VACLAVS KAIDOSS, čehu rakstnieks
PŪĶIS
— Ja būsi melojis, nositīšu tevi kā suni!
— Es nemeloju, kungs, nekad nebūtu melojis …
— Ja tu melo, norīdīšu tevi ar suņiem …
Raibie suņi, kas skrēja blakus zirgam, ošņāja gaisu, viņu sarkanās mēles raustījās plati atvērtajās mutēs.
— Kungs, es nemeloju, — vecais, nogurušais virs sacīja, taču jātnieks viņā neklausījās.
— Velnišķīgi karsti, — jātnieks teica, noņemdams augsto ķiveri un slaucīdams pieri ar sarkanu zīda lakatu. «īsta Efesas prece,» vecais domāja, «šie lielmaņi labprāt lieto musulmaņu pagānu greznās mantas, bet, ja vienkāršs cilvēks ieelpo kaut austrumu gaisu, lielmaņi viņu tūdaļ stiepj uz sārta.» Vecais vīrs nopūtās.
— Kungs, drīz būsim klāt.
Deodats de Gozons, svētā Rodosas Jāņa ordeņa bruņinieks, pakāra ķiveri pie seglu loka un paklapēja ar plaukstu pa zirga kaklu. Tālē balsnēja nelielas, pussagruvušās baznīcas mūri. Šis novads bija gauži panīcis, un tie, kas cēluši baznīcu, izzuduši, tāpat kā izzudušas druvas un vīna kalni šajā salas daļā. Kailas, sausas klintis, putekļi un vējš, kas šaustīja sauso zāli. Augsta, balta klints rēgojās gluži kā kaulains pirksts — bet zilgais līcis šalca stāvās nogāzes pakājē.
Zirgs apstājās un satraukti nosprauslojās.
— Kas tad tev? — Deodots laipni jautāja lopiņam un noglauda mīkstās krēpes.
Zemnieks pagriezās. Viņa melnīgsnējā sejā tikai liekuļota pacietība — svelme un trūkums izvagojuši seju dziļām rievām. Skaidras vienīgi acis.
— Kungs, tā ir svētā Stefana baznīca, to būvējuši jau bizantieši.
— Vai tad pūķis nebaidās no svētajiem? — bruņinieks zobgalīgi vaicāja.
Vecais vīrs pārmeta krustu.
— Pūķis ir tur tālāk, — viņš steigšus sacīja, ar trīcošu roku rādīdams pa labi uz klinti, kas bija vērsta pret jūru.
Pieši sāpīgi skāra zirga sānus, tas palēcās uz priekšu, bet jātnieks smiedamies apvaldīja rumaku. Abi svelmes nomocītie suņi drāzās pakaļ savam saimniekam.
Bruņinieks, seglos sēdēdams, paliecās sāņus.
— Paklau, vecais, vai tu pūķi esi redzējis?
Zemnieks iesita ar dūri sev pa krūtīm.
— Tikpat skaidri kā tevi, kungs!
— Pastāsti.
Vecais vīrs pašūpoja galvu.
— Mani dēli ganīja klints pakājē alas tuvumā aitas. No alas tek strauts, un aitas iet tur dzert. Tas bija' ap pusdienlaiku, gāju turp un redzēju visu kā uz delnas …
— Ko tu redzēji?
— Viņš parādījās pēkšņi…
— Kāds viņš izskatījās?
— Galva kā čūskai, ausis garas gluži kā ēzelim. Pats liels kā bullis, uz muguras spārni, līdzīgi zivs spurām … nē, nē … drīzāk spārni kā sikspārnim, jā, sikspārnim, tikai milzīgam … Rīkle plata jo plata, acīs — elles uguns… lai svētais Stefans stāv mums klāt… — vecais vīrs čukstēdams piebilda un vēlreiz pārmeta krustu.
Senjors de Gozons nokāsējās, taču neko neteica. Vecais piemiedza acis.
— Tas bija drausmīgs skats — dēli, protams, aizmuka, un es, zvēru, pat nerāju viņus par to. Pūķis aprija trīs aitas! — vecais vīrs pēkšņi iesaucās, un viņu vēl tagad pārņēma izmisums.
— Pūķim tas nav daudz.
— Vai zināt, kungs, tas riebeklis ir dikti ātrs. Uzklupa aitām kā lapsa vistām … Pēc nedēļas tāda pati nelaime piemeklēja Džuzepi Grinaldi un viņa kaimiņus … Kopš tā laika aitas ganām ielejā, bet, debesu tēvs, kādas nu tur ganības! — vecais nopūzdamies piebilda.
— Jūs esat sievišķi, — bruņinieks nesaudzīgi sacīja.
— Var jau būt. — Sirmgalvis paraustīja plecus. — Neesam karavīri, taču vilku nebīstamies. Vilku nebīstamies, — viņš atkārtoja, — bet tas … tas nezvērs — dieva sodība, — vecais pazemīgi piebilda.
Viņi devās tālāk klusēdami garām baznīcai, un drīz jau ceļiniekus skāra šauras ieplakas ēna. Bruņinieks atkal uz-
\ lika galvā ķiveri. Taka biezajā zālē nebija saskatāma, no
klintīm dvesa mitruma un pelējuma smaka. Un vēl kaut kas …
Pirmie apstājās suņi. Paošņāja gaisu, purnus paslējuši, uz r muguras īsā spalva sacēlās stāvus, no pavērtajām mutēm
plūda žēla gaudošana. Zirgs nemierīgi mīņājās. Pa ieplaku vilka vējš, nesdams līdzi sāls, jūras smaržu — un arī sīvu muskusa dvaku. Pāreja no nokaitušā, akmeņainā tuksneša uz šo tukšo aizu bija ļoti pēkšņa.
— … Are, tur — Malpaso, «nolādētā vieta», — vecais sacīja un apstājās, rādīdams uz nokarenu klinti, kas daļēji aizšķērsoja ieplakas gultni. — Otrā pusē ir ala, un tur mitinās… Kungs, jūs vēl varat atgriezties, — vecais pārbijies piebilda.
Jaunajam bruņiniekam bailēs uz mirkli aizrāvās elpa. Taču viņš savaldījās un nolēca no zirga. Pasviedis vecajam pavadu, bruņinieks sacīja:
— Džeronimo, gaidi mani šeit. — Viņš pamāja ar galvu uz zirgu. — 2ēl būtu upurēt lopiņu pūķim, vai ne? — Pasmiedamies bruņinieks piebilda: — Es atgriezīšos …
Vecais vīrs aši satvēra bruņinieka roku un vairākkārt to nomutēja.
— Kungs, tu esi labs, tu palīdzi tukšiniekiem, tu nebaidies Lielmestra aizliegšanas, bet, ja tevī mīt… ja tevī mīt kaut kripatiņa šaubu, labāk jāj atpakaļ! Labāk jāj atpakaļ, mēs tev to nepārmetīsim. Kungs, tu esi labs, — sirmgalvis atkārtoja, čāpstinādams bezzobu muti.
Jauneklis izrāva roku no veča plaukstām un sadrūma. Ordeņa priekšnieks Elions de Villanova bija izdevis ediktu, kas i aizliedza jebkuram — bruņiniekam vai prastas kārtas cilvē
kam — tuvoties nolādētajai vietai desmit dienu gājiena attālumā un par nepaklausību draudēja goda un dzīvības atņemšana. Grūti pateikt, kāpēc Lielmestrs izdevis tik bargu pavēli, — droši vien nav gribējis likt uz spēles savu bruņinieku dzīvību: ne jau par zemnieku ganāmpulkiem viņš turēja rūpi. Varbūt ordeņa priekšnieks domāja, ka tas nemaz nav pūķis, bet dieva tā kunga sodītāja roka un iejaukšanās briesmoņa darīšanās būtu svētuma zaimošana . ..