Andris sakoda zobus un cietās. Toms viņu mierināja:
— Nekas, puis. Sākums. Pēc gadiem trim šausi labāk.
To dzirdēdams, Andris aiz nepacietības elsa, Bija pagājuši tikai daži mēneši.
Patīkamākas, kaut arī ne mazāk vērtīgas bija apgaitas, kurās Toms allaž ņēma Andri līdzi. Puisi mulsināja Vilkača vērīgums un gudrība. Toms redzēja zvēru pēdas it visur: zāl§, sūnā, skujās, sērsnā, pat uz krituša koka pēc mizas nobrāzuma, zāles liekuma, krūmu šū- pām. Turklāt viņam bija apbrīnojamas acis. Trīs šāvienu attālumā saskatīja mežmalas eglēs vāveri, Tikpat tālu redzēja zālē tupoša zaķa ausis,
— Atnes garausi, kas lodā aiz gravas, —< viņš teica. Vai arī: — Paskaties, cik irbei tērces malā olu. — Citlaik paoda vēju un paziņoja:
— Lapsa izvedusi bērnus pastaigāt, lesiml
Viņi pielavījās. Bridi vēroja kūmiņa ģimenes priekus un aizgāja nepamanīti. Toms pēc putnu balsīm atrada vilkus, caunas, vanagus. Bija vietas, kur zvēri labprāt staigāja un kur nekad negāja. Aļņi ceļus izvēlējās līdzīgi cilvēkiem — ar cietu pamatu un ar caurejamu krūmekli, izvairījās no stāvām nogāzēm un kritalām. Vilkiem patika pauguru virsotnes, stirnām — līdzenas vietas, tērces, purviņi. Caunas mita tumšos biezokņos, Vāveres — mežmalu eglēs,
Kādā rāmā rītā Toms teica Andrim
— Palūko! No graviņas kūp dūmi,
Andris Ilgi pētīja, līdz pamanīja pret meža tumšumu virmojam divus pelēkus stabiņus.
-— Avots? — Andris minēja.
Toms purināja galvu,
Saulē sasilis cinis? — Andris minēja vēlreiz,
Toms vēlreiz papurināja galvu. Iesvilpās. No aizkraujas izlēca stirnas un aizjoņoja. Vēlāk Andris iemācījās atšķirt migliņu» kas cēlās no zaķa un irbēm. Salā apsarmojušu krūmu pazare aizvien liecināja, ka tur kāds guļ.
Sējas laikā Toms pilnīgi pārvērtās. Mednieka vietā nāca rāms, zemes smaržā apskurbis zemnieks.
Aizbirzes nokalne tik ļoti atgādināja tēva zemes smilšu kalniņu, ka, to arot, aiz bēdām vai sirds apstājās. Spīļu arkls — čačis — tāpat vēla velēnas klūdzeni, tāpat zirgs gāja, galvu klanīdams, un tāpat dziedāja putniņi. Tikai šoreiz arklu vilka kungu bērā ķēve, kas zemes darbus neprata tik labi kā mazais, pieticīgais Jucis.
— Ak, dieniņ, Jūča arī vairs nav! — Toms noelsās.
Viņš apturēja ķēvi, noslaucīja sviedrus no pieres un pārlaida reibīgu skatienu klajumam. Upes malā baltas stāvēja ievas. Bērzi tērpās dzeltenīgi zaļi. Veroties dabā, vīra sirds nomierinājās. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pāri kalnam ar stopu rokā skrien Andris. «Ko tas nozīmē?» galvā sāpīgi iedūrās bažīga doma, augums sasvērās uz krūmu pusi, kur ēnā karājās maiss ar ieroci. Tomēr viņš savaldījās, tikai ciešāk nekā citreiz pavērās puiša sejā. Andrā vaigs mirdzēja bērnišķīgā līksmē. Viņam līdzi lēkšoja kucēns. Nē, nē. Tas nebija suns, tā bija Ģertrūde, vilku kucīte. «Nu traks!» Toms satraucās. «Palaidīs mežā un atpakaļ vairs nedabūs. Posts un bēdas ar to Andri!»
— Kam tu to vellu laidi ārā? — Vilkatis bargi noprasīja, kad abi delveri pienāca pie viņa.
— Mācu gudrību, — Andris atsaucās. — Pagalmā viņa izaugs par vārguli. Tur tak nekā nav ko dzīt.
Kucēnam ap kaklu un krūtīm bija apsieta siksna. Spoži dzeltenās acis vērās cietas un vienaldzīgas, kustības bija asas un mežonīgas, ne tādas kā suņu kucēniem. Ģertrūdi tūlīt ieinteresēja zirgs. Apmetuši slaidu loku, vilcenīte atgriezās pie lopa no pretvēja puses. Bērā ķēve glauda ausis un krāca, bet vilcēnam šīs skaņas nešķita bīstamas. Viņš raudzījās uz zirgu, stingās meža domās nogrimis.
— Aizbēgs, — Toms bažījās.
— Necik tālu, — Andris attrauca. — Redzi, saitei galā sprūdzenis. Pirmajā krūmā apstāsies.
Trešā nodaļa
VELNA PARĀDĪŠANĀS
Trešā nodaļa
VELNA PARĀDĪŠANĀS
Velns parādās melna auna izskata dziļmeža saulgozī. Viņa dēšanās vietas tuvumā aug vaivarāji un čūsk- ogas.
Tautas ticējums
Vasara atgadījās ražena. Mieži slējās kā suseklis. Auzas ielejās krita veldrē. Rudzi sazēla kā mūris un deva septīto graudu. Dabai palīdzēja bagātīgais mēslojums. Labi pieņēmās zirņi, rāceņi, lini un kaņepes. Miķelis prātoja par rudens sivēniem.
Kopējā aitu saime savairojās līdz trīsdesmit galvām. Stallī dīžājās trīs zirgi, kūtī pie remsteļu stabiem ragus trina trīs govis, teļi un bullēns. Pagalmā kurcēja piecpadsmit vistas. Gaiļus paturēja būros viņu skaļo rīkļu dēļ. Lai govslopi nebaurotu un zirgi nezviegtu, tiem uz acīm karināja ādas plakačus.
Vilcenīte Ģertrūde strauji pieņēmās augumā. Medījumus viņa plēsa ar ilkņiem nikni kā īsts vilks. Rudens pusē kucīte jau prata dzīt pēdas aļņiem, tā nopelnīdama ne vienu vien garšīgu meža lopa gaļas kumosu. Pašus labākos gabalus gan pievāca cilvēki un iesālīja ziemai. Pie maltītes Ģertrūdi, tāpat kā meža vilkus, ik reizi aicināja ar dūkām.
Runas par vilku nedarbiem novadā ne brīdi nenorima. Tās lika ļaudīm arvien no jauna atcerēties notikumu ar Stenceļmuižas suni, Gaigalu kūti, kaulu rakšanu kapsētā un baiso kliedzienu mežā, kā arī Kaņķu Andra pazušanu un "citus nesaprotamus notikumus.
Zāļu sieva ļaužu runām pielēja klāt baiguma dziru, gudri izskaidrodama vilkača tikumus un viltības ar miroņu spēku un trūdu dvašu. Viņa apgalvoja, ka pati zeme barojot šos bargos māņus no mūža uz mūžiem, at- dzemdinādama vecos rēgus un likdama tiem skriet kā vilkiem pa mežiem, lai atriebtu sirmus nodarījumus. Sludināja, ka vilkatis godīgus zemniekus neaiztiekot, tikai dažkārt paņemot kārtējo nodevu. Meža garu slēpjot katrs cinis un krūms, bet spēku tam dodot apga- nītā elku zeme un nodegušās svētās birzis. Stastīja, ka reiz kāds bargs vilkatis izšķīlies no Melno lauku svēt-