — Atnesiet man divas sviestmaizes!
Istabene cieši skatījās manī.
— Nekā silta nevēlaties?
— Nē.
Pēkšņi viņa saprata. Kuņģis. Pavasara gaiss. Droši vien lēkme.
Atgriezusies ar divām sviestmaizēm, viņa atnesa arī vīna karti. Šis iedīdītais radījums man visu vakaru nedeva miera: vai liksiet sasildīt jūsu gultu, tur ir arīdzan vanna, ja jūs vēlētos...
Tikko sāka svīst gaisma, es nervozi piecēlos un apģērbos. Mani kratīja drebuļi.
Šis sasodītais dīvāns, kā izrādījās, man bija par īsu, un gandrīz nebiju ne acu aizvēris.
Es piespiedu zvana pogu. Neviens nenāca. Laikam vēl bija ļoti agrs, no ielas nedzirdēja nevienu troksni. Mazliet atmiegojies, ievēroju, ka gaisma vēl nemaz nav uzaususi.
Es apskatīju istabu. Greznāku telpu savu mūžu nebiju redzējis. Mani pārņēma drūmas nojausmas, es piezvanīju vēlreiz. Stāvēju līdz potītēm mīkstajā grīdsegā un gaidīju. Tagad man nolaupīs pēdējos šiliņus, varbūt to pat nepietiks. Steigšus saskaitīju, cik naudas man īstenībā ir. Izdzirdis soļus, es pārtraucu skaitīšanu.
Taču neviens nenāca. Man tikai tā izklausījās.
Atsāku skaitīt. Kur palikusi uzmācīgā istabene? Varbūt šī sliņķe vēl guļ, lai gan laukā jau pavisam gaišs?
Beidzot viņa ienāca — lāgā neapģērbusies, ap pleciem apmetusi tikai lakatu.
— Vai jūs zvanījāt?
— Lūdzu, atnesiet manu rēķinu, — es teicu un centos izlikties mierīgs.
— Rēķinu? Tas nav tik vienkārši. Kundze vēl guļ. Pulkstenis tikai trīs. — Istabene izskatījās samulsusi, bet nenolaida no manis acis. Kas tas par ieradumu — tā blenzt uz cilvēku! Kāda viņai daļa, ka tik agri esmu nolēmis atstāt viesnīcu?
— Neko darīt, — es teicu. — Rēķins man vajadzīgs tūlīt.
Istabene aizgāja.
Viņa palika projām veselu mūžību. Manu uztraukumu vēl pavairoja bailes — varbūt par numuru jāmaksā par stundām, un es tagad te stāvu un izšķiežu savu naudu par šo piespiedu gaidīšanu. Man nebija nekādas jēgas par kārtību greznās viesnīcās.
Turklāt pie sienas virs mazgājamā galdiņa karājās aizrādījums — ja viesis nav brīdinājis par aizbraukšanu līdz sešiem vakarā, tad viņam jāmaksā par nākamo diennakti. Tas viss manī modināja izbailes un mulsināja manu daiļrunātāja prātu.
Beidzot kalpotāja pieklauvēja un ienāca iekšā.
Nekad, nekad es neaizmirsīšu, kā liktenis mani toreiz izjokoja. Divas kronas un septiņdesmit ēras — bija viss! Sīkums, dzeramnauda, ko es varētu atstāt istabenei matadatām! Es uzsviedu uz galda trīs kronas un vēl vienu piesviedu klāt. Atlikums paliek jums. Lūdzu, mana mīļā!
Cilvēkam taču jāparāda, ka prot smalko uzvedību! Nemaz jau nerunājot par to, ka šī meiča tiešām bija pelnījusi atzinību. Neparasta meitene, sirdscilvēks, ko liktenis iemetis šai Drammenas viesnīcā iebraucēju patvaļai. Tādas sievietes vairs nedzimst, šī suga ir izmirusi. Cik gādīgi viņa par mani rūpējās, līdzko saprata, ka viņai darīšana ar bagātu cilvēku!
— Jūsu ceļasomu aiznesīs izsūtāmais.
— Nav vajadzīgs! Nav vajadzīgs! — es saucu, lai viņai nesagādātu veltas pūles.
— Tāda ceļasoma ir tikai nieks! Turklāt tik nolietota. Ziniet, tā mani pavadījusi visos manos literārajos braucienos, citu es nevēlos. Tāda ir mana iedoma.
Taču nekādas ierunas nelīdzēja, puisis jau gaidīja pie izejas. Ieraudzījis mani, viņš tūlīt ieurbās ar acīm manā ceļasomā. Tieši neticami, ka cilvēks var tā skatīties uz ceļasomu, degdams nepacietībā dabūt to savās rokās!
Vai tad atlikusī nauda nebija man pašam vajadzīga? Vai es varēju gaidīt kādus ienākumus pirms lekcijas nolasīšanas? Tāpēc somu gribēju nest pats.
Taču puisis jau turēja to rokās. Šis ārkārtīgi pakalpīgais cilvēks, likās, nejuta nekādu apgrūtinājumu, viņš tik sajūsmīgi nesa šo ceļasomu, it kā būtu ar mieru atdot savu dzīvību par tās īpašnieku.
— Stop! — es skarbi uzsaucu un apstājos. — Uz kurieni jūs īsteni nesat manu ceļasomu?
Tad puisis pasmaidīja.
— Tas jums pašam jāzina, — viņš atbildēja.
— Pareizi. To es arī zinu. Ne jau jūs to izlemsiet!
Es nekādā gadījumā negribēju, ka puisis man seko vēl tālāk. Mēs gājām garām kādai izkārtnei — «Istabas iebraucējiem», un es gribēju te apstāties. Vajadzēja tikt vaļā no šā puiša, lai varētu tur nemanīti ieiet viens pats.
Es izņēmu puskronu un iedevu to puisim.
Taču viņš joprojām turēja izstieptu roku.
— Vakar es arī nesu jūsu somu, — viņš sacīja.
— Tas jums par vakarējo dienu, — es atbildēju.
— Bet es somu nesu arī tagad! — viņš turpināja. Velns parāvis, viņš mani izputinās!
— Un te būs par šodienu! — es izsaucos un pasviedu vēl puskronu. — Ceru, ka tagad jūs atstāsieties!
Puisis aizgāja. Taču viņš vairāk reižu atskatījās un vēroja, ko es darīšu.
Es aizgāju līdz solam un apsēdos. Bija pavēss, bet, kad uzlēca saule, kļuva siltāks.
Es aizsnaudos un laikam biju nogulējis diezgan ilgi. Kad atmodos, ielās jau bija cilvēki un no daudziem skursteņiem cēlās dūmi. Tad es iegāju traktierī un sarunāju ar saimnieci sev istabu. Mēs vienojāmies — puskronu par nakti.
Kad bija pagājušas noteiktās divas dienas, es atkal devos pie advokāta Karlsena.
Viņš atkal mēģināja mani atrunāt, bet es savu nodomu negrozīju, jo pa šīm dienām biju Arentsena avīzē ielicis sludinājumu par lekcijas laiku, vietu un tematu.
Es gribēju uzreiz samaksāt par telpām, atdot savu pēdējo naudu, bet Karlsens — šis dīvainais cilvēks man teica:
— Samaksāt jūs varēsiet pēc lekcijas. Es viņu pārpratu un jutos aizvainots.
— Varbūt jūs domājat, ka man nav astoņu kronu?
— Pasarg dievs! — viņš atbildēja. — Bet, vaļsirdīgi runājot, vēl nav zināms, vai šī zāle jums būs vajadzīga, tādā gadījumā jums par to nebūs jāmaksā.