Krāvēju skaļie izsaucieni atbalsojas līdz šejienei no Maka kunga liellaivas, un šīs pazīstamās skaņas liek man priekā nodrebēt. Es aiziros pie piestātnes, izkāpju krastā, paeju garām zvejnieku būdām un dodos mājup. Ir jau pievakare, es ieturu azaidu, dalos tajā ar Ezopu un no jauna dodos uz mežu. Liegs vējiņš apvēda man seju. «Esi sveicināta!» es saku vēsmai, kas pūš man sejā. «Esi sveicināta, katra mana nervu šķiedriņa priecājas par tevi!» Ezops uzliek ķepu man uz ceļgala. Mani pārņem nogurums, un es aizmiegu.
Dim! Dam! Vai skan zvani? Tālu jūrā, daudzas jūdzes no krasta, ir kalns. Es noskaitu divas lūgšanas, vienu par savu suni, otru pats par sevi, un mēs ieejam kalnā.
Aiz mums aizcērtas vārti, es saraujos un pamostos.
Liesmaini sārto debesis, saule spīd tieši acīs, ir nakts, apvārsnis zaigo gaismā.
Mēs ar Ezopu paslēpjamies ēnā. Visapkārt valda klusums. «Neliksimies vairs gulēt,» es saku Ezopam, «no rīta iesim medībās.» Mūs apmirdz sārta saule, mēs neesam iegājuši kalnā ... un manī notiek kaut kas dīvains, asinis pēkšņi sakāpj galvā. Es jūtu, ka mani kāds it kā noskūpsta, un šis skūpsts deg uz manām lūpām. Es paskatos apkārt — neviena nav. «Iselin!» es čukstu. Zāle čaukst, laikam krīt lapas, bet tie varētu būt arī soļi. Mežs nošalc trīsās. «Tā droši vien ir Iselinas dvaša,» es nodomāju.
Te ir staigājusi Iselina, te viņa noklausījusies mednieka lūgšanas, un šis mednieks bija ģērbies zaļos svārkos, dzelteniem zābakiem kājās. Viņš dzīvoja savā mājā divas ceturtdaļjūdzes no šejienes, viņa sēdēja pie loga un klausījās medību taures skaņās.
Tas notika pirms četrām paaudzēm. Te bija brieži un vilki, un lāči, un daudz mednieku, un visi redzēja viņu pieaugam, un ikviens gaidīja uz viņu. Viens bija redzējis viņas acis, cits dzirdējis viņas balsi, bet reiz kāds puisis, nespēdams nakti aizmigt, piecēlās, izurba caurumu Iselinas istabas sienā un ieraudzīja viņas balto, samtaino klēpi. Viņas divpadsmitā mūža gadā te ieradās Dundass. Viņš bija skots, viņš tirgojās ar zivīm, un viņam bija daudz kuģu. Viņam bija dēls. Kad Iselinai bija apritējuši sešpadsmit gadi, viņa pirmo reizi ieraudzīja jauno Dundasu. Viņš kļuva viņas pirmā mīlestība...
Un tādas brīnumainas noskaņas viļņojas manī, kamēr es tā sēžu, mana galva kļūst smaga, es aizveru acis un atkal jūtu uz savām lūpām Iselinas skūpstu. «Iselin, vai tu esi te, tu, mana mūžīgā mīlestība?» es čukstu. «Bet aiz koka droši vien stāv Dideriks?...» Taču mana galva kļūst smagāka un smagāka, un es iegrimstu sapņu viļņos.
Dim! Dam! Liekas, tā ir balss! Piena ceļš tek pa manām dzīslām, tā ir Iselinas balss:
«Dusi! Dusi! Es pastāstīšu tev par savu mīlestību, kamēr tu guli, pastāstīšu par savu pirmo nakti. Atceros, es aizmirsu aizslēgt durvis. Man bija sešpadsmit gadu, bija pavasaris, pūta silts vējš; un atnāca Dundass. Likās, it kā atlidotu ērglis. Es viņu satiku kādu rītu pirms medībām, viņam bija divdesmit pieci gadi, un viņš bija atbraucis no tālām zemēm, mēs kopā staigājām pa dārzu, un, kad viņš pieskārās man ar elkoni, es viņu iemīlēju. Uz pieres viņam parādījās divi sārti plankumi, un šos plankumus es būtu varējusi noskūpstīt.
Vakarā pēc medībām es klīdu pa dārzu, es gaidīju viņu un baiļojos, ka viņš neatnāks. Es klusi minēju viņa vārdu, taču baidījos, ka viņš to neizdzird. Tad viņš iznāca no krūmiem un čukstēja: «Šonakt vienos!» Pēc tam viņš izgaisa.
«Šonakt vienos,» es atkārtoju. «Ko viņš ar to gribēja sacīt? Es nekā nesaprotu.
Viņš laikam gribēja sacīt, ka šonakt vienos atkal dosies uz svešām zemēm, bet kāda man tur daļa?»
Un es aizmirsu aizslēgt durvis ...
Vienos viņš ienāca manā istabā.
«Vai durvis nebija aizslēgtas?» es vaicāju.
«Tūlīt aizslēgšu,» viņš atbildēja.
Un viņš aizslēdza durvis no iekšpuses.
Mani ļoti biedēja viņa zābaku klaudzoņa.
«Neuzmodini manu kalponi!» es sacīju.
Es baiļojos arī no krēsla čīkstoņas un teicu:
«Nē, nē, nesēdies uz krēsla, tas čīkst.»
«Vai drīkstu apsēsties uz tavas gultas?» viņš jautāja.
«Jā,» es atbildēju.
Bet to teicu tikai tāpēc, ka krēsls čīkstēja.
Tā mēs sēdējām uz manas gultas. Es pavirzījos tālāk, viņš pievirzījās tuvāk. Es lūkojos grīdā.
«Tu trīci,» viņš teica un paņēma manu roku. Pēc brītiņa viņš teica: «Vai, kā tu trīci!» — un mani apskāva.
Viņa skavās es sasilu. Tā mēs sēdējām un klusējām. Iedziedājās gailis.
«Vai dzirdi, gailis dzied. Drīz būs rīts,» viņš teica.
Un viņš man pieskārās un mani apmulsināja.
Vai tu skaidri dzirdēji gaili dziedam?» es čukstēju.
Pēksņi atkal ieraudzīju divus drudžaini sārtus plankumus uz viņa pieres un gribēju piecelties. Bet viņš mani atturēja, es noskūpstīju abus mīļos plankumus un aizvēru acis ...
Tad atausa rīts, bija jau gaišs. Es atmodos un nepazinu savas istabas sienas, es stāvēju un nepazinu savas kurpītes, kaut kas manī šalkoja un strāvoja. «Kas gan šalko manī?» es smaidīdama domāju. Liekas, sit pulkstenis, cik tas nosita? Neko es nesapratu, atcerējos tikai, ka biju aizmirsusi aizslēgt savas istabas durvis. Ienāca kalpone.
«Tavas puķes nav aplietas,» viņa teica. Es biju aizmirsusi savas puķes. «Tu esi saburzījusi kleitu,» viņa sacīja. «Kad es varēju saburzīt kleitu,» es smaidīdama domāju. «Vai šonakt?» Pie vārtiem apstājās pajūgs.
«Un tavs kaķis arī nav pabarots,» kalpone sacīja. Bet es aizmirsu savas puķes, savu kleitu un kaķi un vaicāju:
«Vai tur piebrauca Dundass? Palūdz viņu tūdaļ ienākt, es viņu gaidu, man kaut kas . .. kaut kas ...»
Un nodomāju: «Nez vai viņš atkal aizslēgs durvis?»
Viņš pieklauvēja. Es atvēru durvis un pati tās aizslēdzu, lai izdarītu viņam pakalpojumu.
«Iselin!» viņš čukstēja un uzspieda uz manām lūpām ilgu skūpstu.
«Es tevi neesmu aicinājusi,» es čukstēju.
«Neesi aicinājusi?» viņš vaicāja.
Es no jauna gauži apmulsu un atbildēju:
«Ak jā, es sūtīju pēc tevis. Es tik ļoti pēc tevis atkal ilgojos. Paliec brītiņu!»
Un es aiz mīlestības aizklāju acis. Viņš nelaida mani vaļā, man saļodzījās kājas, un es pieglaudos viņam pie krūtīm.
«Man liekas, atkal dzied gailis?» viņš sacīja un ieklausījās.
Bet, dzirdot viņa vārdus, es viņu pārtraucu un atbildēju:
«Nē, kādēļ tu domā, ka tur atkal dzied gailis? Neviens nedziedāja.» Viņš noskūpstīja manas krūtis.
«Tur klukstēja tikai vista,» es pēdējā mirklī sacīju. «Pagaidi, es aizslēgšu durvis,» viņš teica un gribēja piecelties. Es viņu atturēju un čukstēju: «Ir jau aizslēgtas ...»
Un atkal pienāca vakars, un Dundass aizbrauca. Mani pāršalca it kā zeltainas trīsas. Es apstājos pie spoguļa, manī raudzījās divas mīlas pilnas acis, kaut kas manī saviļņojās no pašas skatiena, strāvoja ap manu sirdi. Ak dievs, nekad es uz sevi nebiju raudzījusies tādām acīm, aiz mīlestības es skūpstīju pati savas lūpas spogulī...
Un tagad esmu tev izstāstījusi par savu pirmo nakti un rītu un vakaru pēc tās. Un vēlāk es tev pastāstīšu par Svenu Herlufsenu. Viņu es arī mīlēju, viņš dzīvoja jūdzi attālu no šejienes, tur, uz tās salas, vai redzi, un siltajās vasaras naktīs es pati ar laivu braucu pie viņa, jo es viņu mīlēju. Es tev pastāstīšu arī par Stameru. Viņš bija mācītājs, es viņu mīlēju. Es mīlēju visus ...» Miegā es dzirdu, kā Sirilundā dzied gaiļi.