Sievietes satrūkās. Vecākā pasmaidīja.
— Gluži ļauni nebūsat! Tā ļauni nevēstī.
— Trīs kungu dzīvības, — Toms teica, galvu nepaceldams.
Viņi sarunājās ilgi, pētīja sejas, zīlēja un minēja. Kad Madara izdzirda, ka Egļu kalnā jau trešo nakti nakšņo mazi bērni, uztūkuši no odu kodieniem, viņa izšķīrās par aicinājumu.
— Tūdaliņ vediet šurp!
— Ja mūs atradīs, nokaus arī jūs, — Toms atgādināja. — Kungu dzīvības nav sesku ādas.
— Kā lēmējs lems, — Madara atbildēja.
Par Adarotu sieviešu dzīvi mežā zināja tikai Madaras māsas sētā Mežmalniekos, kur viņas palaikam ciemojās. Māsa palīdzēja uzturēt sakarus ar ārpasauli, iegādāties sāli un pārdot rokdarbus rudens tirgos. Purva salā nu jau trīs vai četrus gadus nebija iemaldījies neviens cilvēks.
ANDRIS
ANDRIS
Kungi dēlu esot nozaguši un pārvērtuši vilkatī.
Vecu ļaužu teika
Cik vien atmiņa sniedzās, Andra vectēva vectēvi bija bijuši leimaņi, kas gadsimtiem ilgi kalpojuši kungiem. Pēc 1577. gada notikumiem, kad zemnieki sagrāba varu vairākās Vidzemes' vaivadijas, padzīdami poļus, kungu uzticēšanās Kaņķu brīvzemniekam Krišam, Andra vectēvam, tika iedragāta. Lai gan zemnieki vērsās tikai pret poļiem, viņu pārdrošība kungiem nepatika. No vasaļu pulka gan toreiz viņu vēl neizsvītroja.
Andra tēvs, sava tēva pieredzi ņemdams vērā, tūlīt pēc poļu ienākšanas 17. gadsimta sākuma pieteicās straž- ņikos. Dažas ziemas vēlāk poļi viņu ieskaitīja karakalpos. Kopš tā laika par viņu nebija nekādu ziņu. Klīda runas, ka kritis kaujā, bet Andra māte labprāt ticēja valodām, ka Polijas lielkņazs aizsaucis izmanīgo leimani Die sevis, lai padarītu viņu par galma vīru. Māte bija sapņotāja, un šis miglainais prāts piemita arī Andrim.
Kad puisim bija piecpadsmit gadu un Vidzeme atkal kārtējo reizi atradās zviedru varā, kada silta vasaras pēcpusdienā Kaņķu leimaņa pagalmā iejāja pagasta šķil- ters bērā zirgā un, māti nicīgi nolūkodams, pavēstīja:
— Muižkungs lika teikt: Kaņķu Krišam un viņa saimei ar šo gadu brīvzemnieka tiesa atmainīta. Uz priekšu ik nedēļu jādod viena derža ar zirgu un dēls Andris par denci uz muižu.
Puisis klausījās neziņā un apjukumā. Kad ziņnesis aizjāja, māte, bēdu satriekta, bezspēcīgi māja ar abām rokām un šļupstēja:
— Nu brīvīte, nu vaļiņa! Dreļļu un vergu laiki nāk pāri vecai leimaņu dzimtai. Ar dievu, mīļā brlvībiņa! Nu eima paši klaušu dienās. Ak, tavu sūru bēdu mūžu! Katru dienu! Un dēls jādod kalpībā.
Lai arī sabijies, dēls lūkoja māti mierināt, bet viņa neklausījās.
— Tiem tak nekas nav pa prātam, — viņa vaimanāja. — Veco tēvu nonicināja, kam gājis pret poļiem, nu tēvu soda par kalpošanu poļiem. Viss vainums, ka ne no vācu kaula.
Andris neteica vairs ne vārda, tikai vēlāk bikli iztaujāja par Kaņķu un citu leimaņu setu pagājību.
— Tādas manā laikā pagastā bija vēl pavisam trīs, — stāstīja vecāmāte. — Lumsti, Vēveri un Kaņķi. Nu mēs, pēdējie, izputināti… Veci ļaudis daudzināja: senlaikos latviešu leimaņu bijis vēl vairāk. Vāci mituši savā zemē aiz jūras.M
Jauneklim sirds sūrstēja, bet liktenim pretoties viņš nejaudāja. Saklausījies stāstus par rīkšu sodiem un moku siekstām, bēdu nomākts, viņš devās uz muižu par puspuisi. Strādāja, cik vien labi prata. Izrādījās, ka par tīro velti tur nevienu neper. Trīs gadus nokalpoja bez pēriena, no katra drūkstīgāka uzkliedziena bīdamies.
Ziemā, kad lauku darbi beidzās, kungs viņu paturēja par mājas kalpu, kas pienes ūdeni, skalda malku, kurina krāsnis, palīdz lopu kopējiem un dara citus mājas darbus.
Pagāja vairāki gadi. Andris nemanot vien apguva vācu valodu, paaugās, tika par pilnu puisi. Pēc pusgada, kad beidzās muižas kalpa laiks, viņš varētu uzsākt saimniekošanu savās mājās, bet to nesagaidīja.
Bija rudenīga svētdienas pievakare. Kungi, pārbraukuši no baznīcap, aizsūtīja Andri ar muciņu uz tuvējo krogu pēc alus. Andris piepildīja trauku, uzcēla plecā un grasījās doties atpakaļ gar^m zemnieku pūlītim kroga stadulas priekšā, te viņa ausis sasniedza zīmīgi vārdi.
— Zemgaļi nikni plēsās pretī vāciešiem, kāvās kā varoņi. Latgaļu lielkungs sūtīja karakalpus vāciem palīgā … Ar vācu lielkungu viņš slēdza derību kā jau lielkungs ar lielkungu …
Runātājs bija kāds klaidonīgs prūsis noplukušā svārkā, kailu galvu, no tiem vieglajiem pasaules staiguļiem, kas naktsmājas nemeklēja muižās, bet krogos. Priecādamies par zemnieku vērību, vīrs runāja aizvien dedzīgāk, svēti galvodams, ka viss teiktais esot tīra patiesība, kas pierakstīta ar melnu uz balta lielajā baznīcas un pasaules valodā. Rakstītājs pats bijis vai nu mācīts vācietis, vai romietis.
Zemnieki domīgi rūca bārdā. Pēkšņi kāds rūsganbārdis caur dusmās sakostiem zobiem izgrūda:
— Vācu kungi ir laupītāji. To jau mans vecaistēvs zināja teikt.
— Klus! — otrs viņu apsauca. — Visupirms palūko, vai tuvumā nav kunga auss. — Un viņš zīmīgi palocījās uz Andra pusi.
Puisis nosarka aiz apvainojuma un kauna. Par ko zemnieki viņu uzskatīja? Viņš taču bija īsteno leimaņu, jā, jā, īsteno šīszemes kungu pēcnācējs. To lielļaužu, kas.. ( Ak, patiesi, patlaban viņš padevīgi kalpoja vāciešiem par .,. aluspuisi,.. Kāds likteņa joks!
Pa to laiku izslāpušie kungi nevarēja sagaidīt kalpa atgriešanos. Brieda negaiss. Pēc Andra aizsūtīja lopu meitu. Tā, redzēdama un dzirdēdama, kādu runu dēļ Andris aizkavējies, pati sāka ausīties.
Kad beidzot puisis atnesa muciņu, kungs ņēmās viņu nikni bārt. Iepriekšējās puiša bijības ietekmēts, gan bija nolēmis viņu nesodīt, bet, kad pamanīja, kā jaunekļa acīs baiļu vietā iedzalkstās naids, ij pats sabijās.