Mājas bija bez logiem, ar nelielu caurumu sienā un dūmu lūku apaļbaļķu vai šķelto baļķu griestos. No bēniņiem dūmi izklīda vai nu pa jumta šķirbām, vai pa īpašu jumta atveri. Krāsnis krāva līdzīgas pirts vai rijas krāsnīm, tās bija pa pusei mūrētas, pa pusei sakrautas no akmeņiem. Pa daudzajām šķirbām telpā ieplūda dūmi un karstums. Latviešu zemnieki šādās dūmistabās, tāpat arī dzīvojamās rijās un pirtīs mita gandrīz līdz 19. gadsimta vidum un uzskatīja tās par veselīgām.
Aprakstītajā laikā vīrieši un sievietes nēsāja garus, brīvi krītošus matus. Tolaik jaunākās dziesmas skaitījās poļu dejas dziesma ar vārdiem «Cūkas driķos» un pārlatviskota tiroliešu dziesmiņa «Aiz upītes es uzaugu», jaunākā deja — tā pati poļu polka, ko Vidzemē atveda poļu karavīri.
Jaunekļi pēc vecas paražas «zaga» līgavas, tas ir, paslēpās izraudzītās jaunavas mājas tuvumā, sagaidīja brīdi, kad viņa iznāca laukā, sagrāba, iesvieda kamanās un steigšus devās mājās. Bieži šāda rīcība bija tikai simboliska, jaunieši paši (un arī vecāki) bija sapratušies un piekrita laulībām.
Kaut arī laiki bija grūti, zemnieki neatteicās no līksmām kāzu svinībām, tālab Vidzemes valdītājiem vēlāk nācās izdot likumu, kas aizliedza kāzas svinēt vairāk par divām dienām, kā arī aicināt vairāk par sešpadsmit pāriem viesu. Muižnieki bijās, *ka zemnieki ilgajās svinībās patērēs pārāk daudz produktu un to nepaliks pāri feodālās rentes samaksai, kā arī kavēs klaušu darbus.
Muižnieku dzīve ritēja savrup no zemnieku dzīves. Vēl 17. gs. sākumā daudzi feodāļi zemniekiem aizliedza mācīties rakstīt un lasīt, baidīdamies, ka izglītots dzimtļaužu bēglis var uzdoties par vācieti un tā paslēpties no vajātājiem. Dižciltīga muižnieka godalieta bija nestrādāt zemnieka darbu. Dažkārt viņi tālab vārda tiešā nozīmē nīktin nīka bezdarbībā, sevišķi sievietes. Protams, grūtie apstākļi (17. gadsimta sākumā nereti vienā otrā muižā nebija neviena zemnieka vai arī bija tikai daži) spieda muižniekus šur iur pielikt roku. Kāds muižnieks, piemēram, pats personiski krogojis alu, sakāvies ar piedzērušu zemnieku, tālab lieta nonākusi tiesā un līdz ar to iegājusi vēsturē.
Tolaik bija daudz sarežģītāka naudas aprēķinu sistēma nekā mūsdienās. Apgrozībā bija dālderi, zloti, markas, graši (arī saukti par vērdiņiem), šiliņi un citas naudas vienības.
Vairumam muižu, spriežot pēc darbaspēka, šajos novados piederēja 10—30 ha aramzemes, 10—25 govis, 20—40 aitas, 5—10 cūkas, 3—6 zirgi. Taču muižas laukus apstrādāja zemnieki ar savu inventāru un saviem zirgiem. Pie vienas otras muižas bija ar ūdens vai zirgu spēku darbināmas dzirnavas, nelieli alus brūži. Parasti graudus mala rokas dzirnās un alu brūvēja mājas apstākļos. Muiža krogus vajadzībām to atpirka vai arī uzlika īpašu alus nodevu. Nodevas atkarībā no muižas un muižnieka bija ļoti atšķirīgas, sākot ar graudiem un lopiem, putniem, olām, vasku, spalvām, virvēm un beidzot ar darvu un pelniem. Pelnus izveda uz ārzemēm rūpnieciskām vajadzībām, bet darva noderqja kuģu būvniecībā.
Rīga toreiz skaitījās paliela pilsēta, lielāka par Stokholmu, ar vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju. Tai pāri slējās Pētera baznīcas, kā arī citu baznīcu torņi.
Bet lai jau paliek šīs vēstures ziņas. Galvenais — tolaik, tāpat kā tagad, bija dzīvi cilvēki, viņu alkas un gudrība. Šķirstot senos rakstus, dokumentus, vēstures lappuses, radās iespaids, ka senatne nebūt nav tik tāla, it kā palikusi aiz trejdeviņiem kalniem. Mēs zinām dejas un dziesmas, kuras toreiz vēl nesauca par tautas dejām un tautas dziesmām, ir tādi paši tautas tērpi vai, 1 kā toreiz teica, godadrānas. Tāpat mēs mīlam, nīstam un sapņojam. Vienīgi mēs vairs neticam brīnumiem,
mazāk paļaujamies jūtām. Tāpēc viņus, šos septiņpa- dsimtā gadsimta senčus, reizēm varam arī nesaprast. Bet man šie ļaudis šķiet mīļi un tuvi. Pāri viņiem dzeltenīgās saules rieta debesīs skan drūma melodija: «Kas tie tādi, kas dziedāja.» Lūk, tur zem ozola tup pelēkbrūns ganu Duksis, gaidīdams mājās nogurušus klaušiniekus. No rīta, klaušu gaitās braucot, viņu rati čīkst lēni un skumīgi: «Kā būs, kā ne-būs, kā būs, kā ne-būs,» — bet nu, mājup atgriežoties, rit raitākā rakstā: «Kā bij, tā bij, kā bij, tā bij.» Klau! Atskan smiekli. Tātad cilvēki ir dzīvi. Vēl vairāk. Redzu, ka viņi spēj jokot. Viņi nav mantas vergi. Nesūrojas. Viņi nav salti aprēķinātāji. Viņi ir raksturos dažādi, tāpat kā cilvēki mūsdienās. Un nebūt nav visi nelaimīgi. Viņi ir sava laikmeta bērni, kas reizēm, tāpat kā mēs, rīkojas aplam un neloģiski. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvība nav gudra aprēķina shēma, tā ir sarežģītāka un tālab izdzīvot spējīga.
Bet tagad iedomāsimies bargu ziemu. Dziļais sniegs un sals kaitējis ne tikai cilvēkiem, arī aļņiem, briežiem, stirnām. Vilkiem trūkst barības. Dzi, kā lielajā silā viņi gaudo. Zvēru balsis saltajā gaisā trīc kā drūmas, pārdabiski lielas un rupjas vijoļu stīgas. Uz egļu galiem sēd sārts pusmēness. Nakts.
Septiņpadsmitais gadsimts.
Mežmalas mājā bez skursteņa ar apsnigušu salmu jumtu dzirdamas dziesmas. Sievas un meitas sēž ap skala guni, vērpj un dzied. Melodija pazīstama, sprigana un skaidra. Griestu baļķi nokvēpuši. Pie sienas uz plata sola, ar kažoksegām apsegušies, virsdrēbes ne- novilkuši, guļ bērni. Uz akmens krāsns lielā, gludā un siltā stūra snauž pelēks kaķis un sapņo par zvirbuļiem, kurus dienā redzējis Iellenam rijas salmu jumtā.
Kaut kur gaisos top teiksma, bet teiksmas laikabiedri to pat nenojauš. Tā tas bijis vienmēr. Daudzi vēlāk tai ticēs, daudzi neticēs. Tā tas bijis un būs.., Bet ārā, sila tālumos, joprojām gaudo vilki.