— Vai tad neviens viņu nespēj iegrožot? — es vaicāju.
— Viņu vajadzētu audzināt, — ārsts izvairīgi atbildēja. — Tas ir slikti, ka viņai tik daudz atļauts: viņa var darīt visu, ko grib, viņa ir izlutināta, visi pievērš viņai uzmanību. Viņa savaldzina visus, neviens nav pret viņu vienaldzīgs, un allaž atrodas kāds, ko viņa sev pakļauj. Vai esat ievērojis, kā es pret viņu izturos? Kā pret skolnieci, pret skuķēnu, pamācu, aizrādu uz valodas kļūdām, nepalaižu garām izdevību iedzīt viņu sprukās. Vai jūs domājat, ka viņa to nesaprot? Ak, viņa ir lepna un stūrgalvīga, tas viņai stipri kož kaulā, bet viņa ir par lepnu, lai to parādītu. Bet tā pret viņu jāizturas. Kad jūs ieradāties, es viņu jau biju audzinājis veselu gadu, šīs audzināšanas sekas bija jūtamas, viņa jau raudāja, kad jutās sāpināta vai aizskarta, bija kļuvusi cilvēcīga. Bet tad atnācāt jūs un visu izjaucāt. Tā tas ir, viens zaudē pacietību, bet tam seko otrs; pēc jums varbūt ieradīsies kāds trešais, ej nu sazini...
«Nabaga ārsts grib atriebties,» es nodomāju un sacīju:
— Bet sakiet, dakter, — kāpēc jūs uzņematies pūles, lai to visu man pastāstītu? Vai lai es jums palīdzu audzināt Edvardu?
— Viņa taču ir karsta kā vulkāns, — viņš joprojām runāja, neievērojis manu jautājumu. — Jūs prasījāt, vai neviens viņu nebildinās? Kāpēc ne? Viņa gaida savu princi, tas nenāk un nenāk, viņa atkal un atkal jūtas vīlusies, viņa domāja, ka jūs esat gaidītais princis, sevišķi tāpēc, ka jums ir tāds skatiens kā dzīvniekam, ha-hā!
Paklausieties, leitnanta kungs, jums katrā ziņā vajadzēja paņemt līdzi savu formas tērpu. Tad jūs kaut ko nozīmētu. Kāpēc lai neviens viņu nebildinātu? Esmu redzējis, kā viņa žņauga rokas, gaidot to, kas atnāktu un viņu paņemtu, aizvestu, valdītu pār viņas miesu un dvēseli. Jā. Bet viņam jānāk no tālienes, kā no gaisa jānokrīt kādā jaukā dienā un krasi jāatšķiras no pārējiem cilvēkiem. Es domāju, ka Maka kungs ne velti sarīkoja ekspedīciju, tas nebija tikai ceļojums vien, viņš atgriezās kopā ar kādu kungu.
— Ak tā, ar kādu kungu?
— Jā, bet tas, izrādās, nebija piemērots, — ārsts sacīja un rūgti iesmējās. — Tas bija vīrs manos gados un kliboja tāpat kā es. Tas nebija nekāds princis.
— Un uz kurieni viņš aizbrauca? — es jautāju, vērodams ārstu.
— Uz kurieni aizbrauca? No šejienes? To es nezinu, — ārsts smiedamies atbildēja. — Nu gan esam aizrunājušies! Pēc nedēļas jūs jau varēsiet staigāt. Uz redzēšanos!
XIX
Es dzirdēju pie savas būdas sievietes balsi. Asinis man saplūda galvā. Tā bija Edvardas balss.
— Glān! Glān! Es dzirdēju, viņš esot slims? Un mana veļas mazgātāja aiz durvīm atbildēja:
— Nu jau ir gandrīz vesels.
Šis «Glān, Glān!» pāršalca manu miesu un dvēseli, viņa atkārtoja manu vārdu divas reizes, tas mani ietekmēja, viņas balss bija dzidra un trīcoša.
Nepieklauvējusi viņa atvēra durvis, aši ienāca iekšā un raudzījās uz mani. Es uzreiz jutos tāpat kā agrākās dienās. Viņai mugurā bija pārkrāsotā jaka un priekšauts apsiets zemāk, lai izskatītos slaidāka. Es to uzreiz ievēroju, un viņas skatiens, melnīgsnējā seja ar izliektajām uzacīm, viņas maigās rokas — viss mani tik spēji ietekmēja un samulsināja. «Un es viņu esmu skūpstījis!» es nodomāju. Es pietraucos kājās un paliku stāvam.
— Jūs piecēlāties, jūs stāvat, — viņa sacīja. — Sēdieties taču, jums ievainota kāja, jūs to sašāvāt. Mīļais dievs, kā tas notika? Es to tikai tagad dabūju zināt. Visu laiku domāju: «Nez kur palicis Glāns? Viņš vairs nerādās.» Es nekā nezināju. Jūs esat iešāvis sev kājā, kā dzirdu, jau kopš vairākām nedēļām, un es par to nekā nezināju.
Un kā jūtaties tagad? Jūs esat ārkārtīgi bāls, es jūs nemaz vairs nepazīstu. Un kāja?
Vai jūs klibosiet? Dakteris saka, ka jūs neklibošot. Ak, kā es priecājos, ka jūs neklibosiet, pateicos par to dievam! Ceru, jūs atvainosiet, ka es te tā ierados, es nevis gāju, bet skrēju...
Viņa pienāca man cieši klāt, tik tuvu, ka es jutu sejā viņas elpu, es pastiepu pēc viņas rokas. Bet viņa atkāpās. Viņas acis joprojām bija valgas.
— Tas notika tā, — es iesāku. — Gribēju nolikt bisi kaktā, turēju to nepareizi, ar stobru uz leju, un uzreiz izdzirdēju šāvienu. Tas bija nelaimes gadījums.
— Nelaimes gadījums, — viņa domīgi atkārtoja un pamāja. — Ļaujiet apskatīt, tā taču ir kreisā kāja, bet kāpēc tieši kreisā? Nu jā, nejaušība...
— Jā, nejaušība, — es viņu pārtraucu. — Kā lai es to zinu, kāpēc tieši kreisā? Jūs pati redzat, es turēju bisi, lūk, tā un varēju trāpīt arī labajā kājā. Jā, patīkami tas nav.
Viņa joprojām mani domīgi uzlūkoja.
— Nu, tagad jūs drīz atveseļosieties, — viņa teica un pavērās apkārt. — Kāpēc jūs neatsūtījāt to sievieti pie mums pēc ēdiena? Kā jūs iztikāt?
Mēs parunājāmies vēl dažas minūtes. Es jautāju:
— Kad jūs ieradāties, jūsu sejā jautās aizkustinājums un jūsu acis mirdzēja. Jūs man sniedzāt roku. Bet tagad jūsu acis atkal ir vienaldzīgas. Vai man tikai tā liekas?
Klusums.
— Nevar jau pastāvīgi būt...
— Sakiet man tikai šoreiz, — es bildu, — ko es esmu izdarījis tādu, kas jums nepatika? Tas turpmāk man noderētu par mērauklu.
Viņa lūkojās ārā pa logu uz tālo apvārsni, stāvēja, it kā iegrimusi savās domās, un atbildēja, nepagriezusies uz manu pusi.
— Itin neko, Glān. Daudz kas reizēm iešaujas prātā. Vai tagad jūs esat neapmierināts? Iegaumējiet vienu, dažs dod maz, bet tas viņam nozīmē daudz, cits atdod visu, bet tas viņam neprasa nekādus upurus, — kurš ir devis vairāk? Jūs slimības laikā esat kļuvis grūtsirdīgs. Bet kā mēs sākām par to runāt?
Pēkšņi viņa palūkojās uz mani, viņas seja priekā pietvīka, viņa sacīja:
— Kļūstiet drīzāk vesels! Uz redzēšanos! To teikusi, viņa man sniedza roku.
Bet man negribējās spiest viņai roku. Es piecēlos, saliku rokas aiz muguras un dziļi palocījos; tādējādi gribēju pateikties par viņas laipno apciemojumu.
— Atvainojiet, ka nevaru jūs pavadīt, — es teicu.
Pēc viņas aiziešanas es apsēdos, lai vēlreiz visu pārdomātu. Uzrakstīju vēstuli un lūdzu, lai atsūta man formas tērpu.
XX
Pirmā diena mežā.
Esmu laimīgs un tikko turos uz kājām, visa dzīvā radība nāk man klāt un mani apskata, uz lapām sēž vabolītes un skrejvaboles rāpo pa takām. «Patīkama sagaidīšana!» es nodomāju.
Ar katru poru es sajūtu meža dvēseli, es raudu aiz mīlestības, un tas mani bezgala ielīksmo, es gandrīz loku ceļus pateicībā. «Tu, mans labais mežs, manas mājas, esi sveicināts!» man gribas sacīt no visas sirds.
Es apstājos, skatos uz visām pusēm un asarām acīs saucu putnu, koku, akmeņu, zāles un kukaiņu vārdus, raugos apkārt un nosaucu tos pēc kārtas. Es paveros uz kalniem un saku: «Jā, es nāku, nāku!» — it kā mani kāds sauktu. Tur, augstu kalnos, ir savijuši ligzdas vanagi, es jau sen to zinu. Taču, līdzko atceros vanaga ligzdas, iztēles spārni aiznes mani tālu, tālu...
Ap pusdienas laiku es aizbraucu ar laivu līdz kādai mazai saliņai tālu jūrā. Tur zied mēļas puķes uz gariem stiebriem, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem. Es brienu pa brīnumainiem augiem, avenājiem, rupjām smilgām; te nemana neviena dzīvnieka, un arī cilvēki te nav spēruši kāju. Jūra, viegli putodama, glaužas pie salas un ietin mani šalku plīvurā. Tālumā pie Olu salām klaigā un laidelējas piekrastes putni. Kur vien skatiens sniedz, visur jūra, tā it kā ieslēdz mani savās skaujās. Svētīta lai ir dzīvība un zeme, un debesis, svētīti lai ir mani naidnieki, šajā brīdī es gribu mīlēt savu visniknāko ienaidnieku un sasiet viņa kurpju saites ...