Kad liesmu zalkši iesnaikstījās pažobelēs, Toms pieklauvēja pie kungu mājas durvīm, bet Andris iesaucās iztrūcinātā balsī:
— Kungs! Stallis deg! Kungs! Ugunsnelaime!
Tad dauzīja pie četrrūtaina glāžu loga un sauca tādā pašā garā:
— Guns! Guns! Palīgā!
Paši atlēca tumsā, nostājās pie stūriem un gaidīja. Ierējās kalpu sunešs. Noklaudzēja dreļļu mājas aizbīdni. Nočīkstēja viras. No dreļļu būdas pagalmā izskrēja puspliks kalps, klusi vaimanādams:
— Vai, debestiņ! Kas par nelaimi!
Pēc mirkļa atsprāga kungu durvis. Melnajā četrstūrī izslējās snaigs augums ar zobenu rokā. Tas bija īstenais Dormuižas zemnieku bende. Izlēcis pagalmā, viņš tūdaļ pieplaka pie sienas. Andris šāva pirmais, jo Tomu traucēja atvērtās durvis. Kad abas bultas sasniedza mērķi, augums grīļīgi noslīda uz takas. Sirmbārdains vīrs, domājams, kunga tēvs, redzēdams likstu, žigli atrāvās priekšnama tumsā. Toms ar kāju aizcirta durvis, atspieda ar bomi, kas šim nolūkam jau bija sagādāts, pārlaida skatienu mājai līdz pat pēdējam gala šļaupstam, lūkodams pēc cauruma, pa kuru draudētu šāviens ar dūmu plinti, tad pielēca pie Andra, kas nekustīgi stāvēja un, acis nedabīgi ieplētis, raudzījās mirstošajā kungā. Čukstus uzsauca:
— Izdari tak savu darāmo! Ātri!
Andris atjēdzās, steigšus izrāva iestrēgušās bultas un saplēsa miroņa kaklu ar susekļa zobiem tāpat kā sunim.
Vairāki muižas kalpi, ļaunprātību un slepkavību neapjauzdami, skrēja dzēst stalli. Toms no tumsas tiem nikni uzkliedza:
— Atpakaļ! Nāve!
Dzēsēji nometa spaiņus un paklausīgi aizsteidzās. Vilkači aizspieda ar kokiem arī kalpu mājas durvis. Mirkli vēlāk uzbrucēji jau sēdēja zirgos un auļoja pa ceļu tālāk uz ziemeļiem. Viņu atnākšanu un tāpat at- atkāpšanos neviens nepamanīja, jo pelēkos augumus sedza nakts melnā ēna. Sevišķi biezu un necaurskatāmu to padarīja staļļa jumtā krācošā uguns, kas žilbināja acis. Lielais sārts strauji pieņēmās kuplumā.
Pusversti aiz muižas, kur vilku bars jājējiem atkal tuvojās, Andris iecirta kungu zirgam ar zobenu pa priekškājas spēka dzīslu un, pārliecinājies, ka lopiņš vairs nekāds skrējējs nebūs, palaida to brīvībā. Drīz vilki no visām pusēm ielenca upuri.
Pēc kāda laika bēdzēji sasniedza Stenceļmuižu, izjāja tai cauri un noslēpās aiz kalna. Toms viens klusi aizlavījās atpakaļ līdz sētai un nošāva kungu suni, izdarīdamies ar to tāpat kā pagājušajā ziemā,
Neaizsaluša ezera krastā pirms nogriešanās no ceļa uz nesabrista sniega viņi uzāva zirgiem vilka pēdas un iejāja ūdenī. Pa smilšaino sēri aizklumzoja līdz lopu dzirdināšanas vietai. Tur novilka vilku čabatas un atgriezās uz ceļa.
Dienu pavadīja Simašu kalnā mežā netālu no ceļa, uz kura aizpērnajā vasarā bija nogalējuši kungus. Kamēr divi snauda, trešais uzmanīja apkārtni un uzraudzīja zirgus.
Pēc pusnakts devās atpakaļceļā. Auļoja zilganīgajā mēness gaismā patālu cits aiz cita kā savādas nakts parādības. Zirgu astes bija paceltas augšup, piesietas pie kārklu rikšiem un appušķotas ar lupatām, bet uz galvām kumeļiem tika uzmaukti vaļīgi, pakulu bārkstīm apkarināti maisi ar caurumiem acu un spurslu vietās. Zem maisiem, pie zirgu kakliem pieplakuši, gulēja jātnieki. Iztālēm šādi sačunčoti auļotāji izskatījās pēc lieliem krēpainiem vilkiem. Liktenim labpatikās, ka vēls staigātājs no kāda māju pagalma viņus novēroja, pēcāk stāstīdams visiem, ka pusnaktī pāri kalnam joņojuši savādi ķēmekļi, laikam lidojuši pa gaisu, jo soļi neesot dipējuši, tikai grandusi tāla pērkona duna.
Fogts, kas izmeklēja Dormuižas kunga noslepkavošanas apstākļus, iztaujāja nakts māņu redzētāju. Zemnieks zvērēja, ka baigie zvēri skrējuši vieni paši bez jātnieka.
Tā kā īstās ļaundaru pēdas skaidri veda uz pretējo pusi, fogts aplam savādo stāstījumu neņēma par pilnu, nosauca to par satraukta prāta iedomu, kuras uzklausīšana traucētu patiesības noskaidrošanu.
Gaismiņai svīstot, jātnieki ieauļoja lielajā silā. Zirgiem uzāva aļņu nagus, paši sev vilku čabatas. Andris veda zirgus. Toms un Miķelis soļoja aizmugurē, atdarinādami aļņiem sekojošu vilku stiķus.
Miķelim un Andrim šķita, ka drūmā dēka jau laimīgi beigusies un visas briesmas aiz muguras, bet Toms joprojām domāja smagu domu par Sarkanpurva pārejas nomaskēšanu un aizsargāšanu. Pēdas labāk noslēpt nevarēja. Atlika tikai domāt par takas sargāšanu. Pie tas jāsēž diviem vīriem augu dienu un nakti, kamēr pēdas apsegs sniegs. Bet kas to darīs? Andris miega dēļ krita no sedliem, Miķelis streipuļoja. Pašam arī aiz noguruma ausīs šalca tādi kā tāli ūdenskritumi. Līdz pārejai vēl bija krietns gājiens.
Pēkšņi Miķelis apstājās pussolī. Arī Toms tūlīt sastinga. Šoreiz ausīs jau skaļi iežūžojās savāda šalka. Vilkatis papurināja galvu, bet šalkoņa nemitējās. Kļuva skaļāka. Nezināmu briesmu šķietamais tuvums uzšķīla karstu dzirksti. Toms pieplaka pie egles stumbra un uzvilka stopu. Tad palūkojās uz brāli. Miķelis raudzījās uz egļu galotnēm. Arī Toms pavērās augšup. Pāri silam brāzās sniegputeņa pirmais vāls. Smalki sniega putraimi sanēdami sitās pret egļu galotnēm un bira lejup. Drīz vien mežā bija jaušams nebēdnīgs, balts virpulis. Toms iztaisnoja sagumušos plecus. «Ak, skaistais, brīnumainais!» viņš pateicīgi nodomāja. «Tas apsegs ar baltu villaini visu: gan dieva bērnu ceļus, gan sātana pēdas.»
Andris apturēja zirgus. Vīri ierausās sedlos un caur zaru spraugām raudzījās debesīs. Uz viņu sakarsušajām sejām bira sniegs. Gāzās kā no pārpilnības raga.