— Kas? Vectēva niķis tev prātā? — kungs iekliedzās. — Tu, šmurguli, rīkstes prasi?
Rīkšu pieminēšana Andri nobaidīja. Kungs iesauca viņu savā istabā. Tur puisis šķīstā jaunības dedzībā godīgi izstāstīja visu dzirdēto, no savas puses naivi piemetinādams, ka vāciem labāk jau nu būtu bijis palikt savā zemē.
Kungs rāmi noklausījās, tikai nobālēja. Neatbildēja ne vārda.
Pēc brīža desmitnieks ar lopu puisi sagrāba Andri un ieslodzīja soda kambarī. Nākamajā dienā viņu nopēra ar rīkstēm. Asiņainu muguru uz kluča guļošam, kungs viņam piegāja klāt. Puisis pacēla galvu. No sāpju apmiglotajām acīm un saviebtās sejas dvesa naids.
Kungs, pārskaities par paklausīgā puiša negaidīti sīksto spītību, atvēzējās ar savu dzelzī kalto spieķi un trieca to pret jaunekļa muguru. Andrim šķita, ka mugura pārlūst..
Pēc trim mēnešiem viņš vēl nespēja sevi apkopt, stebe- rēja, šķībi sagriezies. Pienāca pavasaris. Vagars draudēja dzīt darbā, pārmeta izlikšanos.
Māte ilgi klaušināja pēc labākās riebējas un dziednieces, līdz no aizmeža atveda Luķu Madi. Veča aplūkoja muguru un nočērkstēja:
— Pušu! Spēka dzīsla pagalam!
Viņa divas dienas zāļoja vainu ar sakņu novārījumu, tad nosēja ar priežu skaliem un lika gulēt bez pakus- tēšanās.
Nelīdzēja mātes vaimanas. Vagars, ar vēršādas pātagu draudēdams, pusizdziedēto puisi aizdzina art muižas lauku.
Pats savām kājām mājās atgriezties Andris vairs nejaudāja. Mugura samilza kā spilvens.
Pēc trim dienām vagars atkal bija klāt. Kungs sūtījis palūkot, vai puisis neizliekas slimāks kā īstenībā ir. Tādi esot redzēti. Vagars izturējās bargāk nekā kungs. Diž- leimaņu dzimta nesen vēl lūkojās uz visiem vagariem no augšas. Nu šie augstmaņi bija viņa varā.
Pirmo reizi māte, lepnību pārvarējusi, dēla labā pielūdzās vagaru. Otrreiz vagars vairs lūgumus neuzklausīja, pavēlēja Andri pirmdienas rītā kaut vai nēšus aiznest uz muižu.
Māte aklā izmisumā pa nakts melnumu aizveda dēlu pie Luķu Mades. Šīs sievas vecie, kā runāja, arī bijuši no leimaņiem, tālab Kaņķienes acīs likās savieši. Vai nu nepalīdzēs?
Sākumā Made nobijās. Kur likt bēgulīgo slimnieku, ja kaites riebt un dziedēt pie viņas ik dienu nāca dažādi ļaudis, dažkārt ij kungi? Māte izmisīgi lūdzās. Izdzirdusi par Andra sodīšanas īstajiem iemesliem, vecene atmaiga.
— Ja sāpulis nav sapelnīts aiz sluinuma, tad rūpēšu, kaļ atspirgs. Tik pate, māte, neizdaudzini, neužģini man dzinējus.
Piepūlēdama savu prātu vfn ziņu, Made vēl tajā pašā dienā saklaušināja drošu slēpēju un pa nākamās nakts melnumu aizgādāja Andri Mežmalniekos. Ārstēšana bija Vienkārša: mugura jātur tīra, silta un nekustīga.
Tā nu sagadījās, ka neilgi pēc ierašanās Adarotās Tomam un Miķelim nācās pāri purviem mežā nest kokos iesaitēto Andri. Te, purvu aplokā, bija drošāk.
Vēlāk līdz viņiem nonāca ziņa, ka Andra māte bargi
tirdīta un drūkstīta par dēla pazušanu, ij savu tiesu rīkšu dabūjusi.
Andris klusēdams klausījās, tikai acīs kvēloja dzēlīgs naids.
Kad Madara un Ance kādudien no zemē paslēptas tīnes izcēla senas godadrānas un vairākas sudraba saktas, kuras, kā Madara izteicās, saglabājušās no viņlaikiem, Andris ņēmās viņu iztaujāt. No kurienes viņas vecajiem tādi greznumi? Vai viņi bijuši leimaņi? Kālab vāci iekļuvuši šaizemē?
— Laikam tiesa tam prūsim, kura runas dēļ tu te kverni, — Madara atbildēja. — Agrāk vāci patiesi mituši tikai aiz prūšu robežām. Tolaik latviešu labieši glabājuši mājās podiem sudraba kalumu.
— Tad tavi vecie arī bija brīvzemnieki? — Andris taujāja.
— Nē, dēls,- remešu ļaudis, Zvērēju savai vecaimātei, ka svēti glabāšu vecos šķietu rakstus un adarotu mež- ģus, tāpat kā viņa zvērējusi savai. Tālab ij par Adarotām saucamies. Tā visa mūsu vara,
— Kas bija tavu vecajo vecie? — Andris nelikās mierā.
— Tos, dēls, grūti sacīt, Katram ļaužam vecāsmātes divas, vectēvi divi, vecvecmātes četras, vecvectēvi četri. Tā tie radi iet plašumā,
— Kāds kunigaitis vidā nebija?
— Nē, dēls, Agrāk tēvi gan esot mituši Jersikas pils sētā, darinājuši labiešiem drānas. Vēlāk no vāciem paslēpušies mežā, Ar ķoniņiem man tik vien daļas, ka vecvectēvs, kas nodzīvoja bērza mūžu, puikas vecumā, kā stāsta, tupējis uz viena ganīklas ciņa ar stīvu lopu māršu, kurai bērna gados pasakas teikusi pēdējā Zemgales dižkuni- gaiša brāļameita Tīre, veca sieva garu, grumbainu vaigu. Tīres dēlu viņa cilmes dēļ muižturs apmijis pret medību kuci uz Vāczemi, tālab šī palikusi viena pie svešiem.
Andris, vienatnē nīkdams, daudz domāja. Viņš ievēroja, ka galvenais rīkotājs ir Toms, kas divatā ar brāli Miķeli bija nokāvuši trīs kungus, paši palikdami dzīvi un nesodīti. Tīrais brīnums! Puiša acīs ar to viņi bija kļuvuši varoņi, līdzīgi veclaiku karavīriem, par kuriem kroga priekšā bija vēstījis svešais ceļinieks.
Kādu dienu Andris bikli ieminējās Tomam par visu vācu kungu padzīšanu, bet vīrs uz to neko neatbildēja.
No majas ļaužu runām puisis noprata, ka Toma prāts nodarbinats tikai ar pēdu slēpšanu. Brālis Miķelis reiz pat izteicās, ka Toms pēc kungu aprakšanas esot tapis prāta viegls. Tadam spriedumam Andris nepiekrita. Toms bija savdabis, tas tiesa, bet prāts vīram strādāja raženi. Pamazam viņš Andrim atklāja savus nodomus.
— Ja iesi pret kungiem pliks un bez vilta, tūliņ būsi beigts, — viņš mācīja. — Sāksi svārboties: nāve klāt. Visas nelaimes neapsvērsi, tūdaliņ noķers nertā kā maili. Te, kur purva ruči visapkārt, drošs līdz laikam. Kaitē ar prātu, ja paša āda dārga.