Līze pavēstīja arī, ka tajā naktī vecais Repulis redzējis debesīs savādu būšanu. Pāri visam jumam no dienvidiem uz ziemeļiem gaisā karājies melns pekles zvērs, negantā skrējienā izstiepies ar atvāztu muti uz muižas pusi. Aste nelabajam mērkusies Liveņu purvā taisni tur, kur rītos gaudo vilki.
Made savukārt, lai nepaliktu muļķos, izstāstīja Līzei, ka viendien (viņa neteica, ka vakar un aizvakar) matī- jusi lielu vilku uz rāceņu dobes. Licies, ka zvērs grasās ko teikt. Šī lūkojusi kliegt: «Ej pie sābra,» — bet balss neklausījusi. Vilks tomēr viņu dzirdējis, pamājis ar galvu un, kā viņai licies, atbildējis cilvēka balsī: «Vilkam vilka tiesa.»
Mades teikto Līze noklausījās dziļā nopietnībā un tūlīt ieminējās, ka varbūt Gaigalu kūtī caurumu palīdzējis rakt pats vilkačs. Tā daži melšot. Viendien pati dzirdējusi, ka vecā Dore saka: «Tad nāca pats vilku ķēniņš — lielais vilkačs.» Dores balss skanējusi kā no aizsaules. Mazais Jurītis, to dzirdēdams, sācis skaļi brēkā t. Vai nu bērns tā par velti bļautu? Mazi bērni-vilkača tuvumu labi jūtot.
Made klusībā par Līzi nedaudz smīnēja, bet, kad viešņa aizgāja, viņa vairs nevarēja atgūt mieru. Tā vien likās, ka tuvumā slēpjas slc - )na, zaglīga acs, ka no meža puses ausīs žūžo smalki skanošs noslēpums. Neko tādu agrāk viņa nebija piedzīvojusi. Ja nu vien pašās jaunās dienās, kad katrs meitēns sapņains un aušīgs kā stirna.
Nākamajā rītā viņa atkal nomierinājās, bet tad likās, ka diena kļuvusi garlaicīga.
Trešās dienas novakarē iegriezās dienvidrietumu vējš, solīdams lielas sniega vētras. Pagalms pielaidās pilns ar zīlītēm un citiem sīkiem meža putniņiem. Made meta putniem Līzes atnestā plāceņa drupačas un domāja, ka šāds laiks gauži piemērots vilkača iznākšanai no meža. Kad pacēla galvu un pamanīja uz takas vīru vedam zirgu pavadā, satrūkās ne pa jokam. Bet tas, kā izrādījās, bija Repuļu Indriķis, kas kalpoja muižā pie Felsberga. Viņš veda klibiķi.
Kas kājai vainas? — Made bargi noprasīja.
— Vecais, tā teikt, saka: esot sadūris uz šķelta koka, — Indriķis lēni runāja.
— Kad?
— Ta laikam jau rudenī, — Indriķis sprieda Ieaugs vilka kauls, — dziedniece baidīja.
»— Kur nu! — Indriķis neticēja.
Tas Madei nepatika. Šitāds lamzaks un vēl stīvējas pretī. Muižā kalpodams, kunga niķi pieņēmis.
— Vilka nags var būt, — Made gudri teica. — Tagad tādi laiki, Ja pašam vilkaču ķēniņam kas ne pa prātam, tūdaļ sēj sēklu. Goda vīrus meža māns netraucē, bet tādus, kas muižas kraukļus baro, diez kā nemīlē. Ko var zināt?
Made pētīja zirga kāju, bet Indriķis vēlreiz tiepīgi novilka:
— Kur šim vilka nags, ja vēl izgāšgad bij kumeļā?
— Vilkačs miroņkaulus sēj arīdzan kumeļiem, — Made palika pie sava. — Vai velti pērnvasar kapus izkasa un kaulus aiznesa?
Indriķis klusēja. Pagājušajā vasarā viņmuižas kapsētā patiesi bija izrakņāti kapi un kauli izvazāti, Par to ij pastartaisītājs sprediķī stāstījis,
Manīdama Indriķa piekāpību, zāļu sieva kļuva laipnāka, sāka berzt zirga kāju ar suņa vilnas drēbi un iztaujāja muižas puisi par muižas lietām, Kā strādā Lienīte? Kad viņa iet ūz mājām pie savējiem? Kad no Vācze- mes pārbrauks Felsberga dēls Albrehts? Vai Hanna vel arvien naktīs slikti guļ? Kāpēc kungs pircis lielo kuci ar spico degunu? Cik muižā zirgu? Vai mietu sēta ap dārzu salabota? Vai krāsnis ar ķieģeļu dūmekļiem nav pārlieku aukstas?
Indriķis atbildēja, kā nu prata.
Made iezieda zirgam kāju ar āpša taukiem, satina lupatās un teica:
— Ja nepāriet, atved vēl.
Indriķis iedeva zāļniecei jēra cisku un atvadījās. Kad puisis izgāja no pagalma, jau palsēja mijkrēslis. Made apsēdās pie krāsns. Prātā atkal nāca Vilkatis. Vai tik kunga pazušana aizviņpagastā nav viņa roku darbs? Kā tad citādi jauns vīrs dienas laikā bez pēdām izgaistu, ka ne spalviņas neatrast? Kungi, kā runā, vainīgos meklēdami, jau salauzījuši kaulus trim nevainīgiem, bet īsto nav atraduši. Par šīm lietām viņa labprāt aprunātos ar Veco Repuli, bet tas nenāca, sūtīja dēlu.
Pēkšņi Madei likās, ka pār muguru pārskrien savāda šalka. Viņa pavērās uz Tupsi. Suns pietrūkās no snaudas un sāka ausīties: «Vilkatis ir tepat tuvumā,» zāļu sieva nodomāja un pavēra durvis.
Visapkārt valdīja klusums un miers, vienīgi no taciņas uzspurdza mazie zīlīši un sasēdās vītolā, bet mājas pakšos tikko dzirdami iesvilpās valgs dienvidvakaru vējš. Debesu vidus bija tīrs no tūcēm. Augstu gaisā spīdēja bāls, dilstošs mēness un paretas zvaigznes. Pāri tām skrēja pluskainas padebešu skrandas, padarīdamas ju- molu tuksnešaini saltu un nemīlīgu. «Kur tie putniņi tik vēlā laikā?» Made nodomāja.
Tikko viņa bija atlaidusies guļvietā, Tupsis sāka riet un gaudot. «Vilkatis,» viņa nodomāja. «Kas tad cits?» Centās atcerēties, ko nav izdarījusi meža nešķīstenim pa prātam. Pēc brīža ārā kaut kas tikko dzirdami noīdējās un noklapstēja. «Laikam pūnes veravas,» Made sprieda. Pie durvīm klusi piegrabināja.
— Vilkatis? — Made bažīgi minēja,
— Jā, — skanēja skadra balss.
Šoreiz svešais izturējās lietišķi. Pamācīja Madi, lai ik reizi, kad jūt viņa tuvumu, iziet pagalmā. Ja māja tukša, neteikt neko, ja atnācis kāds ciemiņš, vicināt pīlādža rungu uz visām četrām debess pusēm un saukt: «Atkāpies, nešķīstais!» Tādam padomam zāļu sieva labprāt piekrita. Toms taujāja pēc kalēja, pēc rudzu un miežu pārdevēja, izjautāja par apkārtnes zemniekiem un kungiem, par krogiem un vēl daudz ko citu, Made stāstīja, cik nu prata, bet prata viņa gaužām labi. Abi sēdēja tumsā kā divi ūpji un vērpa katrs savu domu, Zāļu sieva cauri nakts melnumam matīja svešā vīra spēku, acu dzel- došo uguni un drūmo vaibstu draudīgumu, Laikam jau tālab, ka viņa cietā balss to visu atgādināja. Kamēr viņi sarunājās, sievu kratīja sīki drebuļi. Viņai gribējās pieskarties Vilkača elkonim vai plecam, pārliecināties, ka svešais ir dzīvs cilvēks, nevis Pērkoņtēva atsūtīts rēgs. Tajā pašā laikā viņa gaiši saprata, ka Vilkatis vēl daudzreiz nāks. Kāpjot pāri slieksnim, vīrs bija kāju cēlis uzmanīgi, pavilcis uz augšu neredzamo zobenu, lai tas ne- šķindētu. «Ak, tētīt!» viņa domāja. «Kāpēc tu neatnāci agrāk? Mani dēli tev ietu līdzi. Ja tik un tā jāmirst, tad labāk šitā.» Pašu galveno viņa neattapa, ka, dēliem dzīviem esot, tādas domas viņai vis galvā nebūtu nākušas. Ij tā mirkli vēlāk sieva sāka šaubīties, vai dēliem pietiktu vīrišķības.