Viņa gāja man blakām, nebilzdama ne vārda.
«Lūk, viņa!» pēkšņi iesaucās kapracis. «Jūs esat noķēris zagli!»
«Ko?»
«Jūs taču turat viņu pie rokas!» Es nespēju apvaldīt smaidu.
«Jūs alojaties. Viņa nav nekāda zagle! Viņa ir šodien apbedītas meitenītes māsiņa. Viņu sauc par Elīnu. Es viņu pazīstu.»
Taču kapracis pastāvēja uz savu. Arī sargs meitenīti pazina, it īpaši pēc sarkanās rētas uz zoda. Viņa bija nozagusi puķes no savas māsas kapa, nabadzītei trūka pat vārdu, ko attaisnoties.
«Ievērojiet, lūdzu: es šīs abas māsas pazinu jau sen. Mēs ilgu laiku bijām dzīvojuši vienā un tai pašā nabadzīgā iekšpagalmā, abas māsas bieži spēlējās zem mana loga. Reizēm viņas strīdējās un plūcās, taču abas bija jaukas meitenītes un vienmēr viena otru aizstāvēja. Diezin vai kāds viņām bija to mācījis, jo viņu māte bija izlaidīga sieviete un reti atradās mājās, bet tēvu — starp citu, viņām bija katrai savs tēvs — viņas savu mūžu nebija redzējušas. Abas meitenītes dzīvoja tik šaurā ūķī, kas nez vai bija lielāks par to tur kapa plāksni, un tā ka mana istaba bija iepretī, es bieži stāvēju pie loga un viņas vēroju. Hanna bija izdarīgāka, viņa bija arī dažus gadus vecāka un radusi rūpēties par visu kā pieaudzis cilvēks. Viņa vienmēr sadabūja maizes riecienu, un vasarā, kad pagalms bija neciešami karsts, viņa ar vecu avīzi aizsedza logu, lai atturētu svelmi. Es bieži redzēju, ka viņa pārbauda māsas skolas uzdevumus, iekāms māsa devās uz skolu. Hanna bija nopietns, pārāk ātri nobriedis bērns, tāpēc droši vien viņas mūžs bija tik īss.
«Pārbaudīsim somu,» kapracis ieteica.
Somā tiešām atradās puķes. Es pat pazinu tos pāris ziedus, ko pats biju nolicis.
Ko lai saku? Bet mazā grēciniece stāvēja un nikni lūkojās uz mums. Es viņu sapurināju un sāku izprašņāt, bet viņa klusēja. Tad kapracis, ieminējies par policiju, meitenīti aizveda.
Pie vārtiem viņa, liekas, atjēdzās, kas viņu sagaida, un pēkšņi iejautājās:
«Uz kurieni jūs mani vedīsiet?» Kapracis atbildēja: «Uz iecirkni.»
«Es neko neesmu zagusi,» viņa sacīja.
Bet vai viņa nebija zagusi puķes? Tās taču bija somā, mēs redzējām.
Tomēr meitenīte visu laiku bailīgi atkārtoja, ka puķes nav zagusi.
Pie vārtu slēdzenes Elīnai aizķērās piedurkne un gandrīz norāvās. Pavīdēja tievā rociņa.
Viņi gāja uz iecirkni, es viņiem sekoju. Tur prasīja dažus paskaidrojumus, taču, cik man zināms, ar Elīnu nekas nenotika. Es viņu arī vairs neredzēju, jo aizbraucu un paliku projām deviņus gadus.
Taču tagad es šo gadījumu labāk izprotu. Mēs toreiz izturējāmies kā īsti muļķi.
Elīna puķes, protams, nebija zagusi — bet ja arī to būtu darījusi? Un kāpēc gan ne?
Vai tā drīkst izrēķināties ar bērniem? Protams, neviens tiesnesis mūs par to nesodīs, mēs viņu noķērām un aizvedām pie soģa. Es jums teikšu, ka Elīnu atkal sastapu un varu jūs aizvest pie viņas.
Brīdi viņš klusēja.
— Ja jūs spējat saprast manu stāstu, tad klausieties! «Jā,» sacīja slimā meitenīte, «drīz es nomiršu, tad sanesīs ziedus, varbūt daudz ziedu. Skolotāja atnesīs veselu pušķi un labā Bendiha kundze varbūt pat vainagu.»
Šī slimā meitenīte ir gudra kā sirmgalve, viņa tik ātri nobriedusi, ka visi dzīvības spēki viņā izsīkuši, turklāt slimība vēl saasinājusi viņas prātu. Kad viņa runā, mazākā māsiņa klausās un pūlas viņu saprast. Māsas dzīvo vienas pašas, mātes nekad nav mājās, bet Bendiha kundze šad tad atsūta ēdienu, tā kā badu viņas necieš. Māsas tagad vairs nestrīdas, tas bija tik sen, kad viņas plūcās, un savas rotaļu nesaskaņas jau sen aizmirsušas.
«Ievēro, puķes ātri novīst,» slimā saka. «Un novītušas puķes negrezno kapu.
Mirušais tās nevar redzēt, siltumu tās arī nedod.» Vai Elīna atceras kurpes, ko viņas reiz redzējušas tirgū? Tās gan ir siltas!
Elīna tās labi atceras. Un, lai pierādītu māsai, cik viņai laba atmiņa, viņa sīki apraksta redzētās kurpes.
Ziema vairs neesot tālu. No grīdas pie loga vējš velkot tik stipri, ka grīdas lupata uz vadža sasalstot, īstais laiks Elīnai dabūt šīs kurpes.
Māsas raugās viena uz otru. Elīna nav tāda muļķe, lai šiem vārdiem ticētu.
Jā, tikai jāpaņem ziedus no kapa un jāpārdod. To var izdarīt. Svētdienās pa ielām staigā tik daudz cilvēku, tie labprāt pērk ziedus. Bieži vien cilvēki staigā pa pilsētu ar ziediem pogcaurumā, un kungiem, kas brauc ormanī, vienmēr ir ziedi pogcaurumā.
Viņi noteikti pirktu ziedus no Elīnas.
Elīna vaicāja, vai viņai nenopirkt sev arī cepurīti.
Jā, ja nauda atliktu. Taču vispirms jānopērk kurpes.
Tāda bija noruna. Nevienam gar to nav nekādas daļas, abas māsas tā bija nolēmušas. Elīnai tikai puķes vajadzēja paņemt jau tajā pašā vakarā, iekams tās nav novītušas.
Cik veca bija šī slimniece? Manuprāt, divpadsmit trīspadsmit gadus. Ne jau vienmēr vecumam ir nozīme. Man bija māsa, kas iemācījās grieķu valodu, lūk, tik maziņa.
Taču Elīnai ar ziediem neveicās. Sodīt viņu nesodīja, viņa tika cauri vienīgi ar izbīli. Bet tad viņu savā ziņā ņēma skolotāja. Noņemties ar kādu bērnu — tas nozīmē paturēt viņu acīs, pārbaudīt, slepus novērot. Stundu starpbrīžos skolotāja Elīnai uzsauca: «Elīn, pagaidi, es gribu ar tevi parunāties!» Un tad Elīna saņem laipnus, bet noteiktus norādījumus, viņai atgādina seno notikumu, laikā un nelaikā viņu skubina lūgt dievu, lai tas viņai piedod.
Un tad meitenītē notiek lūzums.
Elīna kļūst nolaidīga, ierodas skolā nemazgājusies, grāmatas aizmirst mājās.
Turēta aizdomās, vērīgu acu izsekota, viņa sāk izvairīties no skolotājas skatieniem, vairās vispār raudzīties cilvēkiem acīs. Viņa pierod skatīties slepus, viņas izskats kļūst zaglīgs. Vienā jaukā dienā viņu iesvēta, mācītājs viņai ceļā līdzi dod norādījumu par kādu zināmu bausli, visai apkārtnei par viņas nākotni ir savas īpašas domas. Tad viņa aiziet no šā iecirkņa, aiziet no savas mazās istabiņas. Pār pilsētu spīd saule, ļaudis klaiņo pa ielām ar ziediem pogcaurumos, arī Elīna braukā pa pilsētu ar ormani...
Šonakt es viņu atkal sastapu. Viņa dzīvo tur lejā. Viņa stāvēja vārtos un čukstus mani uzrunāja. Es viņu pazinu pēc balss, pēc sārtās rētas sejā. Bet cik viņa tagad resna!
«Nāciet šurp! Es esmu te!» viņa aicināja.
«Jā, un es arī esmu te. Cik liela tu esi izaugusi, Elīn!» es teicu.
Izaugusi? Kas tā par valodu? Viņai neesot laiks mēļot. Ja es negribot iet viņai līdzi, lai nestāvot te un neaizbaidot citus!
Es nosaucu savu vārdu, atgādināju viņai mūsu pagalmu, mazo Hannu, visu, kas tobrīd ienāca prātā. «Ieiesim pie tevis un parunāsimies,» es viņai sacīju. Kad bijām iegājuši iekšā, viņa jautāja: «Vai vīnu galdā liksi?» Tāda viņa bija kļuvusi.
«Iedomājies, ja tagad te būtu Hanna! Tad mēs visi trīs sēdētu un runātos gan par šo, gan to.» Elīna skaļi iesmējās. «Ko tu tur muldi? Vai esi bērna prātā?» «Vai tiešām tu esi aizmirsusi Hannu?» es jautāju. Tad viņa pikti nospļāvās.
Hanna un atkal Hanna! Vai tad es domājot, ka viņa joprojām esot bērns? Hannas jau sen vairs nav šajā pasaulē. Kas tās par blēņām? Vai atnest vīnu?
«Jā, lūdzu!»
Viņa piecēlās un izgāja no istabas.
Dzirdēju balsis blakus istabās, korķu paukšķus, lāstus, lamas, iekliedzienus. Kaut kur atveras un aizcirtās durvis. Reizēm kāds skrēja pa gaiteni, sauca kalponi un viņai kaut ko pavēlēja.