Un, vairs nebilzdama ne vārda, viņa cieši apskauj man kaklu un raugās acīs, veras manā sejā, strauji elpodama. Viņas skatiens ir satumsis.
Es spēji pieceļos un samulsis saku:
— Ak tā, tavs tēvs brauks uz Krieviju?
— Kādēļ tu tik pēkšņi piecēlies? — viņa vaicā,
— Tāpēc, ka ir jau vēls, Edvarda, — es atbildu. — Tagad baltie ziedi atkal aizveras, lec saule, iestājas diena.
Es viņu pavadīju līdz mežmalai un, tur apstājies, ar skatienu sekoju viņai, cik ilgi vien viņa bija redzama. Tālu lejā viņa pagriezās un uzsauca «Ar labu nakti!». Tai pašā brīdī atdarījās kalēja mājas durvis, iznāca ārā vīrietis baltu kreklu mugurā, viņš pavērās apkārt, uzvilka cepuri uz pieres un aizgāja uz Sirilundas pusi.
Man ausīs vēl skanēja Edvardas balss — «Ar labu nakti!».
XIV
Esmu apreibis no prieka. Es izšauju no savas bises, neticami skaļa atbalss pārlec no kalna uz kalnu, aizlido pār jūru un iesitas miegaina stūrmaņa ausīs. Par ko es tā priecājos? Vai par kādu domu, atmiņu, meža šalkām vai cilvēku? Es domāju par viņu, aizveru acis un klusi stāvu uz ceļa, es skaitu minūtes.
Man slāpst, un es padzeros pie strauta; es noskaitu simt soļu uz priekšu un simt soļu atpakaļ. «Viņa kavējas,» es nodomāju. Vai kas atgadījies? Apritējis viens mēnesis, un mēnesis nav ilgs laiks; nē, nekas nav atgadījies! Dievs ir mans liecinieks, cik ātri pagājis šis mēnesis. Taču naktis dažreiz liekas tik garas, un tad es mēdzu iemērkt strautā cepuri un to žāvēt, lai īsinātu laiku.
Laiku es skaitu pēc naktīm. Gadās, ka pienāk nakts, bet Edvardas nav, reiz viņa neatnāca pat divas naktis. Veselas divas naktis! Nē, nekas, nekas nav atgadījies, bet man šķiet, ka vairs nekad mūža nebūšu tik laimīgs.
Un vai es maldos?
— Vai dzirdi, Edvarda, cik šonakt mežā ir nemierīgi? Lapas trīc, uz ciņiem kņada un rosība. Tur kaut kas perinās ... Bet ne jau to es gribēju tev sacīt. Kalnos dzied kāds putns, tā ir zīlīte. Tā divas naktis sēž vienā un tai pašā vietā un dzied, aicina savu draugu. Vai tu dzirdi, kā tā vītero, atkārto vienu un to pašu vīteri?
— Jā, es dzirdu. Kādēļ tu man to vaicā?
— Tāpat vien. Zīlīte tur sēž divas naktis. Tikai to es gribēju tev pateikt... Paldies, paldies, ka tu atnāci šovakar, mīļā! Es te sēdēju un gaidīju, gaidīju — varbūt tu atnāksi šovakar, bet varbūt tikai rīt. . .
— Un es arī gaidīju. Visu laiku domāju par tevi. Es salasīju tās glāzes lauskas, kuru tu toreiz apgāzi, vai atceries? Mans tēvs šodien aizbrauca, es nevarēju atnākt, visu vajadzēja sakravāt, sapost viņu ceļam. Es zināju, ka tu staigā pa mežu un mani gaidi, es saiņoju viņa mantas un raudāju.
«Pagājušas taču divas naktis,» es nodomāju, «Ko viņa darīja pirmajā naktī? Un kādēļ viņas acīs vairs nav tāds prieks kā agrāk?»
Aizritēja stunda. Zīlīte kalnos apklusa, mežs norima. Nē, nē, nekas nav atgadījies, viss ir tāpat kā iepriekš, atvadoties viņa sniedza man roku un lūkojās uz mani ar mīlestību.
— Rīt? — es jautāju.
— Nē, rīt ne, — viņa atbildēja. Es jautāju, kāpēc.
— Rīt taču es rīkošu svētkus, — viņa sacīja un iesmējās. — Es gribēju tevi pārsteigt, bet tu izskatījies tik nelaimīgs, ka nolēmu pateikt tūlīt. Es gribēju tevi ielūgt rakstiski.
Man novēlās kā akmens no sirds.
Viņa pamāja ar roku un grasījās iet projām.
— Pasaki vēl tikai vienu, — es teicu, joprojām stāvēdams uz vietas. — Kad tu savāci un paslēpi tās stikla skambas?
— Kad salasīju?
— Jā, vai pirms nedēļas vai varbūt pirms divām nedēļām?
— Laikam pirms divām nedēļām. Bet kādēļ tu vaicā? Nē, teikšu tev patiesību, es tās savācu vakar.
Vakar, tātad vēl vakar viņa domājusi par mani! Viss ir labi!
XV
Mēs sasēdāmies divās laivās. Mēs dziedājām un sasaucāmies. Govju salas atradās aiz citām salām, vajadzēja braukt diezgan tālu, bet mēs pa ceļam sakliedzāmies no laivas uz laivu. Ārstam mugurā bija gaišas drēbes tāpat kā mūsu dāmām. Es nekad agrāk nebiju viņu redzējis tik apmierinātu, viņš vairs neklusēja, bet dzīvi piedalījās sarunās. Man pat šķita, ka viņš ir mazliet iedzēris un tāpēc tik jautrs. Kad mēs izkāpām krastā, viņš uz mirkli pievērsa sev mūsu uzmanību, lūgdams visus justies kā mājās. Es nodomāju: «Paskat, Edvarda viņu izraudzījusies par mājastēvu.»
Pret dāmām viņš izturējās ar vislielāko laipnību. Pret Edvardu viņš bija pieklājīgs un laipns, bieži vien tēvišķs un, kā agrāk nekad nebija darījis, viņu pedantiski pamācīja. Viņa minēja kādu datumu, sacīdama: «Esmu dzimusi trīsdesmit astotajā,» — un viņš atvaicāja: «Droši vien astoņi simti trīsdesmit astotajā?» Ja viņa tad atbildētu: «Nē, tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astotajā,» — viņš nesamulstu, tikai izlabotu, teikdams: «Tas gan nevar būt.» Ja es kaut ko sacīju, viņš mani pieklājīgi un laipni uzklausīja, bez jebkāda nicinājuma.
Pie manis pienāca kāda meitene un sasveicinājās. Es viņu nepazinu, nevarēju atcerēties, kur esam redzējušies, pārsteigts kaut ko nomurdēju, un viņa iesmējās.
Izrādījās, ka tā bija viena no mācītāja meitām, es biju bijis kopā ar viņu zivju žāvētavās, turklāt ielūdzis viņu pie sevis būdā. Kādu brīdi mēs sarunājāmies.
Aizritēja stunda vai divas. Es garlaikojos, dzēru visu, ko man ielēja, un jaucos viesu pulkā, runājos ar visiem.
Atkal izdarīju kļūmi pēc kļūmes, jutos neērti, lāgiem apjuku un nezināju, ko atbildēt uz laipnību; reizēm runāju nesakarīgi, reizēm nespēju izrunāt ne vārda un pats uz sevi dusmojos. Attālāk pie liela akmens, ko mēs izlietojām par galdu, sēdēja ārsts un žestikulēja.
— Dvēsele! Kas tā tāda? — viņš sacīja. Prāvesta meita bija viņu nosaukusi par brīvdomātāju. Nu labi. Vai tad nedrīkst brīvi domāt? Elli iztēlojamies kā māju pazemē, bet velnu par galda priekšnieku vai par kaut ko vēl lielāku — taisni par viņa majestāti. Ārstam, starp citu, gribējās pastāstīt par Annas baznīcas altāra gleznu: Kristus, daži jūdi un sievas, ūdens pārvēršana par vīnu — lieliski! Bet Kristum ap galvu nimbs. Kas tad ir šis nimbs? Zelta stīpiņa, tieši tāda kā mucai, tā balstās uz trīs matiem.
Divas dāmas šausmas sasita plaukstas. Bet ārsts prata izlocīties un jokodams sacīja:
— Vai nav tiesa, tas skan briesmīgi? Es to atzīstu. Taču, ja to klusībā atkārto, atkārto septiņas vai astoņas reizes un vēl mazliet par to padomā, tad tas vairs neliekas tik šausmīgi... Daiļās dāmas, parādiet man godu un sadzeriet ar mani!
Un viņš nometās zālē uz ceļiem abu dāmu priekšā, cepuri nenolika vis blakus, bet augstu pacēla gaisā ar kreiso roku un iztukšoja glāzi, atmetis galvu. Es pat apskaudu viņa veiklību un arī labprāt būtu sadzēris ar viņu, bet vairs nepaspēju.
Edvardas skatiens viņu pavadīja. Es apstājos viņai blakām un teicu:
— Vai šodien spēlēsim «Pēdējo pāri»? Viņa mazliet satrūkās un piecēlās.
Atceries, ka mēs nedrīkstam viens otru uzrunāt ar «tu», — viņa čukstēja. Es taču viņu nemaz nebiju saucis uz «tu». Es atkal aizgāju projām.
Atkal aizritēja stunda. Cik gara diena! Es jau sen būtu aizbraucis mājas viens pats, ja man būtu trešā laiva Ezops palika piesiets būdā, viņš droši vien domā par mani. Edvardas domas, bez šaubām, bija tālu no manis, viņa runāja par to, kāda laime ir ceļot, aizbraukt uz svešām vietām. Viņas vaigi bija pietvīkuši, viņa pat pārsacījās.