— Esmu jau izsludinājis par lekciju avīzē, — es teicu. Viņš piekrizdams palocīja galvu.
— Es redzēju, — viņš atbildēja. Pēc brītiņa viņš jautāja: — Vai jūs lasīsiet lekciju, ja neatnāks vairāk par piecdesmit cilvēkiem?
Patiesībā jutos mazliet aizskarts par šādu jautājumu, taču mazliet padomājis atbildēju, ka piecdesmit cilvēku, protams, ir maz, tomēr lekciju es nolasīšu.
— Bet desmit cilvēkiem jūs taču nelasīsiet? Es skaļi iesmējos.
— Nē, atvainojiet, visam ir savas robežas!
Mēs vairs par to nerunājām, par telpām es nesamaksāju. Pievērsāmies literatūrai.
Šoreiz advokāts man vairs nelikās tik bezcerīgi atpalicis kā pirmā apmeklējuma dienā, bija manāms, ka viņš par daudz ko interesējas. Taču, manuprāt, viņa zināšanas nevarēja salīdzināt ar manējām.
Kad es atvadījos, viņš man novēlēja, lai rītvakar, kad es uzstāšos, būtu pilna zāle.
Es atgriezos savā naktsmītnē visgaišāko cerību spārnots. Viss nu bija sagatavots izšķirošajai kaujai. Jau no rīta es par pusotrām kronām biju sarunājis kādu cilvēku, kam vajadzēja apstaigāt pilsētu un izdalīt manas piecsimt vizītkartes. Par gaidāmo notikumu tagad zināja katrā mājā.
Mani bija pārņēmusi svinīga noskaņa. Es nemitīgi domāju par svarīgo misiju, kas mani sagaida, un mazajā traktierī kopā ar nabadzīgajiem apmeklētājiem jutos nepatīkami. Visi gribēja zināt, kas es esmu un kāpēc te apmeties. Saimniece — sieviete aiz letes — paskaidroja, ka esmu mācīts vīrs, visu dienu sēžu un rakstu, un nodarbojos ar zinībām, tāpēc nevajag mani tirdīt ar jautājumiem. Es viņai par to biju ļoti pateicīgs. Te nāca izsalkuši puiši atlocītām piedurknēm, strādnieki un visādi salašņas, ieskrēja traktierī, lai izdzertu krūzi siltas kafijas vai apēstu sviestmaizi ar sieru. Viņi trokšņoja un pārmeta saimniecei, ka maize esot sakaltusi un olas pārāk mazas. Izdzirduši, ka es lasīšot lekciju Parka paviljonā, viņi sāka prašņāt, cik maksā biļete, daži pat teica, ka gribot dzirdēt manu runu, bet puskrona par biļeti esot par dārgu, un viņi sāka ar mani kaulēties par ieejas maksu. Es sevī nosolījos nepievērst viņiem uzmanību — tie taču bija vienkārši, neizglītoti cilvēki.
Blakus istabā arī bija īrnieks. Viņš runāja šausmīgā izloksnē, jaukdams zviedru un norvēģu vārdus, un saimniece viņu godāja par «direktora kungu». Ik reizi, kad šis kungs ienāca traktierī, viņš pievērsa sev vispārēju uzmanību kaut vai ar to, ka, iekāms apsēdās, ar mutautiņu noslaucīja putekļus no krēsla. Viņš bija labi audzināts cilvēks ar kundziskām manierēm. Pasūtot sviestmaizes, viņš allaž piebilda: «Svaigu maizi un pirmās šķiras sviestu.»
— Vai jūs lasīsiet lekciju? — viņš man jautāja. — Jā, viņš, — saimniece atbildēja.
— Slikti sagatavojaties, — direktors vērsās pie manis.
— Jūs taču nemaz nereklamējat savu lekciju. Vai redzējāt, kā es reklamēju savu priekšnesumu?
Es tūlīt sapratu, kas viņš ir: antispiritists ar pērtiķi un plēsīgiem zvēriem.
— Es reklamēju savu izrādi ar šitik lieliem plakātiem! — viņš turpināja. — Es tos izlīmēju uz visiem stūriem, kur vien varēju. Un tekstu ar lieliem burtiem. Vai neesat redzējis manus burtus? Uz plakātiem ir uzzīmēti arī zvēri.
— Mana lekcija būs veltīta daiļliteratūrai, — es iebildu, — tātad mākslai, garīgām vērtībām.
— Es par to visu nospļaujos! — viņš atbildēja. Un tūlīt familiāri turpināja: — Nāciet labāk pie manis. Man vajadzīgs cilvēks, kas var pastāstīt par maniem zvēriem, un es gribētu tādu, ko te pilsētā neviens nepazīst. Ja uz skatuves uznāks pazīstams cilvēks, publika tūlīt kliegs: «Re, tas taču ir Petersons! Ko tāds zina par plēsīgiem zvēriem?»
Es klusā nicinājumā novēršos no šā cilvēka. Uz tādu nekaunību es pat nespēju atbildēt.
— Padomājiet par to, — direktors noteica. — Apsveriet manu piedāvājumu. Es maksāju piecas kronas par vakaru.
Ne vārda neteikdams, es piecēlos un izgāju no traktiera. Manuprāt, nekas cits man neatlika. Direktors, protams, baidās no konkurences, pievilkšu visu pilsētas publiku; viņš gribēja mani nobīdīt pie malas, piekukuļot. «Nekad!» es pats sev sacīju.
«Neviens nekad nepiespiedīs mani nodot mākslu! Mana misija ir izplatīt tautā garīgas vērtības.»
Diena pagāja, pienāca vakars. Es rūpīgi iztīrīju savu uzvalku, apģērbu baltu virskreklu un devos uz Parka paviljonu. Pulkstenis bija septiņi. Lekcijai es biju sagatavojies ļoti rūpīgi, galvā man drūzmējās skaisti, cēli vārdi kurus es noteikti gribēju izmantot, un garā jau izbaudīju vislielākos panākumus, pārsteidzošu uzvaru, par ko jau tūlīt izziņos pa telegrāfu.
Lija. Laika apstākļi nebija izdevīgi. Bet vai gan literatūras cienītājus var atturēt tāds niecīgs lietutiņš? Ielās es sastapu gājējus — pāri pēc pāra zem viena lietussarga.
Manī radīja izbrīnu tikai tas, ka viņi negāja uz Parka paviljonu. Uz kurieni viņi devās? Ak jā, šie mietpilsoņi steidzas uz Strādnieku arodbiedrības zāli uz pērtiķu priekšnesumu.
Biļešu pārdevējs jau bija savā vietā.
— Vai, kāds jau ieradies? — es vaicāju.
— Vēl ne, bet līdz sākumam vēl ir pusstunda, — viņš atbildēja.
Es iegāju zālē — nepārredzami lielā telpā, kur mani soļi skanēja ka pakavu klaudzieni. Ak dievs, kaut šī telpa būtu tik pārpildīta, ka adatai nebūtu kur nokrist, kaut publika nepacietīgi gaidītu runātāju! Bet paviljons bija tukšs.
Es nogaidīju trīsdesmit garas minūtes — neviens neieradās. Izgāju no zāles pie biļešu pārdevēja un apvaicājos, ko viņš par to domā. Viņš izturējās atturīgi, tomēr mani mierināja. Viņš sacīja, ka šovakar laiks nav labvēlīgs lekcijai, tik stiprā lietū cilvēki nelabprāt ejot ārā no mājas. Viņš vēl piebilda, ka lielākā daļa publikas parasti ierodoties pēdējā brīdī.
Un mēs atkal sākām gaidīt.
Beidzot parādījās kāds cilvēks, viņš steigšus nāca šurp. Viņš samaksāja par biļeti puskronu un iegāja zālē.
— Tagad nāks, — biļešu pārdevējs teica un pamāja ar galvu. — Cilvēkiem ir muļķīgs paradums — nākt bariem pēdēja acumirklī.
Mēs gaidījām. Tomēr neviens vairs nenāca. Beidzot mans vienīgais klausītājs iznāca no zāles un teica:
— Suņa laiks!
Tas bija advokāts Karlsens.
— Baidos, ka šovakar neviens vairs nenāks, — viņš teica. — Gāž kā ar spaiņiem.
— Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, viņš piebilda: — Es to paredzēju pēc barometra.
Tas kritās pārāk strauji. Tāpēc ieteicu jums atcelt lekciju. Biļešu pārdevējs joprojām ticēja maniem panākumiem.
— Pagaidīsim vēl pusstundu, — viņš ieteica. — Velns ar ārā, vai tiešām nesanāks divdesmit trīsdesmit cilvēku!
— Es šaubos, — advokāts sacīja, aizpogādams lietusmēteli. — Jā, kamēr atceros, — jums, protams, par telpām nav nekas jāmaksā.
Tad pacēla cepuri, paklanījās un aizgāja.
Mēs ar biļešu pārdevēju pagaidījām vēl pusstundu, sīki pārspriezdami šo jautājumu. Stāvoklis bija nejēdzīgs, es jutos dziļi pazemots. Turklāt advokāts bija aizgājis, atstādams savu puskronu, ko viņam vajadzēja saņemt atpakaļ. Es gribēju steigties pie viņa un atdot šo naudu, bet biļešu pārdevējs mani atrunāja.
— To paturēšu es, — viņš teica. — Tad jums man jāmaksā vēl tikai puskrona.
Es viņam iedevu veselu kronu. Viņš bija uzticīgi pildījis savu pienākumu un pelnījis atlīdzību. Viņš man sirsnīgi pateicās un aiziedams paspieda roku.
Es devos mājās galīgi satriekts. Kauns, aizvainojums un vilšanās bija mani pārmākuši, es bezmērķīgi klaiņoju pa ielām. Lielākā bēda bija tā, ka man vairs nebija naudas, lai atgrieztos Kristiānijā.