Bruņinieks lēni izvilka pīķi un, kāpdams pāri kauliem, izgāja ārā.
Pie alas ieejas viņš nometās ceļos un lūdza dievu dedzīgi un ilgi. Divi pūķi šeit ir pagalam, sala atpestīta no viņu draudiem, — vai tas nav atalgojums drosmīgam vīram, ja viņš domās pievārējis bailes? Vai šausmas, kas liek stingt, kas atņem prātu un saprašanu, nav briesmīgākas un vairāk postošas nekā šie baismīgie pūķi? Taču viņš savas bailes bija uzveicis, viņš tiešām tagad var dēvēties par pūķu uzvarētāju, tāpat kā visu drosmīgo bruņinieku patrons svētais Juris, kas kāvis daudz mazākus pūķus nekā šos, —• to var apliecināt ikviens, kurš redzējis svēto Juri attēlos.
* * *
Viņš atgriezās tur, kur pirmoreiz bija ieraudzījis briesmoni, atgriezās īstajā laikā, lai neļautu abiem suņiem nikni plēsties pūķa lielo, melno gaļas gabalu dēļ.
— Amrijas, vācieties! — bruņinieks kliedza un sita suņus. Neviens jau negrib, lai galu dabū lieliskie angļu dogi, jo ir zināms, ka pūķu gaļa tikpat indīga kā viņu elpa. De Gozons pārmeta krustu, uzsprauda pirmā pūķa galvu uz pīķa un pārlika to pār plecu. Pīķa kāts mazliet saliecās, taču nepār- lūza; bruņinieks aizsmakušu balsi sāka dziedāt pirmo pantu no svētās jaunavas un svētā Jāņa — ordeņa aizstāvja slavināšanas dziesmas. Par to, ka pārkāpts Lielmestra aizliegums, par to Deodats pat nepadomāja. Viņš bija uzvarējis pūķi — bruņinieks pats tam sāka ticēt — un domās jau tīksminājās, kā visi brīnīsies, kā viņš gūs slavu, kura vainagos viņa jauno galvu, kad viņš vareno trofeju noliks pie bargā Villanovas kājām.
Bruņinieks devās lejup pa saules apmirdzēto nogāzi uz tumšo pretējās nogāzes ēnu. Pasaule bija brīnišķīga, un saule spīdēja spožāk nekā pirmīt.
Tobrīd ieplakā sāka skanēt trīsuļojošs akords. Nē, tā nebija mūzika, tikai dažas pieglaimīgas, melodiskas skaņas, kas saplūda vienkop. Šķita — skaņas nāk no kalna dzīlēm, šķeļ gaisu, klintis, jūru, piepilda visu pasauli. Saule aptumsa.
Deodatam izslīdēja pīķis, abas rokas viņš piespieda pie ausīm, taču tas nelīdzēja, jo skaņa ķiverē atbalsojās un kļuva spēcīgāka. Abi suņi laikam gaudoja — bruņinieks neko nedzirdēja, taču redzēja, ka suņi krampjaini rij gaisu… Pēc tam skaņa pārtrūka gluži kā pārrauts diegs. Aprimušās skaņas vietā tūlīt bija dzirdami parastie, vēl pirms mirkļa nomāktie daždažādie trokšņi: lapu čabēšana lauru birzī, strauta čalas, vārnu ķērkšana un jūras šalkoņa aiz kalna. Tas viss bruņinieku gandrīz apdullināja.
Viņa acu priekšā nelielā attālumā parādījās tumšs, ieapaļš un mainīgs mākonis — tas stiepās garumā, pletās platumā, uzblīda un svārstījās, lēni, laiski kustēdamies. Tumsa atkāpās, un tās apveids vērtās citāds, apveids bija nenoteikts …
Saules staros pēkšņi iemirdzējās zaļganas zvīņas un dīvains rags uz gara putna knābja ar divām rindām sīku, bet ļoti asu zobu, iemirdzējās sarkanīga, zaigojoša acs … Jā, Deodats bija sastapies ar trešo pūķi! Šoreiz ar dzīvu, milzum lielu un briesmīgu pūķi.
Gara galva grozījās uz lokana čūskas kakla, galva bija smaga un lāgiem noslīga briesmonim uz zvīņainajām krūtīm, vājās pakaļkājeles nespēja noturēt smago rumpi, un tas balstījās uz ādas spārniem, kuru galā saliecās un atliecās trīs pirksti ar asiem nagiem. Likās — pūķis apjucis ne mazāk kā bruņinieks. Pūķa prātiņš trauksmaini un veltīgi cerēja uztvert pazīstamās smakas, taču uztvert nespēja. Nezvērs noskārta, ka tuvumā atrodas cilvēks. Bruņinieku pārņēma šausmas, sirdsapziņas pārmetumi par pāragro līksmošanu, truls fatālisms — jā, viņš bija zaimojis dievu, ļaudamies neapvaldītam lepnumam, viņš bija pārkāpis aizliegumu, un nu viņu piemeklēs sodība. Debesu tēvs ir sūtījis savu trešo kalpu, lai sodītu grēcinieku. Deodats nokāra galvu …
Tobrīd pūķis saplivināja spārnus, mazliet pacēlās gaisā un smagnēji lēca. Pirmie attapās suņi. Redzēdami, ka viņu kungam draud briesmas, tie metās virsū briesmonim un kampa to aiz pakaļkājām. Vienam sunim tas izdevās, otram neveicās, un suns uzlēca tieši uz zvīņneša purna. Sņikt, šņākt! — atvērās un aizvērās zobainie žokļi. Abpus nezvēra purna šļāca koši sarkanu asiņu strūklas.
Nezvēram tas patika — viņš saoda asins smaku, — tiesa, ne jau tādu, kāda bija pierastajām, garšīgajām ihtiozauru asinīm, bet labas bija arī šīs. Acis piemiedzās, un nezvērs alkatīgi rija saplosīto suni. Otrs suns vēl niknāk ieķērās pūķa ķetnā, bet tad nošvīkstēja garais spārns un nelajmīgais dzīvnieks nokrita blakus briesmonim: sunim bija pārlauzts mugurkauls.
Četrkājainie kalpi jau otrreiz pierādīja jaunajam bruņiniekam, kas ir drosme. Šausmīgs bija viss; tas, ka briesmonis tik nevērīgi pieveica divus spēcīgus dogus, neko vairs neļāva cerēt. Par bēgšanu nebija nemaz ko domāt: pūķis, pāris reižu palēkdamies, panāktu bruņinieku. Atlika vienīgi mirt. Atlika vienīgi cīnīties.
Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu, pakampa izkritušo pīķi un strauji to atvēzēja. Pīķis apbrīnojami viegli iedūrās garajā nezvēra kaklā, taču briesmonis, šķiet, nemaz to nemanīja.
Vienā lēcienā pūķis bija blakus bruņiniekam, un tas tikko paspēja izraut zobenu. Bruņinieks zināja, ka viņam tūlīt jāmirst, ieraudzīja zobu rindām iežogoto nezvēra rīkles bezdibeni. Viņš cirta pa pūķa galvu ar visu jaudu, jo šis bija viņa pēdējais cirtiens, un tajā viņš ielika visus savus spēkus …
… Nogāzās zemē, turēdams rokā zobenu, kas, triekdamies pret akmeni, pārlūza.