Tur, kur pirms mirkļa stāvēja briesmonis, nebija vairs
nekā — tikai saulē mirguļojošs gaiss. Pūķis bija pazudis. Ja Deodats de Gozons nebūtu tik apjucis — viņš dzirdētu to pašu trīsuļojošo skaņu, kāda radās, pūķim parādoties …
Cauri miglai lūkojās asiņainā saules acs. Tā lēnām kāpa tieši no jūras, virs kuras klājās migla, apakšā balta, augšā sarkana. Miglas vāli ira, mutuļoja, vijās apbrīnojamos tēlos, iekām atkal saaudās pelēkā, necaurredzamā autā. Bija agrs rīts, labākais medību laiks. Lai tikai izklīst migla …
— Kad migla izklīdīs, viņi ieradīsies, — teica garākais vīrs.
— Kad migla izklīdīs, dosimies ceļā. Tik trakā svelmē … — resnais krek- stēja.
—_ Šinīs četrpadsmit dienas esam padarījuši diezgan daudz.
Otrs sāka skaļi smieties:
— Deviņi ūdens zvīņneši, bet lidojošā — neviena. Divi mums aizbēga. Neveiksme. Taču mēs sākam atkal visu no gala … Man tas apnicis.
Viņa darbabiedrs pasmējās un teica:
— Visprātīgāk būtu viņus ķert tīklā — šeit būtu derīgs tikai tīkls… — Garais ieraudzīja trīsstūraino acu skatienā nepatiku. — Tomēr Padome atkal atcerējās par šiem lidojošiem zvīņnešiem. Lai nu runātu par ūdenī dzīvojošiem zāl- ēdājiem, bet šie spārnainie… Visriebīgākie šīs planētas dzīvnieki! — Viņš pagriezās un skumji palūkojās uz Bāzi.
Tā bija iekalta simt metrus augstā kaļķakmens kraujā virs līča. Bāzes caurspīdīgais astoņskaldnis raudzījās uz rudi zaļajiem staipekņu un kosu mežiem, kas auga apkārtējās nogāzēs un spoguļojās piekrastes purvu un purviņu sasmakušajā ūdenī.
Viņi stāvēja novērošanas punktā kādus trīsdesmit m?trus zem Bāzes uz šauru kāpnīšu apakšējā laukumiņa. Kāpnītes bija izcirstas kaļķakmens kraujā. Lejā dunēja jūra ar baltām bangu krēpēm, tiesa, šajā agrajā stundā bangas nebija saskatāmas un migla mazliet nomāca jūras šalkšanu. Gaiss bija karsts un valgs.
Resnajam vīram trūka elpas, pa gludo, pelēkzaļo seju kā krelles ritēja sviedru lāses. Garais vīrs elpoja dziļi, un viņam šķita, ka ar katru elpas vilcienu viņš ierij karstu ūdeni.
— Tūlīt sāksies, — garais mierināja sevi un darbabiedru.
Atkal sāka pūst vējš. Migla mirkli kļuva biezāka, mutuļoja, un uz novērošanas laukumiņu, kur viņi stāvēja, kā ūdenskrituma šaltis lejup gāzās silta lietus strūklas. Tas ilga tikai mirkli, bet viņi bija spiesti satvert metāla žoga margas, lai ūdens nasta nepiespiestu viņus pie zemes. Tiklīdz lietus pārstāja, viņi jutās daudz labāk, it kā no pleciem būtu novelta smaga nasta. Lietus gāze turpinājās tikai īsu brīdi.
Sākās tveice. Miglas plēņu skrandas, šķiet, dejoja zaļajos viļņos un izklīda turpat acu priekšā. Bezgalīgais, sudrabotais jūras klaids spīdēja tik ļoti, ka vajadzēja aizsegt acis, kas pieradušas pie blāvākas, ne tik nežēlīgas saules gaismas.
Viļņi glāsaini glauda balto smilti, noguldīja tur putu pērles un atkāpās. Taču pa jūras klaju neskraidelēja tikai vējiņš vien: dažreiz līmeni šķēla ass, zobots skausts, un tādās vietās ūdens virpuļoja un it kā vārījās. Brīžiem virs ūdens
parādījās riebīga, paplesta, zobaina mute un tūlīt pazuda dzelmē kā murgains sapnis.
— Uzmanies, viņi ir tuvu, — sacīja garais, pārliecies pār margām.
Resnais iegāja caurspīdīgajā kupolā, ap kuru žogs veidoja šauru balkonu, un apsēdās pie vadības pults. Metāls nožļerk- stēja, kupols sakustējās. Tas griezās. Spirāliska josta, veidota no caurspīdīgas, smaragdzaļas vielas, slīdēja ap vadītāju kā milzīga čūska. Augšā spirāliskā josta beidzās ar izliektu tīklveida kausu, kurš griezās kopā ar kupolu.
— Tur tie ir, tur tie ir! — garais sauca.
Viņa biedrs piespieda pogu, un ekrāns atdzīvojās. Tajā parādījās viļņi un smilšaina krasta strēmele. Taustekļiem līdzīgie aparāta pirksti iestādīja asumu. Tagad resnais redzēja to pašu, ko viņa biedrs ārpusē, taču daudz sīkāk.
Pēc tam parādījās viņi.
Augstu dzidrajā gaisā svaidījās daži tumši plankumiņi. Jūra pazuda, tikai baltā debess pletās uz visām pusēm. Ekrānā bija redzams riebīgs, garš purns ar garu, asu jo asu knābi, ar ragu, kas rēgojās uz pakauša. Briesmoņa pelēkā, it kā appelējusī āda bija nobārstīta ar spīguļojošām lāsēm, asinssārtajās acīs kvēloja alkatība un niknums. Lēni, gandrīz nemanāmi novērotājs pavirzīja attēlu sāņus un turpmāko rīkošanos uzticēja robotam. Tas atzīmēja koordinātes un briesmoņa attēlu vairs nelaida laukā no ekrāna.
— Lielisks eksemplārs, — resnajam aiz muguras sacīja garais, pavisam klusu ienākdams kupolā.
Tas tiešām bija lielisks eksemplārs. Milzīgo, izplesto ādas spārnu kopgarums gandrīz astoņi metri, un zaļganrudais rumpis beidzās ar īsu asti. Spārnu galos saliecās un atliecās trīs pirksti ar nagiem. Zvīņnesis majestātiski šķēla gaisu, un no viņa dvesa senlaicīgs, drausmīgs niknums. Abi novērotāji to juta un sirds dziļumos bija pateicīgi savai drošajai, caurspīdīgajai slēptuvei un varenajam spēka laukam, kas sargāja viņus no jaunās planētas šausmām.
8*
103
Zvīņnesis strauji nolaidās līdz viļņiem, pēc tam nolaidās arī citi zvīņneši, bet novērotāji, tiklīdz bija ieraudzījuši šo pirmo, uz citiem vairs nelūkojās. Spārnu ādas buras skāra viļņus, un briesmonis tūlīt, smagi gāzelēdamies kā pīle, uzņēma virs jūras līmeņa ātrumu un devās augšup. Zobainajā mutē spirinājās neliels zivjveida zvīņnesis, un tā asinis
tecēja no garajiem nezvēra žokļiem kā sārtas dzijas. Spārnotais briesmonis pagriezās pret novērotāju ar asti, un pēc krampjainajām galvas un garā čūskveida kakla kustībām bija redzams, ka jau lidojumā zvīņnesis remdina izsalkumu.