— Es nebaidos! -— Andris sauca.
Toms sadusmojās.
— Sadziedē savu dzīslu, muļķi! — viņš uzkliedza. Pēc brīža pajautāja: — Vai zini, kālab vilks sava midzeņa tuvumā nemedī?
Tomam bija jādomā par bērnu un sievas likteni. Viņš savu nelaimi jau bija atriebis. Tagad jārūpējas, lai ābelīšu ziedi plaukst, lai bērni sūnās rotājas .
Vēlēdamies likt Andrim pie sirds slēpšanās svarīgumu, viņš stāstīja teiku par savu tālo senci trako Miķi, kas piecas vasaras turējis bailēs divus novadus, ik gadu nogalēdams' pa vienam, diviem kungiem. Pret Miķi vairākkārt gājuši mednieki un karakalpi, bet neko nespējuši izdarīt. Trakais vienu savainojis, citu sabaidījis un pats aizlaidies bez pēdām. Reiz dzinējiem licies, ka ļaundaris tūliņ būs rokā. Droši aplenktā birztalā skanējuši viņa ārprātīgie smiekli: «E, e, e! Hi, hi, hi!»
Kungi cerējuši negantnieku noķert dzīvu. Gājuši, aiz diviem vairogiem slēpdamies, bet trakais tik ķiķinājis, līdz gūstītāji pielīduši gluži klāt un pārliecinājušies, ka Miķis viņus kārtējo reizi izmuļķojis. Kokā šūpojies smilšu maiss. Uz leju slīdēdams, tas ar maiksti kustinājis viltīgu koka spīganu, kura, uz vienu pusi berzēdamās, taisījusi e-e-e, uz otru pusi — hi-hi-hi.
Andrim teika ļoti patika.
Todien, kad runcis Lūsals bija izbijies no dūkas, ko ļaudis nedzirdēja pārlieku smalkās skaņas dēļ, Toms Andrim pavēstīja vēl divas svarīgas lietas.
Pirmā bija ziņa no zāļu sievas Luķu Mades, Viņa vēlēja noņemt puisim no muguras balstekļus un palēnām vingrināties darbos.
Otra ziņa bija par Toma paša nodomiem, Lai atbaidītu ļaudis no meža un viņa brīvības salas, Toms bija nolēmis silā un tā apkartnē taisīt vilkaču un raganu pēdas, uz ceļiem un takām atstājot zaļus «vēmekļus», tādā veidā apjožot mežu ar nešķīstas burveklības drošo jostu, ja nepieciešams, palīgā ņemot gan Madaras krāsu un zāļu gudrības, gan trakā Miķa smalkās viltības, gan paša izdomātas vilkača šūpoles un vilku dūkas.
Jau iepriekšējā vasarā Toms un Miķelis bija izrakuši Dormuižas kapos galvaskausus un citus cilvēku kaulus, maisos sabērtus atveduši mežā un atbaidīšanas nolūkā izmētājuši uz takām, pa kurām varētu nākt meža ložņas. Lai meža baigums ietu pasaulē, Toms nolēma palīgos ņemt Luķu Madi, šo pāri novadiem izdaudzināto zāļu sievu un riebēju, kuras runās dažkārt ieklausījās arī kungi,
Otrā nodaļa VILKATIS PIE ZĀĻU MADES
Otrā nodaļa VILKATIS PIE ZĀĻU MADES
Vilkača tuvumā suņi dreb un dīdās.
' Taulas ticējums
Tas notika nākamajā dienā pēc vilka sirojuma Gaiga- los. No dienvidiem savilkās tūces, kas liecināja, ka laiks iet uz pavasara pusi. Luķu Made, kalsena sieva ar kvēpu rievām^ izvagotu seju, sēdēja uz egles bluķa krāsns priekšā un, muti sparīgi kustinādama, zelēja kaltētas mellenes. Ogu sausie kneceriņi gulēja sabērti pelēka priekšauta kabatā, no kurienes viņa tos pa reizei iegrāba saujā un iemeta mutē tik veikli, ka galva nepakustējās un lūpas neko daudz nepavērās. Istabas sienas bija nokārtas ar zāļu bunduļiem, slotiņām, sēklu un sakņu kaitējumiem pelēkās kulītēs. Stūrī stāvēja divas tīnes, aizkrāsnē lāva. Vecajai pie kājām gulēja tas pats pasīkais šunelis, kas viņdien gremzās ar vilku: snauda, galvu atspiedis pret bluķi. Krāsns akmeņi bija tikai remdeni. Kopš meitas un vecais bija miruši, bet dēli pazuduši karos un sērgās, sieva maz rūpējās par savu miesu. Istaba arvien bija auksta. Bet var jau būt, ka viņa to turēja aukstu tālab, ka zāles vēsumā labāk glabājās, nezaudēdamas derīgo stiprumu. Kas to lai zina? Vasarās Made rušināja rāceņu dobes, ziemā pelnījās ar zālēm un ārstēšanu. Viņa izskatījās vecāka, nekā bija, jo vēl arvien zieda seju ar kvēpiem, kā to šajā apvidū darīja visas sievas un meitas nemierīgajā karu un daudzo kungu laikā '.^J svešinieki vazājās apkārt gan ievziedos, gan sniegputeņos.
Par spīti necilajam miteklim un pašas necilajai ārienei, Made bija lepna un pašapzinīga. Viņa daudziem pālī-, dzēja, tālab daudzi viņas vārdu nesa pasaulē. Tā nu iznāca, ka savdabīga vara pār ļaužu sirdīm, pretēja kungu varai, šai sievai piemita.
Pēkšņi sunešs ierūcās, piegāja pie durvīm un sāka savādi riet un smilkstēt.
— Kas tur? —zāļu sieva skaļi prasīja, domādama, ka nācējs ir durvju tuvumā. Bet neviens neatsaucās, un soļi arī nebija dzirdami. Suns ņēmās riet. Spalvas uz muguras tam saslējās stāvus, balsī ieskanējās baigi toņi.
— Kas tur ir, Tupsi? — sieva viņu iztaujāja. — Vai svešu dvēseli jūti?
Suns pasvārstīja asti un rēja mierīgāk — kā brīnīdamies, kā jautādams.
— Nebija cilvēks? — sieva noprasīja.
Suns piebāza degunu pie durvīm. Made atšāva bultu, pavēra durvis un palūkojās uz takas pusi. Alkšņu malā blakus pelēkam zirdziņam stāvēja vīrs baltā aitādas kažokā, baltu jēreni galvā. Ieraudzījis Madi, viņš tūlīt nāca šurp. Suns pieglauda ausis un vēlreiz savādi ierējās. «Tas nav labs cilvēks,» Made nodomāja. «Suns jāt pa gabalu, lai gan vējš no otras puses.»
Vīrs atnāca līdz pūnes stūrim un apstājās. Viņa seja bija sērīga. Viņš kādu brīdi vēroja zāļu sievu, tad noprasīja:
— Made?
— Es pati, — Made atbildēja un savilka vaigu ka sāpēs. Brīdi pētījusi svešinieku, kas sniedzās pie pūnes durvīm, bargi uzsauca:
— Ko grabinies? Siena tur nav.
— Kumeļi iedzīšu, — svešais atbildēja.