Atgriezās Elīna. Aizsmēķējusi cigareti, viņa gribēja apsēsties man uz ceļiem.
«Kādēļ es nedrīkstu sēdēt tev klēpī?» viņa jautāja. «Ne jau tāpēc esmu te atnācis,» es atbildēju. «Ak tā, tad samaksā par vīnu un taisies, ka pazūdi!» Es teicu:
«Pasēdi brīdi mierā, tad mēs mazliet parunāsimies. Par zaudēto laiku es tev atlīdzināšu.»
Es iedevu viņai naudu, naudu es neskaitīju, bet summa bija diezgan prāva.
Tad viņa uzreiz kļuva laipna un padevīga un rātni apsēdās man blakām. Taču ar sarunu mums neveicās. Ja es viņai ko vaicāju, viņa vispirms notrallināja kādu dziesmiņu vai aizdedzināja jaunu cigareti. Par pagātni viņa pat dzirdēt negribēja. Šis vecais, netīrais pagalms — nav vērts to atminēt! Vai viņa drīkstētu arī kalponei iznest glāzi vīna?
«Lūdzu!»
«Zini,» viņa sacīja, «šī sieviete ir mana māte. Viņa te visu apkopj. Es viņai izgādāju šo darbu. Viņa te labi nopelna.»
Elīna iznesa vīnu gaitenī un atnāca atpakaļ.
«Uz tavu veselību, vecais draugs!» viņa izsaucās.
Mēs dzērām vīnu.
Viņa atkal gribēja apsēsties man klēpī. «Vai tev te nav apnicis?» es jautāju.
«Apnicis? Nē, nemaz. Kāpēc es nedrīkstu sēdēt tev klēpī?»
«Cik ilgi tu te jau esi?»
«Lāgā neatceros. Vai nav vienalga? Iedzersim!»
Mēs dzērām. Viņa atkal sāka kaut ko dziedāt, droši vien kādu estrādes dziesmiņu, balss viņai bija aizsmakusi.
«Kur tu to dzirdēji?» «Tivoli.»
«Vai tu bieži tur ej?»
«Jā, ja ir nauda. Bet tagad esmu tukšā. Saimniece šodien jau prasīja naudu. Viņa ņem tik lielu maksu. Tik daudz noplēš, ka mums pašām nekas nepaliek pāri. Varbūt tu man iedosi vēl?»
Par laimi, man vēl bija atlicis mazliet naudas, es viņai to iedevu.
Naudu viņa saņēma, pat nepateikusi paldies, varbūt tikai klusībā mazliet nopriecājās. Viņa pieprasīja vēl vienu pudeli vīna. Laikam gribēja mani krietni paplucināt.
Vīnu atnesa.
Bet tad viņa gribēja ar mani padižoties, sacīja, ka pasaukšot vēl pāris meiču un pacienāšot ar vīnu. Meičas ienāca. Viņas bija ģērbušās stīvinātos svārciņos, kas grabēt grabēja. Rokas viņām līdz pleciem bija kailas un mati īsi apgriezti.
Elīna stādīja mani priekšā, viņa labi atcerējās manu vārdu. Viņa sāka lielīties, ka esmu viņai iedevis daudz naudas; es esot viņas sens draugs, viņa no manis dabūšot tik daudz naudas, cik vien gribēšot. Tā tas allaž bijis. Es esot ļoti bagāts.
Meitenes dzēra vīnu un arī kļuva jautras. Viņas izmeta divdomīgas asprātības un trallināja dziesmiņas. Ja es sāku ar kādu runāt, Elīna kļuva greizsirdīga un rupja. Taču es tīšām pievērsu citām uzmanību, lai Elīna kļūtu vaļsirdīgāka un es varētu ieskatīties viņas dvēselē. Taču diemžēl tas man neizdevās. Viņa spītīgi atmeta galvu un sāka rosīties. Beidzot viņa paķēra mēteli un grasījās iet uz ielas.
«Kur tu iesi?» es vaicāju.
Viņa neatbildēja, bet uzpūtīgi nerimās dungot kādu melodiju un lika galvā cepuri.
Pēkšņi viņa atrāva vaļā durvis uz gaiteni un iekliedzās:
«Gina!»
Tā sauca viņas māti.
Sieviete smagi klumzāja pa gaiteni, kājas viņai bija lielas tupeles, pieklauvēja pie durvīm, ienāca un palika stāvot.
«Cikreiz esmu teikusi, ka tev katru dienu jānoslauka no kumodes putekļi!» Elīna pavēloši runāja. «Kas tā par cūcību! Lai šitādu tīrīšanu es vairs neredzētu, vai saproti? Un tur tās fotogrāfijas arī katru dienu jānoslauka ar lupatiņu!»
«Labi,» māte atbildēja un grasījās iet projām. Viņas seja bija vienās grumbās, vaigi iekrituši. Viņa padevīgi uzklausīja meitu, baidīdamās nepalaist ne vārdiņa gar ausīm.
«Atceries to reizi par visām reizēm!» Elīna vēl piebilda.
«Labi jau, labi, velns parāvis!» Un viņa aizgāja, klusi aizvērusi durvis, lai gan pēc izskata nebija rāmas dabas sieviete.
Elīna jau bija saģērbusies. Viņa pievērsās man teica:
«Tagad samaksā par visu un vācies!»
«Paldies par pacienāšanu,» meičas sacīja un iztukšo glāzes.
Es biju mazliet samulsis.
«Par vīnu?» es atvaicāju. «Man šķiet, ka naudu par vīnu es jau iedevu, bet varbūt man vēl kaut kas ir atlicis.» Es atkal tveru pie kabatas.
Meičas sāka smieties.
«Ir gan bagāts tavs draudziņš! Tu lielījies, ka viņš tev iedevis veselu žūksni naudas, bet tagad nevar samaksāt par vīnu! Ha-ha-hā!»
Tagad Elīna saskaitās manis dēļ.
«Lasieties projām!» viņa sauca. «Negribu jūs vairs redzēt! Naudu? Viņam naudas kā spaļu! Tūlīt parādīšu, cik daudz viņš man iedeva!»
Un lepni viņa uzsvieda uz galda banknotes un sudraba naudu. «Viņš samaksājis par vīnu un par mani arī! Tik daudz naudas jūs pat redzējušas neesat! Tagad varu samaksāt saimniecei par diviem mēnešiem uz priekšu, vai saprotat! Es to tikai teicu, lai viņu mazliet paķircinātu, lai par viņu pazobotos. Bet tagad vācieties!»
Un viņa izgrūda meičas gaitenī. Aizslēgusi durvis, Elīna sāka spiedzīgi smieties.
«Es nudien negribu, ka viņas te paliek,» Elīna taisnojās. «Garlaicīgas skuķes, es ar viņām nemaz nesaejos. Viņas ir garlaicīgas, vai ne?»
«Nē, man gan tā nelikās,» es sacīju, lai viņu vēl vairāk sakaitinātu. «Viņas atbildēja, ja ko jautāju, pastāstīja, ko gribēju zināt. Ļoti patīkamas meitenes.»
«Ja tu tā domā, tad vācies viņām līdzi!» Elīna man uzsauca. «Ej pie viņām, ja tev tīk! Es tevi te neturu!» Drošības labad viņa pievāca uz galda izbērto naudu.
«Es gribētu tev kaut ko jautāt, ja tu varētu apsēsties un mani uzklausīt.»
«Kaut ko jautāt!» viņa ņirgājās. «Man gar tevi nav nekādas daļas! Laikam atkal kaut ko par Hannu. No šīm stulbajam runām par Hannu man kļūst nelabi! No tām es nevaru dzīvot.»
«Bet vai tu negribētu pamest šādu dzīvi?» es jautāju.
Viņa izlikās nedzirdam, rosījās pa istabu, šo to kārtodama, un, lai sevi uzmundrinātu, svilpoja.
«Pamest šādu dzīvi?» viņa pēkšņi ievaicājās un apstājās manā priekšā. «Uz kurieni lai es eju? Kas mani precēs, kā tu domā? Kas gan gribēs šitādu? Bet par kalponi es neiešu.»
«Tu varētu aizbraukt no šejienes un sākt citur jaunu dzīvi.»
«Blēņas! Blēņas! Izbeidz! Vai par sprediķotāju esi kļuvis, vai? Kādēļ lai es braucu projām? Man tepat ir labi. Darbs man nav smags. Paklau, vai neiedzersim vēl vīnu? Bet tikai divatā. Citām vairs nedosim... Gina!» viņa iesaucās, pavērusi durvis.
Viņa pieprasīja, lai māte atnes vēl vīnu, un sāka dzert, viņas seja kļuva aizvien neglītāka. Tagad no viņas vairs nevarēja dabūt nekādu sakarīgu atbildi; par kaut ko domādama, viņa tikai trallināja estrādes dziesmiņas. Tad viņa atkal tukšoja glāzi un sāka pretīgi smieties. Vairākkārt viņa apsēdās man uz ceļiem, izbāza mēles galiņu un ķircinoties teica:
«Paskaties!» Beidzot viņa tieši noprasīja:
«Vai pa nakti paliksi?»
«Nē,» es atbildēju.
«Nu, tad es iešu uz ielas,» viņa sacīja. Stāstītājs apklusa.
— Nu un tālāk? — es vaicāju.
— Ko jūs darītu, ja jums būtu tāda izvēle? Vai paliktu vai ietu projām? Tāds, lūk, ir jautājums. Vai zināt, ko es izvēlējos? — Viņš palūkojas uz mani. — Es paliku, — viņš sacīja.
— Jūs palikāt? — es jautāju un izbrīnā paplētu muti. — Palikāt visu nakti? Pie tās sievietes?
— Esmu zemisks cilvēks, — viņš atbildēja.
— Bet, velna milti, kas jūs pamudināja? Vai bijāt piedzēries?