— Uz šīs planētas taču nav tādu apstākļu …
Priekšnieks nogurumā pievēra acis.
— Es runāju nevis par telpu, bet par laiku. Šķiet, jūs esat atklājuši kaut ko ļoti svarīgu un zvīņnesim likuši pabūt tālās nākotnes apstākļos.
— Pie zvīņneša pēctečiem, — preparētājs klusi piebilda.
Resnais nervozi iekāsējās. Viņš dusmojās, ka aizmirsis
datus, bez kuriem turpmākie mēģinājumi nebija iespējami.
Garais nepatikā palūkojās uz zvīņneši, kas anabiozes miegā gulēja mākslīgi veidotās milzīgās alas vidū.
* * *
Hronikas vēstī, ka drosmīgais pūķa nogalinātājs Deodats de Gozons neesot saņēmis par savu varoņdarbu pelnīto balvu. Vismaz tūlīt neesot saņēmis.
Kad viņš nostājās bargā Lielmestra acu priekšā un nolika pie viņa kājām riebīgo nocirsto pūķa galvu, — protams, pirmā pūķa galvu, — sirmgalvis sadusmojās un pavēlēja, lai šo bruņinieku, kas pārkāpis aizliegumu, tūlīt ieslogot tumšā velvē. Bet pa tam visā Rodosas salā izplatījās ziņa par pūķa nogalināšanu, un ļaudis, juzdami, ka varoņa slavas atspulgs skar arī viņus, lūdza Lielmestru, lai tas savu spriedumu atceļot. Elions de Villanova, vēlreiz apsvēris bruņinieka nopelnus, paklausīja lūgumam un piešķīra de Gozo- nam vienu no augstākajiem ordeņa tituliem.
Tāpēc zem varoņa tēla, kas saglabājies līdz mūsu dienām, lasāmas šādas rindas:
«Brālis Deodats de Gozons. Šis vīrs bez bailēm nogalējis milzum lielu un briesmīgu pūķi, kas rijis nelaimīgos Rodosas iemītniekus, un pēc tam de Gozons ievēlēts par ordeņa Liel- mestru ar dieva žēlastību tanī 1349. gadā.»
Tā beidzas šis stāsts, kaut arī bez parastās daiļās princeses … Viņa tiek daudzināta varbūt tikai pasakās …