Lietus nerimās.
Biju pienācis pie lielas mājas, no ielas es ieraudzīju priekšnamā apgaismotu kases lodziņu. Te bija Strādnieku arodbiedrības zāle. Lāgu lāgiem kāds nosebojies apmeklētājs piesteidzās pie lodziņa, nopirka, biļeti un iegāja zālē pa masīvajām durvīm. Es apjautājos biļešu pārdevējam, cik daudz cilvēku te salasījušies. Zāle esot gandrīz pilna.
Šis sasodītais direktors bija mani pārspējis.
Es vilkos mājās uz savu traktieri. Nedz ēdu, nedz dzēru, bet klusi likos gultā.
Nakti kāds pieklauvēja pie manām durvīm, ienāca kāds cilvēks. Rokā viņam bija svece. Tas bija direktors.
— Kā veicās ar lekciju? — viņš jautāja.
Citos apstākļos es viņu izmestu pa durvīm, bet šoreiz biju pārāk satriekts, lai rīkotos tik vardarbīgi, tāpēc tikai īsi atbildēju, ka lekciju atcēlu.
Viņš sāka smaidīt.
— Laika apstākļi nebija piemēroti lekcijai par daiļliteratūru, — es paskaidroju. — Jūs taču pats redzējāt.
Viņš joprojām smaidīja.
— Ja jūs būtu redzējis, cik strauji kritās barometrs, es piebildu.
— Man zāle gan bija pārpildīta, — viņš atbildēja. Nu viņš vairs nesmaidīja, bet lūdza atvainot, ka tik vēlu mani traucējis. Viņam esot kāda darīšana.
Šī darīšana bija dīvaina: viņš atkal bija atnācis, lai piedāvātu man konferansjē lomu.
Tas mani dziļi aizvainoja, un es noteiktā tonī viņu lūdzu ilgāk netraucēt manu nakts mieru.
Taču viņš nevis aizgāja, bet ar sveci rokā apsēdās manas gultas malas.
— Pārrunāsim šo jautājumu, — viņš teica. Viņš paskaidroja, ka vietējo iedzīvotāju, kuru viņš salīdzis, lai «stāstītu par zvēriem», visi pazinuši. Viņš pats, tas ir, direktors, guvis milzīgus panākumus ar saviem antispiritiskajiem trikiem, bet vietējais drammenietis visu sabojājis. «Re, tas taču Bjerns Pedersens!» publika saukusi. «Kur tu, Bjern, izrāvi šito āpsi?» Bet drammenietis saskaņā ar programmu paskaidrojis — tas neesot nekāds āpsis, bet džungļu hiēna, kas jau aprijusi trīs misionārus. Cilvēki aiz dusmām sākuši klaigāt, neapmierināti, ka viņus muļķojot.
— Es nesaprotu, — direktors sacīja, — biju viņa seju notriepis gluži melnu un galvā uzlicis lielu parūku, tomēr viņu pazina.
Tas mani nepavisam neinteresēja, es pagriezos pret sienu.
— Padomājiet par manu piedāvājumu! — direktors aiziedams noteica. — Es pat maksātu sešas kronas par vakaru, ja jums labi veiktos.
Nē, es nekad tik zemu nenolaidīšos! Man taču arī ir savs lepnums!
Nākamajā dienā pie manis ienāca direktors un lūdza, lai es izlasot tekstu par plēsīgiem zvēriem. Vai es nebūtu tik laipns un nepalabotu valodu? Viņš man par to samaksātu divas kronas.
Un, par spīti visam, es uzņēmos šo darbu. Vajadzēja taču šim cilvēkam izpalīdzēt, turklāt darbs bija tāds kā literārs. Bez tam šīs divas kronas man bija ļoti nepieciešamas. Bet es pieprasīju, lai viņš noklusē manu līdzdarbību.
Es nostrādāju visu dienu, pārlaboju tekstu no sākuma līdz beigām, ieliku dzīvnieku aprakstā daudz izjūtu, bagātināju to ar salīdzinājumiem un aizvien vairāk aizrāvos. Tas bija īsts mākslas darbs — sacerēt šādu runu par dažiem nožēlojamiem zvēriem. Kad es vakarā nolasīju direktoram priekšā savu sacerējumu, viņš atzinās, ka savu mūžu neesot dzirdējis neko tamlīdzīgu — tik lielu iespaidu tas uz viņu atstāja.
Atzinības uzplūdā viņš man iedeva veselas trīs kronas.
Tas mani aizkustināja un uzmundrināja. Es no jauna sāku ticēt savai literārajai misijai.
— Kaut nu tikai dabūtu saprātīgu cilvēku, kas spēj to nolasīt! — direktors bažījās.
— Tāda cilvēka te nav!
Es sāku pārdomāt. Īstenībā tas būtu nožēlojami, ja kaut kāds Bjerns Pedersens ņemtu rokā šo izsmalcināto runu un ar savu neapdāvinātību to sabojātu. Man bija smagi to iedomāties.
— Varbūt ar zināmiem noteikumiem es piekristu, — es ierunājos.
Direktors saspringa.
— Ar kādiem noteikumiem? Es jums došu septiņas kronas, — viņš sacīja.
— Labi. Bet galvenais, lai neviens nedabūtu zināt, kas ir runātājs.
— To es jums apsolu.
— Jūs taču saprotat, ka manas kārtas cilvēkam ir visai neērti piedalīties priekšnesumā ar zvēriem.
Jā, protams, viņš to saprotot.
— Un, ja es pats nebūtu šo programmu sacerējis, tad nekādā ziņā nebūtu ar mieru uzstāties.
Jā, arī to viņš saprotot.
— Nu, tādā gadījumā es jums izdarīšu šo pakalpojumu, — es noteicu.
Direktors pateicās.
Septiņos mēs abi devāmies uz Strādnieku arodbiedrības namu. Man vajadzēja apskatīt zvērus un iejusties šai pasākumā.
Es ieraudzīju divus pērtiķus, bruņurupuci, lāci, divus vilcēnus un vienu āpsi.
Par vilcēniem un āpsi manā tekstā nebija ne vārda, toties ļoti daudz par džungļu hiēnu, sabuli un caunu, kas pieminēta arī bībelē, un vēl milzīgo Amerikas pelēko lāci.
Par bruņurupuci es biju uzrakstījis asprātību, ka tas ir smalka dāma, kas pārtiek vienīgi no bruņurupuču zupas.
— Un kur ir sabulis un cauna? — es vaicāju.
— Te! — direktors atbildēja, norādīdams uz abiem vilcēniem.
— Un kur ir hiēna?
Direktors, daudz nedomādams, norādīja uz āpsi.
— Tā ir hiēna.
Es sadusmojos un izsaucos:
— Tā tas neiet! Tā ir blēdīšanās! Man jātic tam, par ko es runāju.
— Nestrīdēsimies par tādiem sīkumiem, — direktors atbildēja. Viņš paņēma no kakta pudeli ar degvīnu un ielēja man glāzīti.
Lai pierādītu, ka nosodu nevis viņu, bet viņa krāpniecisko amatu, es izdzēru glāzīti. Arī viņš pats vienu izmeta.
— Nepazudiniet mani! — viņš izsaucās. — Runa ir tik lieliska. Zvēri arī nav peļami, paraugieties tikai uz šo lielo lāci! Jums tikai jānolasa savs sacerējums, un viss būs labi.
Zālē jau ieradās pirmie skatītāji, direktors ar katru brīdi nervozēja arvien vairāk.
Viņa liktenis bija manās rokās, un taisnīguma labad es nedrīkstēju savu varu izlietot ļaunprātīgi. Turklāt es sapratu, ka vairs nebija iespējams izdarīt manā runā nepieciešamos labojumus. Un vai varēja prasīt, lai ar tādām pašām izjūtām apraksta āpsi, ar kādām attēlota baismīgā hiēna? Izdarot šādus labojumus, mans literārais darbs zaudētu vairāk, nekā es gribētu pieļaut. Tā es arī pateicu direktoram.
Viņš uzreiz mani saprata. Viņš atkal ielēja man glāzīti, un es to izdzēru.
Priekšnesums sākās, zāle bija pārpildīta. Antispiritists taisīja tādus trikus, kādus pats velns neizgudrotu. Viņš izvilka no deguna mutautiņus, zālē sēdošai vecenītei izņēma no kabatas kārti — kreiča kalpu, nepieskāries galdiņam, lika tam slīdēt pa grīdu. Beidzot direktora kungs pārvērtās par parādību un pazuda no skatuves caur kādu lūku grīdā. Publika bija sajūsmināta un kā negudra dauzīja kājas. Bija pienākusi kārta zvēriem. Direktora kungs pats tos izveda citu pēc cita, bet man bija jādod paskaidrojumi.
Es uzreiz sapratu, ka tādus panākumus kā direktors nekad nespēšu gūt. Taču cerēju, ka publikas iejūtīgāko daļu mans priekšnesums ieinteresēs. Un es nebiju vīlies.
Pēc tam kad bija parādīts bruņurupucis, man atlika tikai sauszemes zvēri. Es sāku ar Noasu, kurš savā šķirstā bija uzņēmis pa vienam pārim no katras dzīvas radības, kas nedzīvo ūdenī. Bet zvēru izrādīšana ritēja gausi, publika zaudēja interesi. Sabulis un cauna arī neguva cerētos panākumus, kaut arī es atgādināju, cik daudz šo dārgo dzīvnieku ādiņu bija aplikusi Sabas ķēniņiene, apmeklējot Zālamanu. Taču jutu, ka no šā brīža sāk veikties labāk. Iedvesmojies no bībeles vielas un divām glāzītēm degvīna, es sāku runāt veiklāk un tēlaināk, noliku pie malas uzrakstīto un mēģināju improvizēt, bet, kad biju beidzis, zālē atskanēja «bravo!» saucieni un aplausi.