— Tu sēdēsi pie lielā kāzu galda ar visiem vecajiem, abiem dēliem un nelaimīgo meitu, — Vilkatis runāja. — Viņsaules godība spīdēs balta kā miroņkaulu klajš. Viņi taujās, ko esi darījusi. Vai godam vedusi prātus cauri cilts ceļiem no mūžiem uz aizmūžiem? Tu atbildēsi, ka tavi dēli karā kauti svešu kungu vaļā, svešus kungus aizstāvot, ar svešu zobenu rokā … Raugi, es zinu, Made: Indriķis kalpoja poļiem, Krišs — zviedriem. Vecajie raudzīsies tevī aklām viņsaules acīm. Vai tu, ciltsmāte, esi atriebusi dēlu veltīgo kauna nāvi, meitas pie- smiešanu un sapūšanu, svešinieku atnestās melnās sērgas mokas? Vai tavā sirdī vēl dzīva cilvēka prāta guns, ko vecajo vecajie vēlējuši nest cauri nelaikiem un laikiem kā degošu skalu līdzi neredzamam viņsaules gājumam? Kālab tu saudzē savas sakaltušās miesas, bijājies un vairies? Saņemies, sieva! Svešzemes laupītāji gānījušies ap tavu bērnu dzīvībām, pati aiz prāta vājuma nepazīsti viņsaules sūtni Ļielo Vilkati, Ļaujies, Made! Ļaujies ,.. Zirgs iet pa tīrumu, lemess tek pa zemes apakšu, kur kauli trūd. Katram savs ceļš. Ja karā krīt savietis par savējiem, zem zemes balti lemeši dzied. Tavi dēli galvas atdeva naidnieka labumam. Viņu darbi miroņkaulus mājās nes. Kas viņus spieda? Kas viņus dzina? Sveši kungi, Made! Vācu kungi. Sveši kungi svešā zemē trūdus rok! Ļaujies viņsaules garam, atminies to. Ļaujies, Made, un tev atspīdēs zudusī godība! Tikai tā to var atrakt, tikai tā, Ļaujies sirds gunij! Ļaujies… Es tevi vedīšu!
Pēkšņi Toms atrāva pirkstus no Mades pieres, veikli izvilka no kažoka pelēcīgu bultas atlūzu, pacēla zāļu sievai pie acīm.
— Raugies šajā miroņkaulā! Raugies kaula šķēlumā! Raugies!
Madei istabas krēslā «kaula» apveids šķita izplūdis un gaistošs.
— Vai redzi melnā trūda balto aci? — Toms dobji jautāja. — Skaties cieši! Raugi balto dobuli?
Sievas prāti mulsa. Viņa, lai gan neko skaidri neredzēja, grasījās piekrītoši atbildēt, bet balsi diemžēl slāpēja kaklā iemeties žņaudzējs.
Klusēšana Vilkati saniknoja. Izpratis to kā sievas neticības zīmi, viņš nikni svieda «kaulu» sunim.
— Še, kremt, kaulu kodēj, ja tas nav no viņsaules!
Tupsis vērīgi palūkojās uz nokritušo bultas gabalu, satrūkās un metās prom, sitās pret durvīm, bet, neticis ārā, lēca atpakaļ un paslēpās aiz krāsns. Pēc mirkļa arī tur nerada mieru, lūkoja paslēpties Mades stērbelēs, bet veltīgi. Kauls bija par tuvu. No tā bēgdams, viņš vēlreiz paslēpās aiz krāsns. Beidzot, nekur glābiņu neatrazdams, sāka izmisīgi kaukt.
— He, lopam tā smaka nepatīk, — Toms teica, noliecās un pacēla «kaulu» rokā. Rādīja Madei.
— Raugi, sieva, tas ir mans ierocis šai saulē.
Made satrūkās. Vilkatim rokā zvāroja liels, abpusēji griezīgs nazis.
Suns apklusa. Atkal viss bija mierīgi. Toms sakārtoja kažoka sprūdzeņus un kļuva cilvēciski vienkāršs. Viņam šķita, ka Mades ietekmēšana izdevusies.
— Tu, Made, īpaši neslēp, ka mežos mīt burvestīgi spēki, — viņš teica. — Lieka arī nepļāpā. Gan ļaudis pratīs paši, kad gaisā švīkstēs melnie spārni. Tos jau nenoturēsi, tie negriež ceļu nevienam.
— Jā, jā! — Made padevīgi māja ar galvu.
— Naidnieki mums vieni, — Toms turpināja. — Par, , Andra slēpšanu zinu. Tas darbs vecajiem patika. Par citu — palūkosim pēc laika.
Toms dzīrās uz durvju pusi. Aprimušais sunešs atkal žēli iesmilkstējās.
— Ļaujies! — Toms vēlreiz viegli pieskārās Mades pierei. — Gādā, lai pašai nepārtrūkst sudraba pavediens uz viņsauli pie dēliem un tēviem. Daudziem tā ceļa vairs nav.
— Jā, jā, — Made piekrītoši čukstēja.
Toms izgāja dārzā.
Metās krēsla. Sijājās sīks sniedziņš. Egļu audze šalca un tikko jaušami šūpojās vējā. Vilkatis izveda zirgu un uzmauca tam kājās čabatas, uzlēca mugurā. Uz taciņas zirga pēdu vietā palika lielas vilka pēdas.
No murkļainajām domām Madi atžirbināja suneša kaukšana. Tupsis sēdēja pie krāsns, drebēja, smilkstēja un rēja. Spalvas bozās kā suseklis. Kā pa miglu Made atminējās Vilkača pēdējos vārdus un viņa iziešanu pagalmā.
— Tupsi! — Made uzrunāja suni sastingušām lūpām. Suns raudzījās uz durvīm un gaudulīgi rēja. Tikko viņa pakustējās, suns satrūkās. Made pavēra durvis un palūkojās pagalmā. Vilkača nemanīja. Pūnes durvis bija ciet. Kad Made paskatījās uz meža pusi, redzēja, ka uz rāceņu kalniņa, tāpat kā vakar, galvu pacēlis, uz ceļu lūkodamies, stāv liels, pelēks vilks.
. — Ej pie sābra! Ej pie sābra! — Made klusi čukstēja. Skaļi baidījās saukt, jo kaut kur prāta dziļumos pieļāva domu, ka šoreiz vilks var atbildēt cilvēka balsī. Kas notiks pēc tam, viņa nezināja. Šķita, ka tad nāks kaut kas tumšs, ko saprast nav cilvēka spēkos.
OTRREIZĒJĀ TIKŠANĀS AR MADI
OTRREIZĒJĀ TIKŠANĀS AR MADI
Parasti vilkatis no meža izlien pirms puteņa vai atkušņa.
Tautas ticējums
Todien pēc svešinieka apciemojuma Made visu vakaru nebija īsti savā prātā. Ne skaidri atminējās, ko darīja, ne zināja, kas darāms. Ik pēc brīža ielūkojās pūnē, kur vēl smakoja zirga mēslu čupa, un nejaudāja saprast, vai notikušais pilnā mērā no šīspasaules vai viņai tik tā licies, jo uz takas svaigu zirga pēdu vietā neskaidri viedās vilka pēdas.
Nākamajā rītā zāļniece atmodās ar daudz skaidrāku galvu un nosprieda, ka nekādas burvestības nav, ka vakar pie viņas ciemojies dzīvs cilvēks, kas aiz ciešanām tapis dīvs. Apņēmās cietējam palīdzēt, ja šim tā galīgi vajag, bet nekādās trakgalvībās neielaisties.
Diemžēl vēlākie notikumi un runas viņas prātu atkal grieztin grieza uz aplamo pusi. Ausmas bālumā atnāca Gaiķu Līze pēc vēderzālēm un pastāstīja, ka vakarrīt Gaigaliem milzīgs vilks aiznesis aunu. Caurums sienā bijis izkosts tik liels, ka Gaigalu Taksis varējis tam iziet cauri, asti no gredzena neatlaizdams. Tenis dzinies zvēram pa pēdām, solījies atrast kaut jēra nadziņus un radziņus, bet atgriezies tukšā. Minums vijies un pinies pa eglītēm un briksnāju, it kā ulpis apkārt vien būtu griezies, bet pēc tam aizlaidies pa gaisu kā maitas putns.