Felsbergs sadrūvējās. Izrādījās, ka vecene ir gudrāka, nekā viņš bija iedomājies.
— Dievs ir dievs, bet te tak māņi. Vecu laiku muļķības, — viņš skarbi teica.
— Nezinu, kungs, nezinu. Saku, ko domāju, ja jau man prasi. Nepaies ilgs, ij pats redzēsi tā zvēra zīmi.
— Kadu zīmi?
— Nezinu, kungs, nezinu. Gan pats savām acīm skatīsi, — un, vērodama Felsberga nievīgo smīnu, piemetināja: — Re, Tupsis jau jūt.
Suns slaistīja degunu un smailēja ausis.
«Ak tumsonība!» Felsbergs nodomāja. «Viņa, šķiet, patiešām tic pasakām par vilkačiem. Varbūt ij pati piekopj kādu zintekli.» Vēl brīdi uzkavējies Mades trūcīgajā miteklī, viņš atvadījās.
Netālu no zāļu sievas mājas uz Lupstu pusi birzītē Felsbergs pēkšņi pamanīja svaigas aļņa pēdas. Lielais lops, šķiet, vakar vakarā bija soļojis no meža pāri ceļam uz kalna nogāzes krūmāju. Muižkungs šeit jāja vai ik pārdienas, bet lielbrieža minumu redzēja pirmo reizi, tālab modās ziņkāre palūkoties, kur tas aizved. Viņš uzmauca cepuri ciešāk un dzina zirgu briksnājā. Izrādījās, ka meža lops izmetis nelielu līkumu un atgriezies uz ceļa. Kaut arī Felsbergs, abas ceļa malas vērodams, aizjāja līdz Lupstu mājām, nekur neatrada ne zīmes par lielradža tālāko gājumu. Kungs sarauca pieri un grieza zirgu apkārt.
— Jāpaskatās uz otru pusi, — viņš norūca. — Pa gaisu tak neaizlaidās.
Arī viņpus birzītes alnis nekur nebija nogriezies. Pēdu mīklainība uzbudināja. Kungs vēlreiz aplūkoja tās, kas iztecēja no silāja. Nedaudzie ledus putraimiņi nagu atstātajos dobuļos liecināja, ka lops staigājis īsi pirms sniega mitēšanās, tas ir, vakar vēlu vakarā vai naktī. Felsbergs devās mežā. Gājums locījās cauri viršu priedulājam, pa skrajām smuidru bērzu birzēm, pāri vairākām tērcēm un viņpus tālā dziļūdens iesliecās pašā sila mēmumā. Sirmas egles slējās augstu debesīs, celdamas pāri pēdu dzinēja galvai pelēcīgu krēslas jumtu. Kungs atlocīja ausaini un klausījās. Vēris grūtsirdīgi šalca.
Rudenīgās saules možie stari zīmēja uz sniega sērīgas māņu zīmes. Zirgs apstājās pie upītes, kur alnis bija mīņājies, acīmredzot dzēris. Lai gan pēdas skaidri rādīja, ka lops iznācis ārā no meža, kungam likās, ka viņu te var sastapt. Pakalnē bija pakašņāta sūna, purva malā berzti sāni pret egles stumbru. Sniegā nobirzuši mizu gruži un sīkas pelēko ķērpju austiņas.
Pēc kāda laika muižkungs nokļuva pašā dižmeža serdē. Pēdas rindojās apkārt lielam kalnam gar muklas gravas malu. Aiz egļu stumbriem soļu desmit atstatu pēkšņi pavīda vēl vienas jaunas. «A, te viņi bijuši divi,» Felsbergs nodomāja, paskubināja zirgu un satraukti vērās meža krēslumā.
Pirmais minums ielocījās sīku eglīšu biezoknī, izgāja tam cauri, aplieca loku un atgriezās atpakaļ uz ziemeļiem, kur kļuva redzamas vēl vienas pēdas un… zirga nagu nospiedumi. Nu viņš saprata. Brīdi _ nekustīgi sēdēja sedlos apjucis un satriekts. Izrādījās, ka nekāda cita gājuma nav. Alnis šeit izstrādājis tādu pašu joku kā pie Lupstiem. Apmetis līkumu un aizsoļojis atpakaļ pa savām pēdām. Kungs vēlreiz uzmanīgi aplūkoja nagu bedrītes. Jā, zem pēdējām pēdām bija citas, ačgārnas. «Velns, kur viltīgs!» Felsbergs brīnījās. «Ej nu tādu atrodi!» Viņš vēlreiz izgāja loku, uzmanīgi vērodams, vai nav redzams kaut kur tāls lēciens uz vieniem vai otriem sāniem. Nekā tāda nevarēja saskatīt. Gravas krastā sniegā bija izrauta tāda kā vīle, bet tālāk līdz pat muk- līgajai slīkšņai nekādu pēdu. Tur gravas avotainais staignums bija vismaz soļu divdesmit plats. Lai cik varens zvērs bija alnis, ne pusi tik tālu aizlēkt viņš nespēja. Turklāt otrā krastā nekādu pēdu nemanīja. Tur bija mēma krūmu un lauztu koku brikšņa. Felsbergs nokāpa no zirga un nogāja līdz ūdenim, pabakstīja ar koku ļumīgos ciņus. Tie bija mīksti un nedroši. «Elles kakts,» viņš nodpmāja. «Tāpēc jau zemnieki sacer par šo stūri visādus nostāstus.» Pēkšņi viņš atminējās tepat šinī mežā sievu redzēto velnu melna auna izskatā, un vīram pār muguru pārskrēja vieglas baiļu trīsas.
Tieši šajā mirklī gaisā kaut kas nošalcās. Felsbergs pacēla acis. «Nolādēts!» Tā bija veca, plušķaina vārna, kas lidoja pa šauro gravas ieloku starp egļu augstajiem mūriem. Augšā bija. redzama tikai neliela debess strīpa. Egles ar zariem centās it kā nosegt gravu. Koku augstumu palielināja gravas krastu stāvās krantis. No pretējās nogāzes savu desmit asu augstumā pāri gravas koku aizai sniecās aizlauzta egles galotne, kas bija uzgūlušies dūkstij tuvākās egles augumam un karājās virs muklāja kā draudīgs likteņa zobens. Slaidā virsotne sniedzās tālu. «Varbūt vāvere tur pārlēktu,» Felsbergs nodomāja un pasmīnēja par savām aizdomām.
Pie sīkiem krūmiem turēdamies, kungs uzrāpās atpakaļ krastā. Vēlreiz aplūkoja aļņu pēdas un jocīgo strīpu sniegā. Vēlreiz ievēroja, ka no egles stumbra šeit biruši gruži. Turklāt biruši visapkārt kokam. Pie citiem kokiem šāda nobiruma nemanīja. Felsbergs ilgi raudzījās eglē, mēģinādams uzminēt pašam vēl neapjaustu noslēpumu. Jo ilgāk raudzījās, jo prāts kļuva nemierīgāks. Galvā riņķoja pazemojoša, pretīga doma. Viņš centās to pārvarēt, bet doma neatstājās, un, kad nosprauslojās zirgs, Felsbergs neviļus sarāvās.
Kalna eglēs smagi iegūlās vējš. Berzīgi iekrācās koks, ieķērcās aizsmakusi vārna. Felsbergs rausās zirgam mugurā, pārpilns bažu un dedzīgas vēlēšanās ātrāk izkļūt no drūmā sila krēslainības. Vīrs tikai ar lielām pūlēm pārvarēja kādu ārprātīgu iedomu, proti, viņam šķita, ka aļņa pēdas nav īstas, ka tur gājis nevis četrkājis, bet divkājis. Skurbā fantāzija par divkājainu šķeltnadzi uzdzina drebuļus.