Uz asins plankuma uzslacīja gļotekli. Beigto sunešu piesēja siksnā, pārvilka pāri ceļam birztalā un atstāja tur ar saplosītu kaklu. Atgriezies uz ceļa, noņēma zirgam čabatas un aizauļo ja Dormuižas virzienā.
Ausa rīts. Vilkatim pretī brauca kāds zemnieks meža cirtējs, jau pa gabalu steigdamies griezt jātniekam ceļu. Tas nenācās viegli, jo sniegs bija dziļš. Toms ar dzeļošu skatienu nolūkoja sabijušos vīru un jautāja:
— Kalējs tur?
Mežavīrs, pazinis Tomā savējo, nopētīja viņu ar zemniecisku ziņkāri. Noprasīja:
— Jaksis?
— Jaksis, — Toms apliecināja.
— Jāj vien, tad jau manīsi, — zemnieks pamāja ar roku.
Pēc pusstundas jātnieks klauvēja pie kalves durvīm. Klaudzināja vairākas reizes. Beidzot iekšā kaut kas sarosījās. Iznāca gadus trīsdesmit vecs vīrs un noprasīja:
— Ko grabinies, kurmi?
— Jaksis? — Toms bilda.
— Ptu, vellu! Uzminēji, — vīrs attrauca.
— Kungs sūtināja bultu smailes, — Toms teica.
— Kungs? — kalējs domīgi jautāja, pa ogļu toveri rakādamies.
— Kungs, — Toms apstiprināja.
— Sūtināja? — kalējs taujāja vēl.
— Sūtināja, — Toms vēlreiz apliecināja,
— Gudrs kungs, — kalējs pasmīnēja.
— Gudrs, — Toms piekrita.
Kalējs atnesa uguni un sāka mīt plēšas.
— Ak tad kungs pats prasīja, lai viņam šitādu iecērt ribās?
Toms, piemērodamies jautrā vīra runas veidam, žēla* baini saviebās un atbildējat
— Nu tā jau īsti neteica, bet vēzējās ar rokām, kamēr ij muļķim bija skaidrs, kas par lietu.
— Ptu, vellu! — kalējs nospļāvās, sirsnīgi iesmējās un, pavēries Tomam sejā, turpināja: — Es viņam izkalšu susekļa zarus. Taisni tādus kā bultu gāles. Ko?
— Labi, — Toms piekrita. Viņam kalējs iepatikās arvien vairāk. Atkal Made bija stāstījusi pareizi. Toms izvilka no maisa bultu, kas vēl melnēja no suņa asinīm, un parādīja kalējam.
— Izkaldini tādu.
Kalējs aplūkoja bultu, tad uzmeta aci Tomam.
—•Tu no igauņu malas? . Toms piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ko nošāvi?
— Neko lielu. Šonakt vilku ķēniņš nokoda Stenceļ- muižas dreļļa suni. Ja kāds saka citādi, neklausies. Pats dzirdēju kaulus krakšķam.
Ezē iedegās spoža liesma. Kalējs strauji mina plēšas un veikli cilāja dzelžus. Pret griestiem kāpa sūrs tvans.
— Re, kāds kurmis! — viņš brīnījās.
Toms parādīja no koka iztēstu vilka nagu un lūdza astoņus tādus izkalt no dzelzs. Kalējs viebās kā zobu sāpēs.
— Melnais kurmi, kur tu ar tādiem ķekšiem liksies? Vai tavs kungs sukās zirgiem astes?
— Taisīšu virvju pinamo klamburu, — Toms paskaidroja. — Visu no koka nevar. Sitie būs velkamie āķi. Kaut kā jāsapiņķerē.
— Tu esi ausīgs kurmis, — kalējs atzinīgi nogrozīja galvu. — Vai zobena nevajag?
— Tev nav tik daudz dzelža, — Toms attrauca. Un piebilda: — Viens labs stopa spriegs gan derētu.
Kalējs iesvilpās.
— Tu patiesi esi dusmīgs kurmis. Kāds tev vajadzīgs?
— Stingrs. Ar āķi velkams.
— Hm… — kalējs prātoja.
Toms pastāstīja, kādu loka spriegu vēlas. Tādu, ko spēj uzvilkt tikai spēcīgs vīrs, ar muguru un kājām reiz Ģ stiepdams. «Kas zina, varbūt grūtajās vilkača gaitās kādreiz lieti noder,» viņš sprieda.
Jaksis no viena dzelzs gabala izgatavoja piecus bultu dzelkšņus. Strādāja ar trīs dažādiem āmuriem un četriem laktas caurumiem. Tik veicīgu darbu Toms skatīja pirmo reizi. Bultu uzgaļi jau žvadzēja Tomam kabatā, kad pa durvju spraugu viņš pamanīja tuvojamies lepnu jātnieku caunādas cepurē.
— Jaunais vagars, — kalējs drūmi pavēstīja.
Jātnieks veikli nolēca no zirga, pieši vien noskanēja,
un, pātagu lepni cilādams, nostājās kalves durvīs.
— Ehē! Šodien tu strādā! — atnācējs jautri uzsauca, kalēju uzlūkodams.
— Jā, vagariņ, — kalējs sataisīja pazemīgu seju. —- Šodien tā kā labāk. Sals atlaidies.
— Kam kal? — vagars uzmeta pētošu skatienu Tomam.
— Sābram.
— Vai sava darba trūkst?
— Netrūkst.
— Kāda vajadzība? — vagars pievērsās Vilkatim.
— Kunga vajadzība, — Toms skarbi teica un paklanījās.
— Kāda kunga?
Vilkatis nikni nozibsnīja ar acīm. Jaksis, juzdams sadursmes tuvošanos, nometa lūkšas un, piegājis pie vagara, čukstēja: