— Žēl, — jauneklis, brāļus un puteni vērodams, ierunājās. — Kas kaitēja nodedzināt abas muižas un it visus, kam sveša smaka, apspļaudīt ar vēmekli? Šitā, pa vienam mušīdarni, tikai laiku šķiežam.
Miķelis saviebās. Viņam tās nakts izdarību dēļ bija šķebena dūša. Toms klusēja, tikai ciešāk saknieba lupas. Līdz pat Sarkanpurvam viņi jāja, vārda nepar mīdami, Mežs šalca un sīca puteņa brāzmās. Purva malā Toms iztaisīja divas māņu cilpas, tad piejāja Andrim blakus, uzlika roku uz pleca un ierunājās:
— Pacieties, draugs! Lielas brēkas reizē fogts atsūtītu karakalpus un izsukitu mežus. Palēnām drošāk.
Andris neatbildēja. Novērsās un sadrūma. Saprata, ka Dormuižas kunga nāve nav viņu atbrīvojusi, nav atnesusi svētkus, tikai vēl vairāk piesaistījusi Tomam un mežiem. Šajā pirmajā nāves jājienā puisis guva vēl vienu sūru atziņu, proti, sapņot par nāvi un uzvarām bija daudz vieglāk nekā īstenībā liet asinis. Tāds uzbrukums, kā izrādījās, prasīja grūtu, asiņainu darbu. Aizvadītās divas naktis pagāja baigumā un satraukumā. Prātā iešāvās skarba doma: «Ja pēc katra kunga nomiegšanas tā jāslēpjas un jāpūlas, tad… diezin vai kad pienāks gals visiem kungiem.» Mierināja vienīgi apziņa, ka citā vīzē viņam no meža neizkļūt. Toms purva salas drošības vārdā bija gatavs,izdzēst ikvienu dzīvību… Puiša sirdī pirmo reizi ielija neskaidrs īgnums pret Vilkati. Bet viņš to ātri pārvarēja. Dzīve bija dzīve. Vajadzēja šo to paciest un mācīties. Turklāt Vilkatis bija rūpīgs vīrs, otram lieku darbu neuzkrāva. Tagad pat viņus ar Miķeli pēc Sarkanpurva pārbrišanas palaida mājās, bet pats, ar diviem stopiem apbruņojies, palika sēžam salas krasta biežņā, lai apsargātu pēdas, kamēr sniegs tās pilnīgi aizputinās.
Miķelis un Andris to dienu un nākamo nakti mierīgi pavadīja savās guļvietās, izgulēdami iekrājušos miegu un nogurumu. Turpretī Toms, pievakarē atmodies, nevarēja vairs aizmigt. Sirdi māca slepenu draudu nojausma. Šķita, ka rūpīgi celtajā aizsardzības lokā kaut kur radusies plaisa. Sarkanpurva pāreja tā nebija. To droši sedza sniegs. Arī Andra uzvedība lielas bažas neizraisīja, lai gan puiša sadrūvēšanās viņa vērīgajam skatienam nepagāja nepamanīta. Andri viņš pazina, un tas vienmēr atradās viņa tuvumā. Slepkavu meklēšana pēc Dormuižas kunga nogalēšanas arī bija bīstama vienīgi tik. ..
— Made! — Vilkatis klusi pie sevis ierunājās.
Briesmas staroja no Egļu kalna, Melno lauku un Luķu
Mades puses. Jā, to viņš skaidri juta.
— Ne tikai Made, viņš atkārtoja, — Tāpat okšķeris ,,, Nolādētais pēdu dzinējs! Kā viņam atņemt vēlēšanos līst silā?
Pusnaktī Toms piecēlās, apģērbās un devās pagalmā. Putenis bija rimies. Sala. Ara gaiss viņu nomierināja, padarīja galvu skaidru.
Prātā nāca Mades žesti, balss skaņa, atsevišķi nozīmīgākie vārdi. Briesmu sajūta pastiprinājās. Made nebija drošs cilvēks. Pēdu dzinējs varbūt uzmana Mades būdu? Varbūt meža mājas noslēpumu zina jau daudzas zāļu sievas diezgan plašā apkārtnē. No vienas puses, runas par meža garu deva vilkača vārdam spēku. Tomēr .,. Kā tad īsti ir ar Luķu Madi? Ja nu pēdu dzinējs sievai piedraud? Kalējs Jaksis arī kaut ko zināja par mežaini. Kas vēl?
Ar cilvēkiem ņemties bija gaužām grūti. Aplam nepateicīgs darbs. Tu viņus sabaidi un satracini, viņi no sirds apsola, bet jau pēc trim dienām domā citu, mauj pa savam. Andris arī tagad pavisam citāds nekā vasarā.
Toma turpmākās domas jau bija gluži lietišķas. Pēc trim dienām jāaiziet pie Mades. Sieva par jaunu jāapvārdo … Jāpadomā par ložņas padzīšanu. Pie reizes jāuzzina, ko ļaudis runā par Dormuižas notikumiem. Pēdas jātaisa neatšķetināmas.
Noliktās trīs dienas vilkās lēni, kā pa purva dūksnāju brienošas. Toms saprata, ka viņam trūkst pagājušā gada dedzības un niknuma, lūkoja sevi satraukt, bet tas nebūt nevedās viegli. Viņš staigāja bargs kā negaisa padebesis. Klusēja. Prātā desmitiem reižu visu svēra un vērtēja. Gatavoja rīkus. Vingrinājās zobencīņā.
Beidzot pienāca nolemtais brīdis. Vilkatis apāva vilku pēdas un, mēnesim, lecot, devās ceļā. Sniegs bija pusotra sprīža dziļš, nedaudz apsalis un klusi gurkstēja zem ķepām. Gravas krastā viņš uzkāpa eglē un iekarināja kāsī šūpuļvirvi. Pārlēcis uz otru krastu, pakāpās eglē un piesēja virvi, lai no apakšas to tik ātri nepamanītu. Tad nogāzē izpēdoja nāves cilpu. Pēdu dzinējus, ja viņi tik tālu nonāktu, šajā līkumā sagaidītu labi tēmētas vilkaču bultas no viņējā krasta un no tuvējām eglītēm.
No nāves cilpas līkuma viņš devās tieši kalnā. Tur izkašņāja sniegu un apslacīja to ar zaļganu glumekli, kas bija gatavots no rāceņiem, velnarutka sulas un vilnas krāsošanai izlietota sakņu novārījuma. Brīdi vērojis šādi sagatavotu «vilkača uzlidošanas vietu», nodoma ja: «Diez kā pats justos, ja meža mēmumā uzietu līdzīgu mur- dzekli? Kas zina, sāktu drebelēties.»
Tālākajā ceļā viņš taisīja vēl daudz līkumu un pārlēcienu un lika lietā citas viltības, kas grūtajās pārdomu dienās bija svērtas un daudzkārt pārbaudītas. Aizgāja līdz avotam un kāpās pa pēdām atpakaļ, lai okšķeris iedomātos, ka gājējs paslēpies ūdenī, Pēc Madaras domām, vāciem bija ticējums par sila avotos mītošu ļaunu meža garu. Ja pēdas dzīs kungs, lai tad viņš apcer savas tautas teikas dižmeža krēslainībā.
Pie zāļu sievas mājām Vilkatis nonāca ap pusnakti. Krūmos pretī pauguram apstājās un paspaidīja dūkas, Gaidīja. Pēc brīža Made noklabināja durvis, pabāza galvu. Neteica ne vārda. Tā bija zīme, ka lieku acu un ausu nav. Toms pa eglāju aizgāja līdz ceļam un pa taku iesoļoja sētsvidū. Noklepojās.