ozolu saknēm pirms simt gadiem, kad birzi nocirst licis Fridrihs Tīzenhūss, tagadējā Tīzenhūsa vectēva tēvs. Kokiem mirstot, septiņas dienas no vietas rūcis pērkons, lai gan bijis agrs pavasaris un ezerus klājis ledus. No melna ozola bluķa atraisījies, svētuma savaņģotais pekles jods gaudodams uzskrējis debesīs, bet vilkatis palicis guļam dūņās mazs un kusls, ilgi slēpies zem pelniem un sūnām, līdz izaudzis un nobriedis.
Cik šobrīd vilkaču sarādies, Made nezināja pateikt. Lai to izdibinātu, esot jāsēž bezmēness naktī augstā kokā vēra vidū un jāskaita gaismas strīpas, kas rodas, murgiem un raganām pārlidojot. Varot manīt ij citādas vilkača zīmes. Viņa tuvumā lopi, sevišķi suņi un kaķi, kļūstot tramīgi. Baigumu jūtot arī mazi bērni, kuru sirdis vēl šķīstas no ļaunuma. Vilkatis pats esot nenoķerams. Reizēm tērpjoties kraukļa spalvās, citkārt rikšojot pa purvu kā parasts meža junkurs vai nākot pa ceļu cilvēka sejā, apvilcies aitādas kažoku, ar jērenīcu galvā.
īstā vilkača barība no laika gala bijusi un būšot svešzemnieku tauki, tāpēc tam ik gadu jānoķer divi kungi. Aizkaitināts vilkatis varot nokampt ij četrus kungus vienā grābienā.
Tiem, kas lāgā neticēja viņas vārdiem, Made atbildēja vienādi: «Dzīvosim, redzēsim. Tas laiks ir sācies, un zvērs ir palaists. Gan jau viņš katram dos savu zīmi.»
Līdzīgi Made stāstīja un atbildēja arī Ķeveru Zuzei un Leimaņu bandiniecei Grietai, kad tās, no ciemiem nākdamas, pie viņas iegriezās.
— Tā kā negribas ticēt. Vai ta vilks akurāt jaudā pārvērsties par cilvēku? — Grieta šaubījās.
— Ka velns māk pārtapt melnā aunā, vai tam tu tici? — Made taujāja.
— Nezinu, nezinu, — Grieta vīpsnāja. Viņa bija no skaidrprāšiem, paļāvās tikai tam, ko pati savām acīm redzējusi.
— Pasakās tā notiekas, — Zuze piebilda, — bet īsteni …
Tad Made teica savu skarbo sakāmo:
— Dzīvosim, redzēsim. Zvērs ir ceļā. Gan jau ij jums viņš dos savu zīmi.j
Izrādījās, ka Madei taisnība. Nepagāja ne divas nedēļas, kad Zuze un Grieta pašas savām acīm skatīja īstu, dzīvu velnu. Sievas no bailēm bezmaz zaudēja prātu. Jāsaka: līdzšinējā neticēšana vērta viņu izbīli vēl lielāku.
Tas notika kādā saulainā pēcpusdienā. Abas draudzenes Melnajos laukos lasīja brūklenes. Salasījušas pilnus grozus, palūkojās saulē un nosprieda, ka līdz vakaram vēl tālu, tālab devās uz Egļu kalna lazdām pariekstot. Pilnos grozus paslēpa krūmos, iezīmēdamas vietu ar baltu lakatiņu zarā. Sievām līdzi bija Grietas ganu suns Ķūcis, neliels augumā, bet pikts rējējs. Suns vienmēr žū- žinājās pa priekšu, izsukīja apkārtni, tālab odzinieces jutās drošas. Neviens nevarēja viņām pienākt nepamanīts. Tikko brikšņotājas pārgāja pāri pirmajam pakalnam, tūdaļ ievēroja, ka Ķūcis kļuvis nemierīgs, ostās, bažīgi cilā galvu un blenž meža dziļumā. Pēc simt soļiem sunešs sāka klusi, bijīgi vankšķēt. Grieta savu mājas sargu labi pazina. Nekad agrāk Ķūcis tā nespokojās. Ja rēja, tad rēja un negrieza nevienam ceļu, nevis žākstījās. Ij muižnieku reiz sagrāba aiz papēža.
Kad sunim uz muguras sacēlās spalvas un lops kāpās atpakaļ, bailīgi purinādams ausis, Grieta teica:
— Tur nav laba smaka.
— Jā, — Zuze piekrita.
Suns pa tam ieskrēja starp sievietēm un bažu pilns lūkojās atpakaļ. Mežs te nebija biezs, tālab nešķita bīstams.
— Tu domā, ka vilks? — Grieta jautāja.
— Diez vai, — Zuze šaubījās. — Kaut kas cits.
Abām reizē iešāvās prātā zāļu Made. Ko šī bure domāja, teikdama, ka viņas drīz redzēs vilkača zīmes?. Vai nav šis brīdis jau pienācis? Abas apstājās un bažīgi vērās silā. Nekā tur nevarēja matīt. Lielas egles, sūnu pauguri, dažs labs krūms, kāda sīka eglīte. Bet suns glaudās viņām pie kājām un purināja ausis. Pēkšņi Grietai šķita, ka dzird savādu skaņu — kā aizturētu aitas mēkšķi. Viņa paskatījās uz Zuzi un vaicāja:
— Vai man likās?
Redzēdama, ka draudzene nesaprot, piebilda:
— Tāds kā auna murmuls.
Zuze bažīgi saausījās.
— Vai vēl iesim? — jautāja.
— Iesim. Mežs tukšs, — Grieta dūšinājās.
Viņas pārgāja pāri ieplakai un pēkšņi abas reizē ieraudzīja jaunaudzes malā stāvam melnu aunu un klusā, drebošā balsī mēkšķinām:
— M-e-e-e-e! E-e-e-e!
Grieta ar kreiso roku trīs reizes slaucīja acis, bet jērs no uzkalna tā ir neizgaisa. Suns arī ieraudzīja aunu, dzirdēja viņa drebelīgo balsi, tālab bailīgi trinās sievietēm ap kājām un smilkstēja. Zuze raudzījās pēc sērmūk- šķa, bet neviens mošķu koks tuvumā neauga. Sniedzās pēc sausa egles zara. Sajā brīdī viņu kāds no mugurpuses sakampa.
— Vai, vai! — Zuze tikko spēja izdvest, pirms atjēdza, ka tā ir Grieta. Draudzene bija pamanījusi, ka paugurs, uz kura stāvēja melnais jērs, sācis tā kā šūpoties uz augšu, uz leju kā ezera viļņos. Galva aiz pārbīļa bija gluži viegla.
— Re, kā velnu šūpo! — Grieta čukstēja pārvērstā balsī. Zuze cieši lūkojās aunā, līdz arī viņai šķita, ka mežs kļuvis savāds. Melnais auns pēkšņi nolieca galvu un nokoda zāles stiebru. Tas bija šaušalīgs skats. Nu vairs nebija šaubu, ka viņas redz īstu, dzīvu nešķīsteni. Pēkšņi nešķīstais piesita kāju pie zemes, un viņa zaļganās acis raudzījās sievām tieši vaigā. Grieta klusi iekliedzās un nokrita sūnās kā nopļauta. Zuze vēlāk neatcerējās, kā bija dabūjusi draudzeni kājās, tik vien saprata, ka atmuguriski velk viņu sev līdzi, baidīdamās acis pacelt uz augšu, lai otrreiz neieraudzītu melno sātanu. Kad suns pēdējo reizi iekaucās un metās" projām, Zuzei šermuļi staigāja no pakauša līdz pirkstu galiem un atpakaļ. Viņas abas attapās svešā mežā. Bija piesities vadātājs, kā citādi. Apkārtne šķita pilnīgi pārvērtusies. Egļu vietā auga priedes un bērzi, pauguru vietā stiepās nolaidens līdzenums. Suns tecēja līdzās tik mierīgs, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viss redzētais būtu tīrie māņi.