— Nu? — viņš vaicāja.
— Kas ir?
— Vai jūs nekā nemanījāt?
— Nekā sevišķa. Viņa paskatījās uz mums.
— Lūdzu, atvainojiet, viņa paskatījās uz mani. Jūs smaidāt un laikam apgalvosiet, ka tāpēc mums nav ko strīdēties. Redzat, viņa te gāja garām pirms dažām dienām. Es te sēdēju un runājos ar kapraci, nopūlējos viņam iepotēt kaut mazliet šaubu par viņa amata godprātību.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņš gluži nevajadzīgi izrakņā zemi par lielu zaudējumu visām dzīvajām radībām...
«Tātad nabaga nomaldījies brīvdomātājs,» es nospriedu. «Vai tad dievs tas kungs jebkad ir noliedzis mirušos atdot atpakaļ zemei? Tagad tu sāc man apnikt.» Tā es nodomāju.
— Es te sēdēju un runājos ar kapraci. «Tas ir grēks!» es teicu. Dāma, izdzirdējusi šos manus vārdus, pagriezās un paskatījās uz mani. Kā es uzdrīkstējos šai svētajā vietā pieminēt grēku! Jā, starp citu, vai ievērojāt veco sievieti ar lejkannu un grābekli sastrādātajās rokās? Un viņas sakumpušo muguru? Šī sieviete ir sevi sabeigusi smagā darbā, gadu no gada rakņādama un izkropļodama zemi — dzīvības avotu. Jūs taču redzējāt — viņa gāja trīs soļus aiz šīs smalkās kundzes, kas devās pie kāda kapa, lai tur ļautos savām bēdām. Bet ne jau to es gribēju sacīt. Vai jūs redzējāt, ko nesa meitene?
— Ziedus.
— Kamēlijas, rozes. Jūs to redzējāt? Ziedus, kas maksā vienu kronu gabalā.
Dižciltīgus ziedus, kas ir gaužām vārīgi — tikko saule uzspīd stiprāk, tie novīst. Pēc četrām dienām tos pārsviež pāri kapsētas žogam un to vieta noliek jaunus.
Tad es nolēmu šim brīvdomātājam iebilst un teicu:
— Piramīdas taču izmaksāja vēl dārgāk. — Taču mani vārdi nerada vēlamo ietekmi. Likās, viņš šādu iebildumu jau ne vienreiz vien bija dzirdējis.
— Tajos laikos vēl nebija tāda trūkuma, — viņš teica. — Turklāt Ēģipte bija visas Romas impērijas labības klēts, toreiz pasaulē vēl nebija tik šauri. Es zinu, cik tajā tagad ir šauri. Pats to neesmu pieredzējis, bet kāds cits cilvēks. Esmu pārliecināts, ka piramīda tuksnesī ir kaut kas cits nekā labi kopts mūsdienu kaps. Palūkojieties apkārt!
Simtiem kapu kopu, dārgi pieminekļi, granīta plāksnes no Grevsenkalniem, kas maksā trīs kronas un sešdesmit ēras olektī, zaļas velēnas no Ekebergas par divām kronām piecdesmit ērām kvadrātpēdā. Neminēšu uzrakstus un visus tos smalkos rotājumus, kas iecirsti obeliskos vai nu sarkanā, vai baltā, vai zaļā pulējumā.
Apskatiet šīs velēnu grēdas! Kapracis stāstīja, ka tirdzniecība esot tik plaša, ka velēnas gandrīz vairs neesot dabūjamas. Lūdzu padomājiet tikai, ko zemei nozīmē velēnas, — tā ir dzīvība!
Es iebildu, ka šai zemes dzīvei taču nevar laupīt visu ideālo. Tam taču ir sava ētiska nozīme, ka cilvēki iegādājas velēnas saviem dārgajiem aizgājējiem. Šāds ir mans uzskats vēl šobaltdien.
— Padomājiet tikai, — asi atbildēja mans sarunu biedrs, — te katru dienu tiek izšķiests tik daudz naudas, no tās varētu pārtikt ģimenes, audzināt bērnus, glābt daudzus slimniekus! Tagad tā kundze tur pie tā kapa ierušina zemē kamēlijas, kas maksā tikpat, cik divi bērnu mētelīši. Ja bēdas ir tik bagātas, tad tā jau ir izvirtība...
Viņš, bez šaubām, bija sociālists, varbūt pat anarhists, kam patīk ņirgāties par visām nopietnām lietām. Es klausījos viņā, un mana interese aizvien vairāk saplaka, Viņš joprojām runāja:
— Un tur sēž kapu sargs. Viņš burto avīzes. Vai jūs zināt, kāds ir viņa uzdevums bez šīs boksterēšanas? Viņam jāapsargā kapi. Mirušo kults balstās uz stingru kārtību.
Šodien, atnācis šurp, es viņam teicu: ja es redzētu kādu bērnu, kas nozog no kapa ziedus, lai nopirktu skolas grāmatu, vai mazu, vāju un bailīgu meitenīti, kura paņem kamēlijas, lai varētu nopirkt maizi, es viņu nenodotu, bet viņai palīdzētu. «Tas ir grēks,» sacīja kapsargs. Grēks, viņš sacīja. Izsalcis cilvēks kādu dienu aptur jūs uz ielas un jautā, cik ir pulkstenis. Jūs izvelkat pulksteni, — tikai ievērojiet viņa skatienu! Zibens ātrumā viņš izrauj jums pulksteni no rokām un aizskrien. Jums atliek divas izejas. Jūs varat ziņot policijai un pēc pāris dienām saņemt savu pulksteni, kas atrasts kādā lombardā, un, iespējams, pēc divdesmit četrām stundām arī zaglis būs notverts. Bet ir arī otrā izeja. Jūs varat klusēt... Es, taisnību sakot, esmu mazliet noguris, jo nakti nevarēju aizmigt.
— Ak tā? Nu jā, nu jau ir diena. Man laiks ķerties pie darba.
Es piecēlos un grasījos iet projām. Viņš norādīja uz jūru un piekrasti.
— Esmu apstaigājis tur visas ostas ieliņas, lai uzzinātu, kur pa nakti guļ trūkums un netiklība. Paklausieties, kādas brīnumu lietas notiek pasaulē!
Reiz vakarā pirms astoņiem gadiem es sēdēju tieši tepat, man pat šķiet, uz šā paša sola, — un tad notika kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Bija jau diezgan vēls, visi kapsētas apmeklētāji jau bija aizgājuši uz mājām. Tikai kāds akmeņkalis netālu bija nogūlies garšļaukus un iecirta marmora plāksnē uzrakstu. Beidzot viņš arī bija galā ar savu darbu, uzvilka žaketi, iebāza darbarīkus kabatā un aizgāja. Sacēlās vējš, sašūpoja kastaņas, un kāds milzīgs dzelzs krusts, kas stāvēja te blakus, — tagad tā vairs nav, — vējā viegli sadrebēja. Arī es aizpogāju svārkus un dzīros iet projām, kad ceļa līkuma parādījās kapracis. Viņš bija bez svārkiem, kailu galvu un, garām iedams, jautāja, vai es neesot redzējis mazu meitenīti dzeltenā kleitā un skolas somu rokā.
Es neatcerējos, ka būtu tādu redzējis. Jā, kas tad noticis?
«Viņa nozaga puķes,» kapracis teica un ātri devās tālāk.
Es mierīgi sēdēju un gaidīju, kamēr viņš atgriezīsies. «Vai jūs atradāt meiteni?»
«Nē. Bet es aizslēdzu vārtus.»
Tagad nu sāksies īstās medības, meitenīte, bez šaubām, vēl bija kapsētā, un viņu sāks meklēt visa nopietnībā. Tas jau šodien esot trešais gadījums, ka nozagtas puķes.
Un to darot skolnieces, veiklas meitenītes, kas labi saprotot, ka tas ir grēks. Nu un tālāk? Viņas pārdodot šīs puķes, sasienot pušķos un pārdodot. Jauki bērniņi, vai ne?
Es sekoju kapracim un kādu laiku palīdzēju viņam meklēt meitenīti. Bet viņa bija labi paslēpusies. Mums pievienojās arī kapu sargs, nu mēs trīs vīri meklējam mazo viltnieci, bet neatradām. Iestājās krēsla, un mēs beidzām meklēt.
«Kur atrodas apzagtais kaps?»
«Tur. Arī bērna kaps. Kaut kas nedzirdēts!»
Es aizgāju pie kapa. Izrādījās, ka šis kaps man zināms, es labi pazinu mirušo meitenīti, tieši šorīt mēs viņu apbedījām. Puķu tiešām vairs nebija, arī manu ne, es tās nekur neredzēju.
«Mums jāturpina meklēšana. Cik nekrietni!» es sacīju.
Kapracim patiesībā gar to nebija nekādas daļas, tomēr viņš mums palīdzēja aiz tīras labdarības. Visi trīs no jauna sākām meklēt. Pēkšņi lejā pie ceļa līkuma es ieraudzīju mazu cilvēciņu — meitenīti, kas bija notupusies aiz kara ārsta Vita milzīgā pieminekļa un stingi skatījās uz mani. Viņa bija savilkusies čokurā, kakliņš galīgi ierāvies plecos.
Bet es viņu pazinu. Tā bija mirušās māsiņa.
«Ko tu tik vēlu te sēdi, meitiņ?» es jautāju.
Viņa neatbildēja un nepakustējās. Es viņu piecēlu, paņēmu viņas skolas somu un aicināju līdzi uz mājām.
«Tava māsiņa Hanna nemaz negrib, ka tu te tik vēlu uzturies,» es teicu.
Tad viņa man sekoja. Un es ar viņu aprunājos:
«Vai tu zini, ka viena nejauka meitene nozagusi puķes no Hannas kapa? Maza meitenīte dzeltenā kleitā. Vai neesi viņu redzējusi? Nu, gan mēs viņu atradīsim.»