7*
95
De Gozons papurināja galvu un aši pārmeta krustu. Kauns un negods ļaut briesmonim vaļu Rodosas salā, kur dīkā dzīvo tik daudz varonīgu bruņinieku; nav ko šaubīties, ka
viņš, dižciltīgas gaskoniešu dzimtas bruņinieks, izaicinās pūķi uz cīniņu, tāpat kā izaicinātu jebkuru saracēni.
Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu un satvēra kreisajā rokā ar viņa ģerboni izrotātu vairogu. Iešana bija neērta, kaut arī augumu sedza tikai vieglas bruņas un galvu — ķiverē.1 Laime, ka ieplakā gaiss bija vēss. Bet, tiklīdz bruņinieks tika garām klintsragam, ēna pazuda un saules tveicē dzelzs bruņas un ķivere sakarsa. Sejsega bija jāpaceļ.
De Gozons apstājās.
Pa labi kāpieniem slējās augšup klints, kuras otra mala vērsta pret jūru. Nogāzē melnēja tumšā alas rīkle. Muskusa smaka šeit vairāk cirta nāsīs. De Gozons sarāvās, sirds krūtīs sita līdzīgi veserim. Kājas it kā svina pielietas, bet viņš lēnītēm gāja uz alu, atbalstīdamies pret oša koka pīķi kā pret zizli. Jo vairāk bruņinieks tuvojās alas mutei, jo nejaukāka kļuva asā smirdoņa, taču drosme plaka ne vien aiz nelabuma sajūtas — šajā smakā bija kaut kas baismīgi pazīstams, necilvēcīgi ļauns un tāls, kaut kas no sen aizmirstiem laikiem, kad cilvēku dzimuma virs zemes vēl nebija un tur ar debesu tēva ziņu ņudzēja un kustēja mežonīgi, velnišķi radījumi…
Bruņinieks uzkliedza, lai gan rīkle likās aizkaltusi:
— Jel rāpies ārā, nāc šurp, ja tev nav bail!
Atbalss aizdunēja un apklusa lauru koku birzīšu biezoknī, ieplakā iegulās klusums. Nevienas svešas skaņas… Tikai strauts urdzēja un tālumā dobji šalca jūra.
Bailes rimās. Bruņinieks soļoja tālāk, ļaudams pieri spirdzinošai vēja pūsmai. Klupdams starp akmeņiem, mezdams līkumu apkārt klints bluķiem, viņš tuvojās alai.
— Dieva tā kunga vārdā izaicinu tevi uz cīniņu — nāc ārā, parādies, mērosimies spēkiem!
«Spēkiem, spēkiem!» atkārtoja atbalss. Muskusa smaka kļuva vēl stiprāka. Bailes atgriezās un tagad nomāca bruņinieku. Viņš gribēja kliegt, gribēja atsvabināties no šausmām, taču visapkārt valdīja klusums — nekur neviena pūķa!
Pēc tam bruņinieks sadzirdēja troksni. Suņu rejas. Jā, attāla suņu riešana, kas skanēja arvien tuvāk: abi suņi bija izrāvušies no Džeronimo rokām un tagad sekoja savam saimniekam. Suņiem bija izdevies salauzt baiļu žņaugus, kuros tos iekļāva muskusa smaka.
Juzdams suņu sausās, raupjās mēles laizām savas rokas, bruņinieks atraisījās no bailēm un gandrīz līksmi devās uz priekšu. Viņš izaicinoši palūkojās augšup uz melno alas spraugu, uzkāra plecā zobenu un cieši satvēra pīķi. Pasvārstīja to rokā, ar prieku raudzīdamies uz mirguļojošiem saules atspulgiem pīķa smailes asajā trīsstūrī. Paspēra vēl dažus soļus un …
Kāja aizķērās aiz kaut kā mīksta; bruņinieks slīdēja, atkrita augšpēdu, un nāsīs iecirtās skarba puvekļu smirdoņa. Tā bija tik briesmīga, ka acu priekšā viss sāka slīdēt: klintis, akmens bluķi, ala, un zilā debess šķita ceļamies aizvien augstāk un augstāk… Pārlieku mocīdamies sliktās dūšas dēļ, viņš sarāvās čokurā. Pēc tam lēnītēm paslējās uz elkoņa un ieraudzīja to.
Bruņiniekam blakus bija glumas, smirdošas ādas lēveri, stiegrainu plēvju blāķis, iegarena galva ar lielu ragu un milzīgu, stingu aci. Šķita, ka acs ļauni vēro viņu, bet tā bija tikai iedoma. Nezvērs bija nosprādzis.
Jā, tas bija pūķis •— viens no briesmoņiem, par kuriem stāsta teiksmu teicēji un balādu dziedoņi, — milzīgs, šaušalīgs pūķis, kaut arī tas vairs nekustējās un kaut arī saule, kas karsēja klintis, bija pārvērtusi pūķi par nejauki smirdošu puvekļu blāķi…
Deodats de Gozons nodrebēja. Viņš uz mirkli iedomājās, ko darījis šis nezvērs, — iedomājās, uz ko varētu cerēt bruņinieks, cīnīdamies pret to. Briesmonis bija liels, tas bija milzīgs — daudz daudz prāvāks par vērsi — un, pakritis uz sāniem, sniedzās bruņiniekam gandrīz līdz jostas vietai, bet nezvēra spārni, kuri atgādināja sikspārņa spārnus un uz kuriem bruņiniekam bija paslīdējusi kāja, visapkārt sedza zemi kā ruds paklājs.
Deodats pavērsa augšup galvu un smējās mežonīgi un laimīgi. Sirds kļuvusi vieglāka: tātad viss paveikts, pie kājām guļ tas briesmonis, tas biedēklis. Pat roku nevajadzēja pakustināt, viss darīts, — dvēselē skanēja pateicības dziesma.
Bruņinieks izvilka zobenu un cirta nost riebīgo galvu; tas bija grūts darbs, galva smaga, un jauneklis nespēja savaldīt drebuļus, kad ar dzelzs cimdu pieskārās pūķa miesām. Aizsviedis galvu klints ēnā, streipuļodams starp saplosīto aitu kaulu atliekām, viņš devās uz alu.
Ala bija auksta, daudz aukstāka nekā dziļā ieplaka. Pūķa smaka tik stipra, ka pilnīgi nomāca visas citas sajūtas — tā neatvairāmi iekļuva nāsīs un no turienes skāra smadzenes. Bruņiniekam vēlreiz izdevās pārvarēt nelabo dūšu. Pēkšņi viņš sastinga kā sālsstabs.
Atkal pretī blenza nekustīga acs, un pie alas sienas kaut kas melnēja kā milzīga, ruda ēna. Ritēja laiks, saltām sviedru lāsēm pilot, aizgāja mūžībā mirklis pēc mirkļa. Taču vairāk nekā nebija. Klusums, pelējuma plankumi un ēna. Nekā cita .. .
Pēc tam bruņinieks iesmējās tik skaļi, ka pats brīdi gandrīz neko vairs nedzirdēja: tikai muļķis bīstas no sprāgoņas, un šis te bija vēl viens nosprādzis pūķis — gulēja šeit un puva, tāpat kā tas tur ārā, tiesa, alā pūšana nebija tik strauja kā laukā, karstā saulē. Taču bruņinieks tomēr aizsedzās ar vairogu, kad gāja pie sprāgoņas un aši iedūra tanī pīķi. Smaile viegli izgāja cauri gludai, zvīņainai ādai — tas bija dīvaini un nesaskanēja ar pasakām par bezgala cietajām pūķu zvīņām.