— Kā tu zini par mani? — viņa jautāja. — Kas tu esi? Kā tevi sauc?… No kāda ciema?
— Manu veco sacirta … un vēl kaut ko, — Toms atkārtoja Madtei jau zināmo.
Zāļu sieva apskaitās.
— Kā veca tītava: vienu to pašu, vienu to pašu. .. Pēc valodas neesi teitan dzimis. Vai Pleskavas kungu dēls?
— Vai tas ir tiesa?
— Kas tiesa?
— Par kriviču zemē aizbēgušajiem kungiem.
— Tiesa. Kā tad! Tiesa. Tad tu ne no viņiem?
Toms papurināja galvu. Ierunājās pārvērstā, dobjā balsī:
— Manas acis Skatīja viņus agros laikus, kad taviem vecajiem sudrabs un pilsēta piederēja. Pērkons gaidīja. Ūsiņš gaidīja. Tagad dzen par vilkiem mežā. Katrs tver ieroci, lai galinātu. Bet meža gars slēpās katrā cinī un krūma, spēku deva apgānītā zeme un nodegušās birzis. Nu, izšķiļamies visi no Melnos laukos nocirsto ozolu saknēm! Kam, siev, Krievzemē slēpties sēklai, ko zeme
baro?
Made saviebās. Sejā viedās izbailes.
— Tad laikam veco Taurētāju dzimtas zars?
Toms noliedzoši papurināja galvu.
— Es daudzu aizmirstais trūdu jumis, pilns ar vilka viltību un miroņu spēku, kas nāvi zina un garus redz. Man Pērkons deva cilvēka izskatu, lai pasacītu labiem ļaudīm, ka zemē sētās sēklas nīdētāju kaulus vilki vazās.
— Ak debesu tēvs! — Made nopūtās,
— Sasper, Pērkon! — Toms atsaucās.
Made sarāvās.
— Tu man palīdzēsi! — vīrs pēkšņi pavēloši teica.
Madei sirdi žņaudza bailes. «Ak, suns to jau paredzēja!» viņa nodomāja. Lai iedvestu svešiniekam bijāšanu, sāka stāstīt par veco tēvu gudrību, par slēpšanos no vācu bruņnešiem, kuri centušies iznīdēt visas šīs zemes labiešu nepaklausīgās atvases. Tagad viņa nekā nebaidās, jo palikusi viena, pēdējā savā zarā. Vēl tagad mežā aug ozols, zem kura stāvējušas cilts zīmes, elki un ziedokļu galdi. Viņas vecajam nesuši ziedu arī pārno- vada ļaudis, jo viņas vecais bijis varens . . .
Toms klausījās, klausījās, tad pārtrauca Mades stāstu ar asu rokas vēzienu:
— Pietiek! Veļi to negrib dzirdēt!
Made sašuta. Iesaucās:
— Tā ir vectēvu atmiņa! Balta patiesība!
Toms saviebās.
— Ko tad šie laida vāciem vaļu, ja bija tik gudri un stipri? Visiem viņu dēļ tagad jācieš. . . Kas tie, piķis, par labiešiem, ja pašus pēcāk suņpurni ķēra kā seskus? Ha!
— Vāci mācēja balsi un vīru prātus locīt, — Made turpināja. Toms vēl kādu laiku klausījās un vēroja svešo sievu. Vīra acis kļuva arvien draudīgākas un spīvākas. Made, to pamanījusi, nodomāja; «īsti vilkača lukturi!»
— Ko dzel ar skatu, svešinieki
— Lūkoju. Vai zini, būsi tāda pati laiža kā tie, kas vācus ielaida. Esmu sūtīts, lai meklētu palīgus un sodītu
nodevējus.
Made piecēlās. Viņas sejā atspoguļojās šausmas. Stāvēja brīdi nekustīga, tad nodrebēja un pastiepa rokas pret griestiem. Sauca:
— Lai Pērkons nosper! Zvēru! Tu esi negudrs. Viņi bija gudri! Zvēru! Saki, kā tevi sauc, lai varu skaidri zvērēt!
Toms satrūkās no zāļu sievas pēkšņā, karstā uzbudinājuma, piesardzīgi, pētoši vēroja viņu un klusēja. Galvā šaudījās visādas domas. Šķita, ka tūlīt pietrūks padoma.
— Nosauc vārdu! — Made uzstājīgi atkārtoja, satraukumā drebēdama.
Beidzot Tomam šķita, ka pienācis īstais mirklis.
— Sauc par Vilkati, — viņš teica.
Made nolaida rokas. Nezvērēja. Tad pacēla galvu un kā atguvusies rāmi teica:
— Tev, puisiet, valoda kā sirdzējam. Traka runa. Vai tad viens cilvēks… — Viņa aprāvās, jo Vilkatis bargi saviebās un spēra soli viņai tuvāk. Suns iekaucās. Madei pašai ausīs iesitās smalka spindzoņa.
— Lops, re, prātīgāks par tevi, — Toms aprāja. — Jauš viņsaules spēku . . . Bet tu gariem netici.
Made klusēja. Sirds dziļumos laikam tomēr īsti neticēja.
— Sieva, atmosties! — Vilkatis sauca rāmā, bet cietā balsī. — Iededz guni savā birzē!
Made padevīgi, bikli klausījās. Toms rāmāk turpināja:
— Tavs suns mani juta no tālienes. Bija tā vai nebija?
— Bija.
— Vai, citiem ļaužiem nākot, tā notiekas?
— Nē! — Made purināja galvu.
— Tev ar šo zīmi vēl nepietiek?
Made klusēja. Sievieti atkal kratīja viegls drebulis. Prāls pretojās, šaubījās, gaidīja jaunu brīnumu, mocījās ziņkārē. Ar dzīvu vilkati, ar īstu burvestību viņa nebija ne reizi dzīvē sastapusies.
— Šaubies? — Toms mīlīgi, pavedinoši jautāja. Šis mīlīgums laiķam taču liecināja par viņa pārliecību savam spēkam.
Madei nevērās mute. Viss šajā saulē pēkšņi šķita nedrošs. Prātam uzmācās melnas, citkārt neizjustas bailes kā rudenīgas tūces. Ja nu viņš patiesi ir viņsaules gars? Tādus godājuši visi Mades senči. Kam viņa neticēja? Arī kungu dievs esot nācis no līdzīgas garu viņsaules, vienīgā atšķirība, ka tam bijis gaismas vaiņags ap galvu. Varbūt šim,,, Un Made aizdomīgi cieši nolūkojās uz Vilkača cepuri.
Toms neļāva viņai attapties, paspēra vēl vienu soli un piespieda pirkstus zāļu sievas pierei.
— Ļaujies, Made… Ļaujies, — viņš klusi, drošinoši runāja. — Tev bijis grūts mūžs. Ļaujies. Pēc tam stāstīšu un rādīšu tev citas savas zīmes.
Sieviete spilgti juta savādo pieskārienu starp uzacīm un pieres vidū pie matiem, glāstoši vieglus asinspuk- stus svešā vīra pirkstu galos, un pēkšņi viņas skarbo prātu apņēma tāda kā sudrabaina migla.
Vilkatis lēni un mierinoši runāja. Ne tik svarīgi šķita paši vārdi kā balss stindzinošais plūdums. Skaņa nāca mīksti rāma un dziedinoša. Satraukums izzuda, drebēšanas vietā iegūla miers un saskaņa, savāda saldme kā upes tece aizskaloja prātu līdzi sudrabainajai miglai… Tad pēkšņi modās jaukas domas.