Klusums. Krītot dobji atsitas pret zemi priežu čiekurs. «Dzi, nokrita čiekurs!» es nodomāju. Mēness ir augstu.
Liesmas plīvo, taisās apdzist, drīz ugunskurs būs izdedzis, un, kad nakts iet uz galu, es dodos mājās.
Otra dzelžainā nakts. Tikpat kluss un silts. Es domāju un domāju. Neapjauzdams, ko daru, es pieeju pie kāda koka, uzvelku cepuri dziļi uz pieres, atspiežos ar muguru pret stumbru un salieku rokas aiz pakauša. Es skatos ugunskurā un domāju, liesmas žilbina man acis, bet es to nejūtu. Es ilgi stāvu šajā neērtajā pozā un raugos liesmās; un kājas man nogurst, saļogās, notirpst, un man jāapsēžas. Tikai tagad es saprotu, cik muļķīgi izturos. Kāpēc tik ilgi jāskatās liesmās?
Ezops paceļ galvu un ieklausās, viņš dzird soļus; starp kokiem parādās Eva.
— Man šovakar tik skumji, mācas virsū domas, — es saku.
Aiz līdzjūtības viņa nebilst ne vārda.
— Es mīlu trīs lietas, — saku. — Es mīlu savu ilgu sapni, ko reiz noredzēju, mīlu tevi un mīlu šo zemes gabaliņu.
— Bet ko tu mīli visvairāk?
— Sapni.
Atkal klusums. Ezops pazīst Evu, viņš pagriež galvu un raugās uz viņu. Es čukstu:
— Šodien uz ceļa redzēju kādu meiteni. Viņa gāja rokrokā ar savu mīļoto. Meitene pameta uz mani acis un tikko valdīja smieklus, kad es gāju viņiem garām.
— Par ko viņa smējās?
— Es nezinu. Droši vien par mani. Kāpēc tu jautā?
— Vai tu viņu pazini?
— Jā. Es sveicināju.
— Un vai viņa tevi nepazina?
— Nē, viņa izlikās, it kā mani nepazītu... Bet kāpēc tu mani izprašņā? Tas ir nejauki. Tik un tā viņas vārdu neminēšu.
Klusums. Es atkal čukstu:
— Par ko viņa smējās? Viņa ir vējagrābsle. Bet par ko viņa smējās? Jēzus Kristus vārdā, ko es viņai esmu nodarījis?
Eva atbild:
— Nejauki bija smieties par tevi.
— Nē, nebija nejauki! — es kliedzu. — Tu nenozākā viņu, viņa nedara nekā nejauka, smieties par mani vajadzēja. Ciet klusu, velns ar ārā, un liec mani mierā, vai dzirdi!
Un Eva izbijusies apklust. Es raugos uz viņu un tūlīt nožēloju savus skarbos vārdus, es nokrītu viņas priekšā ceļos un žņaugu rokas.
— Ej mājās, Eva! Es visvairāk mīlu tevi, vai tad es varētu mīlēt kaut kādu sapni? Es tikai jokoju, es mīlu tevi. Bet tagad ej mājās! Es pie tevis aiziešu rīt. Iegaumē, esmu tavs, to neaizmirsti! Ar labu nakti!
Un Eva aiziet mājās.
Trešā dzelžainā nakts, visgrūtākā nakts. Kaut mazliet piesaltu! Nē, sala nav, gaiss vēl glabā dienas siltumu, nakts garo kā purvs. Es iekuru ugunskuru...
— Eva, gadās arī tā — tevi rauj aiz matiem, bet tu priecājies. Cilvēks ir dīvaina būtne. Tevi rauj aiz matiem pa kalniem un lejām, un, ja kāds vaicā, kas tur notiek, tu neprātīgā sajūsmā atbildi: «Mani rauj aiz matiem!» Un, ja tad kāds jautā: «Vai tev nevajag palīdzēt?» — tu atbildi: «Nē!» — «Bet vai tu izturēsi?» — «Ja, izturēšu, jo es mīlu roku, kas mani rauj aiz matiem...» Vai tu zini, Eva, kas ir cerība?
— Man šķiet, ka zinu.
— Redzi, Eva, cerība ir kaut kas apbrīnojams, jā, tiešām apbrīnojams. Tu izej no rīta uz ceļa un ceri, ka satiksi cilvēku, kuru mīli. Un vai tu sastopi šo cilvēku? Nē. Un kāpēc ne? Tāpēc, ka šis cilvēks torīt ir aizņemts un atrodas kaut kur citur ... Kalnos es satiku vecu, aklu lapieti. Jau piecdesmit astoņus gadus viņš nekā neredz, tagad viņam ir pāri septiņdesmit. Un šim večukam šķiet, ka redze aizvien uzlabojas, ka viņš redz aizvien labāk un labāk. Un, ja nekas neatgadīšoties, tad pēc dažiem gadiem viņš jau samanīšot sauli. Viņa mati vēl bija melni, bet acis pavisam baltas. Kad mēs sēdējām velēnu būdā un pīpējam, viņš man stāstīja par visu to, ko bija pieredzējis, pirms kļuva akls. Viņš bija mundrs un spēcīgs, nekas viņam nesāpēja, viņš bija dzīvespriecīgs un nezaudēja cerību. Kad es gāju projām, viņš mani pavadīja un ar pirkstu radīja dažādos virzienos. «Tur ir dienvidi un tur ir ziemeļi,» viņš sacīja. «Vispirms dodies uz to pusi, tad drusku paejies lejā un tad pagriezies tur!» — «Gluži pareizi!» es atbildēju. Un tad lapietis iesmējās un teica: «Redzi, to es nezināju pirms četrdesmit piecdesmit gadiem, tātad redze man tagad uzlabojusies, es redzu arvien labāk un labāk.» Tad viņš saliecās un iegāja atpakaļ savā velēnu būdā, savā šās zemes mājvietā. Un viņš atkal apsēdās pie uguns cerību pārpilns, ka pēc dažiem gadiem ieraudzīs sauli... Eva, cerība tiešām ir kaut kas apbrīnojams. Es, piemēram, tagad staigāju apkārt un ceru, ka spēšu aizmirst to cilvēku, kuru šorīt nesastapu. — Tu runā tik dīvaini.
Pienākusi trešā dzelžainā nakts. Es tev apsolu, Eva, ka rīt kļūšu pavisam cits cilvēks. Bet tagad gribu palikt vienatnē. Rīt tu mani vairs nepazīsi. Es smiešos un skūpstīšu tevi, manu mīļo meitenīt. Iedomājies, man atlikusi vienīgi šī nakts, tikai dažas stundas, un tad es būšu pavisam cits cilvēks. Ar labu nakti, Eva!
— Ar labu nakti!
Es apgulos tuvāk ugunskuram un skatos liesmās. No egles nokrīt čiekurs, nokrīt viens sauss zars, tad otrs. Nakts ir kā dziļdziļa dzelme. Es aizveru acis. Drīz mani pārņem dīvaina jutoņa, es saplūstu kopā ar lielo klusumu, vairs neesmu no tā atdalāms. Raugos uz pusmēnesi, tas baigo pie debesīm kā perlamutra gliemežvāks, manī uzvilnī kairs maigums, un es jūtu, ka nosarkstu. «Mēness!» es kaisli čukstu. «Mēness!» Un mana sirds tiecas tam pretī. Tā paiet kāds mirklis.
Saceļas vējš, man uzvēdī sveša, savāda, neparasta elpa. Kas tā ir? Es paveros apkārt — neviena nav. Vējš mani sauc, mana dvēsele paklausa šim aicinājumam, es jūtu, ka mani it kā paceļ uz augšu, es it kā atraujos pats no sevis, tieku piekļauts pie neredzamām krūtīm. Acīs man sariešas asaras, es trīcu. Dievs stāv tepat līdzās un skatās manī. Tā paiet vēl kāds mirklis. Es pagriežos, svešo, savādo elpu vairs nemana, es redzu it kā gara muguru, tas klusi aiziet pa mežu arvien tālāk, arvien tālāk...
Brīdi es vēl cīnos ar smago apmātību, esmu galīgi apdullis, līdz nāvei noguris un drīz aizmiegu.
Kad atmostos, nakts jau ir pagājusi. Ak, cik es pēdējā laikā esmu bijis nožēlojams, staigāju apkārt kā drudzī, gaidot uzbrūkam kādu slimību. Viss man likās ačgārns, visu es redzēju sliktā gaisma, mani gremza smeldzīgas skumjas. Tagad tas jau garām.
XXVII
Ir rudens. Vasara pagājusi, tā aizsteidzās tikpat strauji kā atnākusi. Ak, cik ātri tā izbeidzās! Dienas ir saltas, es medīju, zvejoju un mežā dziedu. Ir dienas, kad no jūras ceļas bieza migla un visu ietin dūmakainā tumsā. Tādā dienā ar mani kaut kas atgadījās. Es ilgi klaiņoju pa mežu, iemaldījos kaimiņu draudzē un nonācu tieši pie ārsta mājas. Ārstam bija viesi — tās jaunās dāmas, ar kurām jau biju agrāk iepazinies.
Visi bija jauni, visi dejoja, uzjautrinājās, draiskojās gluži kā nevaldāmi kumeļi.
Piebrauca rati un apstājās pie dārza vārtiem. Ratos sēdēja Edvarda. Mani ieraugot, viņa pārsteigumā satrūkās.
— Es iešu! — es klusi sacīju. Bet ārsts mani aizturēja. Edvardu mana klātiene sākumā nomāca, un, ja es kaut ko sacīju, viņa nodūra acis. Vēlāk viņa atguvās un pat uzdeva man dažus nenozīmīgus jautājumus. Viņa bija dīvaini bāla, salta, pelēka migla klājās pār viņas seju. Viņa nemaz neizkāpa no ratiem.