Es priecājos, ka esmu viens, ka neviens nevar redzēt manas acis, es piekļaujos klints sienai, tā ir mans balsts, un es zinu, ka neviens nevar piezagties un mani novērot no aizmugures. Pār kalniem, spalgi kliegdams, pārlido kāds putns, tai pašā mirklī netālu atšķeļas klints bluķis un ieveļas jūrā. Bet es sēžu nepakustēdamies, sirds nemiers pēkšņi norimst, jūtos tīkami, ka esmu te pasargāts no lietus, kas līst un līst.
Es aizpogāju svārkus un pateicos dievam par šiem siltajiem svārkiem. Laiks aizrit. Es aizsnaužos.
Ir pievakare. Es eju uz mājām, lietus joprojām līst. Pēkšņi jūtos pārsteigts. Manā priekšā uz takas stāv Edvarda. Viņa ir izmirkusi līdz ādai, acīmredzot ilgi stāvējusi lietū, bet viņa smaida. «Nu, paskat tik!» es nodomāju, un mani pārņem dusmas, no visa spēka sažņaudzu bisi un eju viņai pretī, nelikdamies redzam viņas smaidu.
— Labdien! — viņa pirmā izsaucas. Es panākos dažus soļus viņai tuvāk un tikai tad saku, — Sveika, daiļā jaunava!
Mans joks viņu samulsina. Ak, es pats neapjēdzu, ko saku. Viņa izbijusies raugās uz mani un bikli smaida.
— Vai jūs bijāt kalnos? — viņa jautā. — Jūs esat samircis. Man ir lakats, ņemiet, tas man ir lieks ... Nē, jūs mani negribat pazīt. — Un viņa nodur acis un krata galvu.
— Lakatu? — Es vaibstos aiz dusmām un pārsteiguma.
— Man ir svārki, varbūt jūs ņemsiet tos? Man tie arī ir lieki, es tos tik un tā atdošu pirmajam garāmgājējam, tātad ņemiet, nekautrējieties! Jebkura zvejnieksieva tos ar prieku paņemtu.
Redzu, ka Edvarda tver katru manu vardu, klausās tik saspringti, ka atkārusies apakšlūpa un viņa izskatās neglīta. Viņa tā stāv, turēdama rokā lakatu, tas ir balts zīda lakats, viņa to noņēmusi no kakla. Es arī novelku svārkus.
— Dieva dēļ, velciet tos tūlīt mugurā! — viņa sauc.
— Kāpēc jūs tā darāt? Vai jūs man tik ļoti dusmojat? Augstais dievs, velciet taču svārkus mugurā, jūs galīgi izmirksiet!
Es uzvelku svārkus.
— Uz kurieni jūs? — vienaldzīgi vaicāju.
— Ne uz kurieni... Nesaprotu, kāpēc jūs novilkāt svārkus...
— Kur tad šodien palicis jūsu barons? — es prašņāju, — Tādā laikā grāfs diezin vai būs jūrā...
— Glān, es jums tikai gribēju kaut ko sacīt... Es viņu pārtraucu:
— Vai drīkstu jūs lūgt nodot hercogam manu sveicienu? Mēs raugāmies viens uz otru. Esmu sagatavojies tūlīt pārtraukt viņu, tiklīdz viņa atvērs muti. Beidzot viņas seja sāpīgi noraustās, es novēršu acis un saku:
— Vaļsirdīgi runājot, dodiet tam princim kurvīti, Edvardas jaunkundz. Viņš jums nav piemērots. Varu derēt, ka viņš visas šīs dienas nododas aprēķiniem, vai ņemt jūs par sievu vai ne, bet jums tas nemaz nav glaimojoši.
— Ne, nerunāsim par to, vai ne, Glān? Es par jums domāju, jūs esat ar mieru novilkt svārkus un izmirkt kāda cita cilvēka dēļ, es atnācu pie jums, lai...
Es paraustu plecus un saku: — Es jums ieteiktu ņemt ārstu. Kāda viņam vaina? Vīrietis labākajos gados, gaišu galvu. Ieteicu jums padomāt.
— Uzklausiet mani tikai vienu mirkli...
— Būdā mani gaida Ezops, mans suns. — Es paceļu cepuri, paklanos un atkal saku: — Sveika, daiļā jaunava! Un aizeju.
Viņa iekliedzas, kliedz skaļā balsī: — Nē, neizrauj man sirdi no krūtīm! Es šodien atnācu pie tevis, es tevi te gaidīju un tev uzsmaidīju, kad tu parādījies. Vakar es gandrīz zaudēju prātu, jo visu laiku domāju par vienu un to pašu, galva man griezās, es domāju tikai par tevi. Šodien es sēdēju istabā, kāds ienāca, es nepacēlu acis, bet zināju, kas tas ir. «Vakar noairēju pusjūdzi,» viņš teica. «Vai nenogurāt?» es vaicāju.
«Kā nu ne, ļoti noguru, rokas vienās tulznās,» viņš teica un izskatījās ļoti apbēdināts.
Es nodomāju: «Ir nu gan par ko bēdāties!» Tad viņš teica: «Šonakt es dzirdēju čukstus aiz mana loga, tur jūsu istabene ķiķinājās ar vienu no jūsu veikala pārdevējiem.» — «Jā, viņi viens otru mīl,» es teicu. «Bet pulkstenis bija divi!» — «Nu un tad?» es vaicāju un piebildu: «Naktis pieder viņiem.» Tad viņš pastumdīja savas zelta acenes un teica: «Bet vai jums neliekas, ka sačukstēties zem logiem nakts vidū nav visai pieklājīgi?» Es joprojām neskatījos uz viņu, un tā mēs sēdējām kādas minūtes desmit. «Atļaujiet, es atnesīšu jums plecu lakatu?» viņš vaicāja. «Nē, pateicos,» es atbildēju. «Kas gan iegūs šo mazo rociņu?» viņš jautāja. Es klusēju, manas domas bija citur. Viņš man uzlika uz ceļiem kastīti, es to atvēru, tajā bija spraude. Uz spraudes bija ģerbonis, es tajā saskaitīju desmit akmentiņus... Glān, spraude man ir līdzi, vai gribi to apskatīt? Tā ir samīdīta un saspiesta, nāc, palūko, tā ir saspiesta... «Ko es ar šo spraudi lai iesāku?» es vaicāju. «Izgreznojieties,» Viņš atbildēja. Bet es sniedzu viņam spraudi un teicu: «Lieciet mani mierā, es domāju par kādu citu.» — «Par kuru tad?» viņš vaicāja. «Par kādu mednieku,» es atbildēju, «viņš man par atmiņu uzdāvināja tikai divas skaistas putnu spalvas. Bet jūs savu spraudi ņemiet atpakaļ.» Bet viņš neņēma spraudi. Tikai tad es uz viņu paskatījos, viņa acis urbās manī. «Spraudi es atpakaļ neņemšu, dariet ar to, ko gribat, kaut vai samīdiet,» viņš teica. Es piecēlos, noliku spraudi uz grīdas un saspiedu ar papēdi. Tas notika šorīt... Četras stundas es staigāju pa māju, pēcpusdienā izgāju ārā. Viņš mani gaidīja uz ceļa. «Uz kurieni jūs ejat?» viņš vaicāja. «Pie Glāna,» es atbildēju, «gribu lūgt, lai viņš mani neaizmirst...» No vieniem es te stāvu zem koka un gaidu, līdz ieraudzīju tevi. Tu izskatījies kā dievs. Es redzēju, kā tu nāc, redzēju tavu augumu, tavu bārdu un tavus plecus; kā es tevi mīlu — visu, visu... Bet tu esi nepacietīgs, tu gribi iet projām, ej vien, tu pret mani esi vienaldzīgs, tu pat nepaskaties uz mani...
Es stāvēju. Kad viņa apklusa, es atkal sāku iet. Es biju izmisuma nomocīts, es smaidīju, biju nocietinājies.
— Ak jā, — es sacīju un atkal apstājos, — jūs taču gribējāt man kaut ko teikt?
Šis izsmiekls viņu atsaldēja.
— Kaut ko teikt? Bet es jau visu pateicu. Vai tad jūs nedzirdējāt? Nē, man jums vairs itin nekas nav sakāms...
Viņas balss savādi trīsēja, bet tas mani neaizkustināja.
XXIV
Nākamajā rītā, kad gāju ārā, pie manas būdas stāvēja Edvarda.
Naktī es visu biju pārdomājis un izšķīries. Nē, es vairs neļaušu sevi vazāt aiz deguna šai untumainajai pusaudzei, neizglītotai zvejnieku skuķei, viņas vārds jau diezgan ilgi mitis manā sirdī un to izmocījis. Pietiek! Turklāt man šķita, ka ar izsmieklu un vienaldzību iegūstu viņas acīs lielāku cieņu. Cik labi man izdevās viņu ievainot — pēc tam kad viņa vairākas minūtes bija runājusi, es mierīgi sacīju: «Jūs taču gribējāt man kaut ko teikt...»
Viņa stāvēja pie akmens. Viņa bija ārkārtīgi satraukta un gribēja man skriet pretī, bet savaldījās un palika stāvam, rokas žņaudzīdama. Es pacēlu cepuri un, ne vārda neteicis, viņu sveicināju.
— Šodien vēlos no jums tikai vienu, Glān, — viņa steigšus sacīja. Es nekustējos, man gribējās zināt, ko viņa teiks.
— Es dzirdēju, ka jūs esat bijis kalēja mājā. Vēlu vakarā. Mājās bijusi tikai Eva.
Es apjuku un vaicāju:
— Kas jums to teica?
— Es jūs nespiegoju! — viņa iesaucās. — Es to dabūju zināt vakar vakarā, to man pateica tēvs. «Tu esot izturējusies rupji pret baronu?» — «Nē,» es atbildēju. «Un kur nule biji?» viņš vēl vaicāja. Es atbildēju: «Pie Glāna.» Un tad tēvs man to pateica.