— Aiz priekškara ir pudele! — direktors pačukstēja.
Es atkāpos un ieraudzīju glāzīti. Blakus stāvēja pudele. Uz brīdi apsēdos krēslā.
Pa to laiku direktors bija izvedis citu zvēru un gaidīja mani. Es ielēju sev glāzīti un atkal apsēdos. Direktoram acīmredzot apnika gaidīt, un viņš sāka kaut ko skaidrot savā briesmīgajā izloksnē. Ar šausmām izdzirdu, ka patlaban viņš rāda hiēnu. Viņš pat pārteicās un nosauca to par āpsi. Mani pārņēma sašutums, es uzskrēju uz skatuves, atstūmu sāņus direktoru un sāku runāt. Hiēna bija visa priekšnesuma nagla, un, lai glābtu stāvokli, man vajadzēja sasniegt daiļrunības kalngalus. No tā brīža, kad iznācu uz skatuves un atbīdīju direktoru, es biju ieguvis publikas simpātijas. Es atspēkoju visu, ko viņš bija stāstījis, paziņodams, ka viņš savu mūžu nav redzējis hiēnu, tāpēc runājis par šā plēsīga zvēra viltību. Degvīns iedarbojās, mana iejūtība pacēlās reibinošos augstumos, es pats dzirdēju, ka runāju arvien dedzīgāk un aizrautīgāk, bet «hiēna» stāvēja pie direktora kunga kājām un pacietīgi mirkšķināja savas šauras actiņas. «Turiet ciešāk!» es uzsaucu direktoram. «Viņa tūlīt metīsies man virsū! Viņa pārkodīs man rīkli! Turiet gatavībā pistoli, viņa var izrauties!»
Direktors laikam arī bija sācis nervozēt, viņš parāva «hiēnu» uz savu pusi — virve pārtrūka, un zvērs ielīda starp viņa kājām. Zālē atskanēja sieviešu un bērnu kliedzieni, puse skatītāju bija pielēkusi kājās. Publikas satraukums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Tad «hiēna pārtipināja pāri skatuvei un iemuka savā būrī. Direktors ar blīkšķi aizcirta būra durtiņas.
Mēs visi atvieglojumā nopūtāmies, ar diviem trim vārdiem es beidzu savu priekšnesumu.
— Šoreiz mēs laimīgi tikām cauri, — es sacīju. — Jau šovakar mēs zvēram dabūsim stipru dzelzs ķēdi. — Tad es palocījos un atstāju skatuvi.
Zālē sākās aplausu vētra, atskanēja saucieni: «Runātāju, runātāju!» Es vēlreiz izgāju uz skatuves un palocījos, es patiesi biju guvis lielus panākumus. Visi skatītāji — no pirmā līdz pēdējam — pavadīja mani ar aplausiem. Tomēr bija arī tādi, kas smējās.
Direktors bija ļoti apmierināts, viņš sirsnīgi pateicās par manu atbalstu. Es biju nodrošinājis viņam pilnu zāli ilgam laikam.
Kad es taisījos doties mājup, pie izejas mani gaidīja kāds cilvēks. Tas bija Parka paviljona biļešu pārdevējs. Viņš bija redzējis priekšnesumu un jutās sajūsmināts.
Skaļā balsī viņš cildināja manas runātāja dāvanas. Man nekādā ziņā nevajagot atcelt lekciju Parka paviljonā, bet no jauna izlikt sludinājumus. Būtu lieliski, ja es, piemēram, atkārtotu runu par hiēnu, it īpaši, ja būtu paņēmis zvēru līdzi.
Bet direktors, šis nekaunīgais cilvēks, liedzās man samaksāt. Ja es rakstiski neapsoloties uzstāties arī nākamajā vakarā, viņš nemaksāšot, lai sūdzot viņu kaut vai tiesā. Ak šis blēdis, šis nelietis! Beidzot vienojāmies, ka viņš man samaksās piecas kronas. Kopā ar tām trim, ko viņš jau man bija iedevis, iznāca astoņas, un biļetei līdz Kristiānijai pietika. Taču manu tekstu viņš gribēja paturēt. Par šo jautājumu mēs ilgi strīdējāmies, jo man nemaz nepatika atdot manu runu izkropļošanai. No otras puses, tā nenoliedzami bija viņa īpašums, jo viņš bija par to samaksājis. Beidzot es piekāpos. Viņš manu sacerējumu ļoti augstu novērtēja.
— Šitādu runu es vēl nekad nebiju dzirdējis, — viņš sacīja. — Vakar tā mani aizkustināja vairāk nekā jebkurš sprediķis.
— Redziet nu! — es atbildēju. — Tā ir literatūras vara pār cilvēku sirdīm un prātu!
Tie bija mani beidzamie vārdi, ko es viņam teicu. Ar pusdienas vilcienu es braucu atpakaļ uz Kristiāniju.
VISLIELĀKAIS BLĒDIS
Dārgo lasītāj! Šo cilvēku es sastapu kapsētā. Es nemaz necentos uzsākt ar viņu sarunu, bet viņš no manis neatstājās. Es tikai apsēdos uz sola, uz kura viņš jau sēdēja, un jautāju:
— Vai netraucēju? Ar to viss sākās.
— Jūs mani it nemaz netraucējat, — viņš atbildēja un pavirzījās tālāk. — Es tikai tāpat vien sēžu un skatos uz šo mirušo valstību.
Ar roku viņš norādīja uz kapiem. Tas bija Kristus kapsētā.
Drīz te sākās aizvien lielāka rosība, cits pēc cita saradās mūrnieki un strādnieki, vecais kapu sargs jau sēdēja savā būdā un lasīja avīzes. Šur tur bija redzamas melnās drēbēs tērpušās sievietes, viņas vai nu dēstīja, vai aplaistīja puķes, vai apgrieza izaugušo zāli. Un kastaņu lapotnē vīteroja putni.
Es viņu nekad vēl nebiju redzējis. Tas bija liela auguma plecīgs jauns cilvēks ar bārdas rugājiem, ģērbies nonēsātā uzvalkā. Grumbas pierē, griezīgā balss, paradums runājot viltīgi piemiegt acis vērta viņu, kā mēdz sacīt, «vecu un pieredzējušu».
— Vai jūs neesat šejienietis?
— Neesmu bijis mājās deviņus gadus, — viņš atbildēja.
Atmeties atpakaļ, viņš izstiepa kājas un pavērās apkārt. No viņa svārku kabatas rēgojās ārā vācu un franču avīzes.
— Cik šādā kapsētā ir skumji! — viņš sacīja. — Tik daudz mirušo vienā zemes gabaliņā! Tik daudz spēka izšķiests, bet tik niecīgs ieguvums!
— Kā jūs to domājat?
— Šī ir karavīru kapsēta.
«Ahā, mūžīgā miera piekritējs,» es nodomāju. Viņš turpināja:
— Bet vislielākā bezjēdzība ir šis nāves kults, mirušo apraudāšanas veids...
Nevajadzīga labdarība...
Strauji atmetis ar roku, viņš iegrozījās ērtāk.
— Vai jūs zināt, ka šajos granīta pieminekļos iemūrēts milzu kapitāls? Te izkaisa smiltīs dārgus ziedus, iegādājas solus, uz kuriem ērti sēdēt un raudāt, it kā pielūgdami pagānu elkus, uzslej akmens blāķus no Grevsenkalna lauztuvēm — vesela bagātība te pārvērsta akmenī. Vienīgā vieta pilsētā, kur nedraud trūkums, ir kapsēta... Vai nav tiesa, par to ir vērts padomāt, — viņš turpināja. — Reiz te ieguldīts, šis kapitāls te paliks mūžīgi, tas ir neskarams, tāpēc ka ir miris. Tomēr tam joprojām nepieciešama aizbildniecība, proti, uzraudzība, asaras, ziedi, kas guļ un vīst uz katra smilšu uzkalniņa. Vainagi vien patlaban maksā piecdesmit kronu gabalā.
«Viņš ir sociālists!» es nodomāju. «Droši vien kāds māceklis, kas aizklīdis ārzemēs un tur iemācījies pacelt balsi pret kapitālu.»
— Vai jūs arī neesat šejienietis? — viņš jautāja.
— Jā.
Tad viņš atlaidās pret sola atzveltni un iegrima domās, visu laiku ātri mirkšķinādams acis.
Garām pagāja vecītis un vecenīte, abi ar spieķi rokā, salīkuši, smagi elpodami un bijīgi sačukstēdamies. Droši vien steidzās pie sava bērna kapa. Uzpūta vējiņš, uzvirpuļoja putekļi un novītuši ziedi, griezdamās pa celiņiem, nočabēja sausās lapas.
— Redzat, — viņš pēkšņi sacīja, nemainīdams pozu, tikai norādīdams ar acīm, — vai redzat to dāmu, kas mums tuvojas? Apskatiet viņu labi uzmanīgi, kad viņa ies mums garām.
Tas bija viegli. Viņa mūs gandrīz skāra ar savu melno kleitu, viņas plīvurs noplīvoja gar mūsu cepurēm. Dāmai sekoja maza meitenīte ar ziediem, bet aiz tās — sieviete ar grābekli un lejkannu. Visas trīs nogriezās ceļa līkumā uz kapsētas lejas galu.