Lai gūtu iespējami reālāku priekšstatu par attēlojamā gadsimta dzīvi, iepazinos ar dažādiem vēstures avotiem, sīki izpētīju zviedru arklu revīzijas materiālus par Alūksnes, Gulbenes, Gaujienas un citiem novadiem, izstudēju Manceja sprediķu grāmatu, tā laika tiesību avo-: tus un citus materiālus.
Savas dzimtās apkārtnes izzināšana pēc šiem revīzijas materiāliem radīja reljefu priekšstatu par toreizējiem apstākļiem un cilvēkiem. Revidentu aktos uzrādīts saimniecību lielums, ģimenes sastāvs (pēc vārdiem un vecumiem), zirgu, govju, kazu un aitu skaits. Vaļinieku, kalpu un puspuišu vārdi, vecums, klaušu un nodevu apjoms un nomenklatūra. Skaidri noteikta muižu atrašanās vieta, lielums, reģistrēti krogi, dzirnavas, vērptuves, ezeri, atspoguļoti daudzi citi vērtīgi fakti. Tālab gandrīz visus kungus, ko attēloju romānā, bija iespējams saukt īstajos vārdos. Ņemot vērā, ka arklu revīziju materiālos ir minēti daudzu muižnieku radnieciskie un biogrāfiskie dati un raksturojumi (dažkārt netieši arī tikumiskie), bija iespējams šo kungu tēlus dot puslīdz patiesus. Vienu no galvenajiem varoņiem — Fels- bergu, protams, tēloju brīvi, ar izdomātu vārdu, lai neradītu vēsturiska fakta un, tā teikt, biogrāfijas sagrozījumu viņa attieksmē pret vilkaci Tomu.
Par romānā attēloto Lizuma muižu un tās valdītāju (possesor) pulkvežleitnantu Antoniju Morī arklu revīzijas materiālos ir samērā sīkas ziņas: dzimis Francijā, divdesmit sešus gadus kalpojis Zviedrijas kronim, dabūjis pulkvežleitnanta pakāpi utt.
Piebalgas muižas valdītājs tajos laikos bijis valsts admirālis Kārlis Iiarlsons Gildenhelms. Arendators — Somans (romānā aktīvi darbojas vilku medībās).
htajā vārdā nosaukts arī Zeltiņu muižas dzimtkungs Kaspars Oto Sperlinks. Poļu laikā muiža atdota polim Moderofskim. Novadā vācu muižu atdošana poļiem, bija izplatītāka nekā citur. Par to pukodamies, vācu kungs Felsbergs romānā piemin īstos vācu un poļu vasaļu uzvārdus.
Daudz ziņu arklu revīzijas materiālos arī par zemnieku mājām. Pārsteidz fakts, ka manā dzimtajā Veclaicenē (Laicenē) toreizējie māju nosaukumi saglabājušies līdz mūsu dienām, piemēram, Bāliņi, Kaķīši, Kanastas, Ķempji, Leģenes, Mauliņi, Mušķi, Pelši, Sprīvuļi, Stal- des utt. Tāpat kaimiņu Ziemeros: Ādiņi, Anaraudas, Bārtuži, Semeikas, Skultes, Stāmeri, Skripīts" utt. Pēc vēsturnieku domām, daļa apdzīvoto vietu nosaukumu ir krietni veci, iespējams, pastāv no tiem laikiem, kad
Tālavā vēl nebija uzkundzējušies sveštautas feodāļi, vai pat no laikiem, kad šajā novadā vēl mita lībieši un somugri, par to liecina toponīmi: Bārtuži, Lugaži u. c.
Revīzijas laikā laukos baznīcu tikpat kā nav bijis. Toties krogu — krietni daudz, un daži no tiem piederējuši latviešiem. Parasti gan zemnieki īrēja krogus no muižas. Krogos tolaik bieži apmetās ceļojošie tirgoņi, sludinātāji, klaidoņi. Krodzinieki tālākpārdošanai iegādājās no tirgotājiem dažādas mantas, sevišķi dzelzs darbarīkus, čuguna un māla podus, sāli un citas preces. Galvenās preču apmaiņas vietas tomēr bija pilsētu tirgi, sevišķi rudens tirgi, tā saucamie gadatirgi, kas notika pilsētās, miestos vai arī kādā muižā lielāku satiksmes ceļu krustojumos.
Šaujamieroči ar stobru parādījās jau 15. gadsimtā, taču drīz muižnieki aizliedza šādus ieročus iegādāties zemniekiem. Par ieroča turēšanu draudēja sods. Šaujamais bija smags un neprecīzs, lēni (pa galu) lādējams, bez vītnēm.
Zemi apstrādāja pēc trīslauku sistēmas, taču liela nozīme bija arī līdumiem un atmatām. Mēslotā tīrumā sēja miežus, rudzus vai zirņus. Pēc tam divus nākamos gadus sēja linus un auzas. Mēsloja ar kūtsmēsliem, reizēm ar dūņām un pelniem. Apsēja lielas platības, bet ieguva tikai ceturto graudu, ja labi padevās — piekto. Ara zemi sekli, toties vairākkārt ar spīļarklu, irdināja ar kokzaru ecēšām. Sēklu vai nu ieecēja, vai ieara ar to pašu spīļarklu. Ļaudis ģērbās vienkārši. Vīrieši — garos linu, pusvilnas vai kažokādas svārkos un linu, pusvilnas vai ādas biksēs. Kājās āva vilnas zeķes vai aptina tās ar autiem. Nereti pastalu āda bija jēla, ne- miecēta, ar visu spalvu. Dažādos gadalaikos ģērbās atšķirīgi. Karstā laikā staigāja nebalināta linaudekla biksēs un kreklā, kurus pogu vietās rotāja koka sprū- dzeklīši. Visi zemnieki, protams, neģērbās vienādi. Bagātākie iegādājās kurpes un pat stulmzābakus. Katra uzpošanās bija zināmā mērā atkarīga no rocības, gaumes un izdomas. Ir ziņas, ka toreiz zemnieki nav lietojuši apakšveļu, gulējuši virsdrēbēs uz koka lāvām.
No rotaslietām izplatīti bija dzintara kareklīši, zīļu vainadziņi. Bagātākiem zemniekiem, domājams, bija arī sudraba rotaslietas, tikai parasti tās nerādīja atklātībā, bet līdzīgi naudai glabāja paslēptas nebaltai dienai, jo rotaslietas tajā laikā bija arī nauda.
Svētku drēbes slēpa tīnēs — īpašās paseklās mucās ar vāku — vai pūra lādēs.
Ne jau vienmēr mūsu senči ēda pelavmaizi un staigāja kankaros. Nav pamata neticēt, ko raksta mācītājs Mancelis savos sprediķos, proti, ka lielīgākās zemnieces nēsājot «lielas, burbuļainas» sudraba saktas un «zīža blāverus», bet vīrieši tik lepni metoties, ka negribot milna auduma drēbes valkāt un pērkot dārgu «englišku vadmalu».
Katrā zemnieku sētā bija aužamie stāvi, un katra zemniece pati auda sev vilnas drēbes un tās krāsoja. Sie darbi prasīja zināšanas un prasmi, ko mantoja no paaudzes paaudzē.