Un, kad viņa pienāk man klāt, mana sirds visu nojauš, tā nevis pukst, bet dauzās. Un Iselina ir kaila zem kleitas, un es pieskaros viņai ar roku.
«Sasien man kurpju saites!» viņa saka, un viņas vaigi deg. Un pēc mirkļa viņa čukst tieši pie manas mutes, pie manām lūpām: «Kāpēc tu nesasien man kurpju saites, mīļais, mans mīļotais?... Kāpēc tu tās nesasien? ...»
Bet saule iegrimst jūrā un atkal iznirst — sārta, atsvaigusi, it kā skaidra ūdens padzērusies. Un visapkārt čuksti, čuksti. ..
Pēc brīža viņa man pie pašas mutes saka:
«Man jāiet. . .»
Un aiziedama pamāj ar roku, viņas vaigi joprojām deg, seja ir maiga un kaismīga.
Tad viņa atkal pagriežas pret mani un pamāj.
Bet Dideriks atiet no koka, pieiet pie viņas un saka:
«Iselin, ko tu darīji? Es visu redzēju.»
Viņa atbild:
«Diderik, ko tu redzēji? Es neko nedarīju.» «Iselin, es redzēju, ko tu darīji,» viņš atkārto. «Es visu redzēju.»
Tad mežā novizuļo viņas līksmie smiekli, viņa aiziet kopā ar Dideriku — gaviļaina un grēcīga no galvas līdz kājām. Uz kurieni viņa iet? Pie kāda cita vientuļa mednieka.»
Bija pusnakts. Ezops bija norāvies, es dzirdēju viņa rejas mežā, viņš medīja uz savu roku, un, kad es beidzot atmānīju viņu atpakaļ, pulkstenis jau bija viens.
Parādījās kāda gane, viņa adīja zeķi, klusi dungoja un raudzījās apkārt. Bet kur viņas ganāmpulks? Ko viņa pusnaktī meklēja mežā? Itin neko, itin neko. Klīda apkārt, nemiera tirdīta, varbūt prieka pēc. Es nodomāju: viņa dzirdēja Ezopu rejam un saprata, ka esmu mežā.
Kad viņa pienāca, es piecēlos un skatījos uz viņu — cik viņa sīciņa un jauna!
Ezops arī stāvēja un raudzījās uz viņu.
— No kurienes tu nāc? — es viņai vaicāju.
— No dzirnavām, — viņa atbildēja. Bet ko viņa tik vēlu darījusi dzirnavās?
— Vai tev nav bailes pusnaktī staigāt pa mežu? Tu esi tik sīciņa un tik jauna, — es teicu.
Viņa iesmējās un atbildēja:
— Nemaz tik jauna neesmu. Man jau ir deviņpadsmit gadu.
Bet viņai nevarēja būt deviņpadsmit, biju pārliecināts, ka divus gadus viņa piemelojusi, viņai droši vien ir tikai septiņpadsmit. Bet kādēļ viņa gribēja izlikties vecāka?
— Apsēdies un pasaki, kā tevi sauc! — es sacīju. Viņa nosarkusi apsēdās man blakām un teica — viņu saucot Henrieta. Es vaicāju:
— Vai tev ir iecerētais, Henriet? Vai viņš tevi kādreiz ir apskāvis?
— Jā, — mulsi smaidīdama, viņa atbildēja.
— Cik reižu? Viņa klusēja.
— Cik reižu? — es atkārtoju.
— Divas reizes, — viņa klusi atbildēja. Es viņu piekļāvu klāt un vaicāju:
— Kā viņš to darīja? Vai tā?
— Jā, — viņa notrīsēdama apliecināja. Pulkstenis jau bija četri.
IX
Man bija saruna ar Edvardu.
— Drīz būs lietus, — es sacīju.
— Cik tagad ir pulkstenis? — viņa vaicāja. Es pavēros saulē un teicu:
— Drīz būs pieci. Viņa jautāja:
— Vai jūs to redzat pēc saules — un tik noteikti?
— Jā, es to redzu pēc saules, — es atbildēju. Klusums.
— Bet, ja nu saules nav, kā tad jūs zināt laiku?
— Pēc citām zīmēm. Pēc paisuma un bēguma, zāle zināmā laikā pieplok pie zemes, putnu dziesmas mainās, daži putni sāk dziedāt, kad citi apklust. Arī pēc ziediem var noteikt laiku, tie pret vakaru aizveras, un pēc koku lapām, tās lāgiem ir gaiši zaļas un spīdīgas, lāgiem tumši zaļas, un, beidzot, es to nojaušu.
— Ak tā? — viņa saka.
Es gaidīju lietu un negribēju viņu ilgāk aizturēt, tāpēc pacēlu cepuri. Taču viņa man piepeši uzdeva kādu citu jautājumu, un es paliku. Viņa nosarka un sāka mani iztaujāt, kāpēc es īstenībā uzturoties te, kāpēc ejot medībās un tā joprojām. Es taču šaujot tikai tik daudz, cik nepieciešams iztikai, Ezopu pārāk nenodzenot, vai ne?
Viņa vēl košāk pietvīka un galīgi samulsa. Es sapratu, ka viņai kāds par mani tā stāstījis, viņa atkārtoja cita vārdus. Tas mani aizkustināja, es atcerējos, ka viņai nav mātes, viņa izskatījās tik bezpalīdzīga, rokas viņai bija tievas kā skaliņi. Un tad mani pēkšņi pārņēma tāda kā apmātība.
— Jā, es šauju, nevis lai nogalinātu, bet lai varētu dzīvot. Vairāk par vienu rubeni dienā nevar noēst, tāpēc es nešauju divus, otru atstāju uz rītu. Kādēļ lai es šauju vairākus? Es dzīvoju mežā, esmu meža dēls. No pirmā jūnija vairs nedrīkstēs šaut arī irbes un zaķus, man gandrīz nebūs vairs ko medīt. Tad es ķeršu zivis un pārtikšu no zivīm. Aizņemšos laivu no jūsu tēva un došos jūrā. Es negribu tikai medīt, es gribu dzīvot mežā. Es tur jūtos labi, ēdu, sēdēdams zemē, nevis uz krēsla, man nav jābaidās, ka apgāzīšu glāzes. Mežā es varu darīt visu, ko vēlos, gulēt uz muguras un aizvērt acis, ja nepatīk skatīties. Bieži man gribas kaut ko sacīt, skaļā balsī sacīt, un mežā vārdi nāk no pašiem sirds dziļumiem . . .
Kad es viņai vaicāju, vai viņa to saprot, viņa atbildēja — jā.
Es runāju vēl, jo viņas acis nenovērsās no manas sejas.
Ja jūs zinātu, ko es te esmu redzējis! — es teicu. — Ziemā, klaiņodams apkārt, ieraugu sniegā irbju pēdas. Pēkšņi pēdas pazūd, irbes pacēlušās gaisā. No zīmēm, kas palikušas pēc spārnu vēdām, nosaku virzienu, kādā putni aizlidojuši. Medījums ir projām, taču drīz es to atkal uzeju. Man tas ikreiz liekas apbrīnojami. Rudenī es bieži vēroju krītam zvaigznes. «Vai tiešām tur iet bojā vesela pasaule?» es savā vientulībā domāju. «Vai vesela pasaule sagrūst man acu priekšā? Un man, taisni man lemts redzēt, kā mirst zvaigzne!» Bet, kad iestājas vasara, uz katras koka lapas sākas sava īpaša dzīve. Es raugos uz tādu sīku radībiņu un redzu, ka tai nav spārnu, tā nevar nekur nokļūt, tai jādzīvo un jānomirst uz šās pašas lapiņas, kur piedzimusi.
Iedomājieties tikai! Reizēm es ilgi vēroju zilo mušu. Jā, to visu nevar vārdos izsacīt, nezinu, vai jūs mani saprotat.
— Saprotu gan.
— Un tā es citreiz raugos uz zāli, bet zāle varbūt raugās arī uz mani — ko mēs zinām? Es skatos uz sīku zāles stiebriņu, tas notrīs, un tā taču nevar būt nekāda nejaušība. Un tad es nodomāju: «Redz, šis zāles stiebriņš notrīs!» Vai raugos uz priedi, un vienmēr gadās kāds zars, no kā nevaru novērst acis un kas man vēlāk neiziet no prāta. Bet dažreiz kalnos sastopu cilvēkus, arī tā gadās.
Es skatījos uz viņu, viņa stāvēja, paliekusies uz priekšu, un klausījās. Es viņu vairs nepazinu. Viņa klausījās tik uzmanīgi, ka bija aizmirsusi par savu sejas izteiksmi, tā kļuvusi neglīta, vienkārša, apakšlūpa atkārusies.
— Es saprotu, — viņa teica un izslējās. Nokrita pirmā lietus lāse.
— Sāk līt, — es teicu.
— Jā, tiešām, sāk līt, — arī viņa sacīja un tūlīt devās projām.
Es viņu nepavadīju, viņa aizgāja viena, es steidzos uz būdu. Pagāja dažas minūtes, lietus jau lija stiprāk. Piepeši izdzirdēju kādu skrienam man pakaļ, apstājos un ieraudzīju Edvardu. No skrējiena viņa bija pietvīkusi.
— Es pavisam aizmirsu, — viņa aizelsdamās teica un pasmaidīja. — Par braucienu uz žāvētavām, uz zivju klinti. Ārsts atbrauks rīt, vai jums būs laiks?
— Rīt? Jā, noteikti.
— Pavisam aizmirsu, — viņa vēlreiz teica un atkal pasmaidīja.
Kad viņa gāja projām, es ievēroju, ka viņai ir tievas, skaistas kājas, tās bija dubļiem nošļakstītas. Viņas kurpes bija nomītas.